Tā reti notiek, bet, ja notiek, to pienākas uztvert kā apliecinājumu, ka dzīvē viss ir saslēdzies pareizi. Runa ir par Gunāra Bindes (1933) personālizstādi, kas ir aplūkojama Sv. Pētera baznīcā, – tieši turpat, kur pirms 40 gadiem savus darbus vienkopus viņš pirmo reizi Rīgā izrādīja 1979. gada personālizstādē.
Toreiz Latvijā fotogrāfijas un tēlotājmākslas attiecības esot bijušas visai saspringtas, fotogrāfus neesot uzņēmuši LPSR Mākslinieku savienībā un tamlīdzīgi noniecinājuši. Nepatīkamā situācija ieilgusi gadiem un radījusi barjeras fotogrāfijas kā medija iekļāvumam vietējā mākslas hierarhijā, kā arī likusi meklēt alternatīvus ceļus fotomākslas izglītībai, kas no pašizglītības un cunftu – klubu – sistēmas (neordinārs gadījums ir Andreja Granta skola) atraisījusies, tikai 2006. gadā organizējoties aizvien ļoti veiksmīgajai ISSP skolai. Pievērsiet uzmanību, ka arī šodien intervijās un neformālās sarunās vecākās un pat vidējās paaudzes autori nereti mēdz ar izriestu krūti uzsvērt, ka viņi ir fotogrāfi, nevis mākslinieki, – tās ir senā profesionālā aizvainojuma sekas.
Taču pa to laiku fotogrāfija kā māksla zēla un plauka, un Gunārs Binde bija viens no tiem, kurš kā lokomotīve to mērķtiecīgi virzīja ar savu radošo darbību, tiekot arī pie starptautiskas atzinības. Šeit neiztikt bez atgādinājuma par slavenāko Gunāra Bindes darbu – Eduarda Smiļģa portretu (1965), kas izpelnījās zelta medaļu starptautiskā fotokonkursā Argentīnā un pēc tam lieliski iekļāvās Rīgas street art labākajās tradīcijās, uzrunājot pilsētniekus no Jaunā Rīgas teātra ēkas brandmūra Lāčplēša ielā.
Personiska izlase
Izstādei Sv. Pētera baznīcā ir retrospektīvs raksturs, un Gunārs Binde tai devis precīzu nosaukumu – Noveles. Kopskaitā 130 fotogrāfijas aizsāk neskaitāmus stāstus, kas savijušies ap autora garo mūžu. Simpātiski, ka izstāde ir ļoti personiska, tajā iekļauti vairāki atraktīvi pašportreti, mākslinieka dzīvesbiedres, mātes un draugu portreti, kā arī personiski nozīmīgu ainavu un situāciju atveidi.
Viena ekspozīcijas daļa veidota strikti pēc principa "pa vienam darbam no katra gada", savukārt otrā fotostāstiem ļauts iedarboties izvērstāk – sērijām Nošaut nedrīkst attaisnot ar puikām, kas pikojoties spēlē kariņus, Ir kritis manas bērnības pavēnis ar dzimtas māju nolūzušo bērzu, Lapkritis pār aizmirstajiem ar 1962. gada sesiju Rīgas Lielajos kapos u. c. Pa baznīcas perimetru izkārtotā ekspozīcija lieliski iztiek gandrīz bez plikņiem, ar ko parasti asociējas Gunāra Bindes radošā darbība.
Bieži uzsvērta fotogrāfa nostāja un konsekvence nevis dokumentēt, bet veidot tēlu. Gunārs Binde ir izkopis savu melnbalto foto estētiku, saskaņā ar kuru inscenē pats savu pasauli, brīžam ļaudamies arī teju grafiskiem eksperimentiem ar fotogrāfiju. Šāda pieeja kļūst pašsaprotama, ielūkojoties mākslinieka biogrāfijā. Viņa ceļš mākslā aizsākās XX gs. 50. gadu beigās ar gaismotāja gaitām Alūksnes kultūras namā un turpinājās teātra pasaulē, Valmieras Drāmas teātrī (1961–1962) un Jaunatnes teātrī Rīgā (1962–1963). Darbojoties dokumentālajā kino kopā ar Arnoldu Plaudi, viņš nokļuva līdz savdabīgajai, tolaik pilnībā novatoriskajai metodei fotogrāfijā sintezēt aktierspēles un kinokadra estētiskos principus, kā arī iekļaut attēlā savu toreizējo pasaules redzējumu un filosofiju.
Autora klātbūtne
Jau 1967. gadā intervijā žurnālā Liesma (nr. 2) Gunārs Binde izteicies: "Kino var inscenēt. Tam neviens neiedomājas pārmest patiesīguma trūkumu. Kāpēc fotogrāfijā nevar būt inscenējums? Man fotogrāfija ir māksla. Informatīva patiesība man nav vajadzīga. Galvenais ir mākslas patiesība. Mākslas fotogrāfija nepretendē uz dokumentalitāti. Palikdama dokumentāla ar izteiksmes līdzekļiem, tā apliecina manu patiesību, manu attieksmi pret objektu, pret dzīvi. Galvenais ir nevis dokumentālisms, bet mākslas tēls."
Izstādē skatītājus gaida daudzas hrestomātiskas Latvijas fotogrāfijas vēstures ikonas, tomēr eksponēti arī daudzi neredzēti darbi, aiz kuriem skaidri jaušama autora klātbūtne. Attēlojot sniegā nokritušu cimdu, māti lakatiņā cūku bērēs, pārīti skūpstāmies pussabrukušā namā, bēbīti kā baltu lapu, divas sievietes, katru ar savu nastu uz dramatisku mākoņu fona, Gunāram Bindem izdodas emocionāli iekustināt skatītāju. Ar gaismas un tumsas akcentiem pārkārtodams dabisko vidi, viņš konstruē spēcīgus, izteiksmīgus tēlus, kuriem šķietami netrūkst, ko vēstīt līdzcilvēkiem.
Gunārs Binde
Izstāde Noveles Rīgas Sv. Pētera baznīcā līdz 10. martam