Sentence, ka literatūras primārais uzdevums ir iegrāmatot atmiņas, varbūt atgādina visai pompozu apgalvojumu. Memuārliteratūra – jā, dokumentālā proza – jā, bet vai nu gluži daiļliteratūra? Un tomēr – neapšaubām taču, ka pierakstīšana ir drošākais atmiņu iekonservēšanas veids. Literātus izsenis fascinējusi arī atmiņas fenomena dualitāte – relatīvā uzticamība un faktiskā subjektivitāte, saglabājot savos "failos" tikai daļu notikušā, bet saglabāto nereti pārvēršot līdz nepazīšanai. Aksiomu, ka ikviens notikuma līdzdalībnieks to neizbēgami atcerēsies citādu, lieliski demonstrē arī latviešu literatūra, piemēram, Regīnas Ezeras stāstu krājums Pie klusiem ūdeņiem.
Samuela pēdējā diena
Tunisiešu izcelsmes zviedru rakstnieka Jūnasa Hasena Khemiri tikko latviski izdotais romāns Viss, ko es neatceros jau nosaukumā norāda, ka atmiņas fenomens būs stāstījuma centrā. Sižeta pamatlīnija ir maldinoši vienkārša: jauns vīrietis Samuels ir gājis bojā autoavārijā, savukārt anonīms rakstnieks, kura tēlā autors iešifrējis vāji slēptus mājienus pats uz sevi vai drīzāk – uz savu fiktīvo "es", sāk iztaujāt nelaiķa paziņas, draugus un radiniekus, lai noskaidrotu, vai avārija patiesi ir bijusi nelaimes gadījums vai varbūt Samuels pats labprātīgi izvēlējies pielikt savai dzīvei punktu.
Vēstījuma forma sākotnēji ne pa jokam izaicina lasītāja dedukciju: teksts virzās uz priekšu ar pārlēcieniem īsāku un garāku interviju fragmentu veidolā, turklāt katram fragmentam ir cits stāstītājs, kas nekur netiek konkretizēts: rezultātā tekstā kā nerediģētā diktofona ieraksta atšifrējumā juku jukām mijas Samuela vecmāmiņas, labākā drauga Vandada, draudzenes Panteras, mīļotās sievietes Laides stāstījums un mātes vēstules. Rezultātā tapusī kolāža atgādina kaudzē samestus puzles gabaliņus, no kuriem autors cenšas salikt vienotu attēlu – Samuela pēdējo dzīves dienu –, nebūdams pat pārliecināts, ka šie gabaliņi vispār ir no vienas puzles.
Teksta nerediģētību akcentē arī fiksētās stāstītāju intonācijas, kustības, parazītvārdiņi (mazliet gan ausīs griežas vietā un nevietā lietotais "tipa"). Pakāpeniski topošais attēls izplešas tālu aiz vienas dienas robežām: sākumā atsevišķās griezīgi neskaidrās melodijas lēni saplūst polifoniskā korī, kurā izkristalizējas Samuela personības veidols; vienlaikus apjaušam, ka šī personība ir izplūdusi, rēgaina, nenotverama ne tikai katra stāstītāja atmiņu subjektivitātes, bet arī Samuela hameleoniskās būtības dēļ, kuru katrs ir skatījis – vai atceras skatījis vai izliekas atceramies skatījis – citādu. Un – tas, protams, ir viens no autora mērķiem – lasītājs pamazām sāk apšaubīt vēstītāju atmiņu autentiskumu. Kā interesēs runā Vandads, kurš reportē no cietuma kameras, – vai viņa nonākšanai tajā ir kāda saistība ar drauga bojāeju? Kura atmiņu stāsts ir patiesāks – bullīgā Vandada nīgrā versija par to, kā romāns ar Laidi atņēmis draugam (varbūt mīlniekam? – teksts pieļauj arī šādu iespēju) tā patību vai ekstravagantās Laides stāsts par abu attiecību lidojumu? Starp citu, romāna mīlasstāsts ir īpašas uzmanības vērts – apbrīnojama ir autora meistarība, XXI gadsimta tekstā palaižot pilnos aulēkšos aizkustinoši naivu romantiku un teju bez aizķeršanās pārlecot visas uzglūnošās klišeju barjeras.
Pieredzes banka
Interesanti, ka visi romāna tēli (izņemot, iespējams, Samuela vecmāmiņu) ir jauktas izcelsmes un gandrīz visu dzīslās plūst Tuvo Austrumu tautību asinis. Diez vai šis fakts atspoguļo tikai mūsdienu Zviedrijas reālo etnisko ainu: domājams, tas vairāk ir kā norāde uz to, ka visi varoņi svārstās kaut kur "starp" – starp piederību tai vai citai etniskajai grupai, starp pusaudzisku eksaltāciju un pieaugušu cinismu, starp vecumposmiem, politiskajiem uzskatiem un sociālajiem slāņiem. Jo īpaši "starp" ir Samuels ar savu personības nestabilitāti, kas sniedzas līdz pat katra sarunbiedra runas manieres atdarināšanai, līdz ar to – kāds gan pārsteigums, ka "visa karaļgvarde to nevar vietā novietot", citiem vārdiem sakot, vēstītāju atmiņu lauskas par Samuelu rada nevis pabeigtu fotoportretu, bet tikai vēl lielāku lausku kaudzi, kurā arvien bezcerīgāk rakņājas rakstītājs (un lasītājs).
Skaidru kontūru neesamību apzinās arī pats Samuels, kura balss tekstam pieslēdzas tikai pēdējās lappusēs. Vai gan citādi viņš nemitīgi censtos papildināt savu neparasto iespaidu krājumu, ko pats dēvē par Pieredzes banku: it kā atmiņas par pārgalvīgi tīniskiem izgājieniem (kas turklāt nemitīgi izzūd kā filmas Memento ikonogrāfiskie sākumkadri ar pakāpeniski izbalējošu polaroīda uzņēmumu) spētu piešķirt viņam stabilāku identitāti. Šis secinājums zināmā mērā norāda arī uz romāna nosacītās detektīvintrigas atrisinājumu, kaut arī "atmiņu vācēja" interesi par to jau ap teksta vidusdaļu ir krietni pārskanējusi Samuela izvairīgā tēla zīmēšana.
Visbeidzot visi pavedieni šķietami satek kopā anonīmā autora rokās, bet uz šo brīdi jau apšaubām arī viņa nolūku patiesumu, jo nojaušam, ka neatlaidīgo «izmeklētāju » jau no sākta gala saistījusi galvenokārt iespēja caur svešas traģēdijas prizmu skaidrāk uzlūkot kādu paša piedzīvotu zaudējumu. Līdz ar to romānu iespējams uztvert arī kā vēstījumu par teksta tapšanu – šoreiz ne no mūzikas gara, bet no sveša likteņa apzelēšanas. Visi stāstītāji, ieskaitot autoru (abus autorus?), beigu beigās Samuelu ir izmantojuši – kā spoguli, audeklu, baltu lapu savas ainavas uzgleznošanai, sava stāsta pavēstīšanai.
Šī dubultstāstījuma fonā romāns zīmē kolorītu daudznacionālas mūsdienu metropoles ainu, kurā bez īpaši politkorektas harmonijas koeksistē dažādu tautu tikumi, varas iestādes un nelegālas bēgļu patversmes, labi nodomi un ekonomiski apsvērumi, gaistoša morāle un izmisīgi patiesības meklējumi. Laikmetīgi juceklīgā Stokholma vienlaikus ir arī praktiski vienīgais tēls grāmatā, kura eksistenci un būtību neviens neapšauba; pa tās ielu artērijām kustas modernais, nelaimīgais un sevī izzūdošais cilvēks, no atmiņu drumstalām bezcerīgi mēģinādams atkal salikt kopā sevi pašu.