Tāpat kā Bergmans, arī Haneke neglaimo sievietes dailei, bet uzsver emocionalitāti, spēju just dziļi, taču nenoliedz arī cilvēcisko egoismu. Tomēr ir viena būtiska atšķirība. Mihaels Haneke savas filmas varoņus nekad nenosoda, bet patiesi un dziļi mīl. Tāpēc Hanekes filmas tā saviļņo. Pat tad, kad šokē.«Romeo un Džuljetai» jau ir pāri 80, un viņi dzīvo komfortablā, bet klaustrofobiskas sajūtas izraisošā dzīvoklī Parīzē. Viņi ir pensionēti mūzikas skolotāji, kuri ķer laimes mirkļus savu skolnieku koncertos. Viņiem ir silti vienam otra tuvumā, un divvientulība ir laime. Taču Haneke neslēpj no publikas šī stāsta fatālo dramatismu, jo filma sākas ar aktīvu epizodi: ugunsdzēsēji uzlauž dzīvokli, no kura jau ilgstoši neviens nav nācis ārā. Anna, puķēs ieskauta, guļ savā gultā, aizmigusi uz mūžu. Visa filma ir flasback. Jautāts Kannu preses konferencē par šo cerības neraisošo stāsta prologu, režisors teica: «Negribēju radīt skatītājos viltus spriedzi. Tāpēc arī ir šī sākuma epizode ar mirušo Annu. Man bija svarīgi, lai skatītāji nenodarbina sevi ar domu, kas notiks vai nenotiks ar varoņiem. Man vissvarīgākais šajā stāstā ir ciešanas, ko izraisa mīlestība.»Visa filma ir uzfilmēta dzīvoklī, kur 90% ekrāna laulātais pāris (Žans Luijs Trentiņāns un Emanuelle Riva) ir vieni. Ienāk kāds kaimiņš, kurš izpalīdz ar pārtikas piegādi, divas reizes vecākus apciemo no viņiem atsevišķi dzīvojošā meita (Izabella Ipēra). Filma ir ļoti klusa un iekšēji savā plūdumā pat maiga. Konkrēta, bet ar eksistenciālu vērienu. Vecuma idilli sagrauj Annas slimība. Viņu piemeklē trieka, pēc kuras no slimnīcas savā dzīvoklī Anna iebrauc jau ratiņkrēslā. Pēc tam vēl viena krīze. Un finālu Haneke mums jau ir izstāstījis. Filma savā dramaturģiskajā struktūrā ir pat vienkāršāka nekā daudzas citas Hanekes filmas. Lineāra un arī gandrīz hronoloģiskā secībā filmēta, kā stāstīja Kannās režisors. Haneki interesē galvenokārt situācijas emocionālais uzšķērdums, kaut gan režisors izmanto hiperreālas detaļas, kas neatstāj nekādas ilūzijas - kur mīlestībai patverties. Kino pasaulē ir ļoti maz filmu, kuras centrējas tieši ap vecu cilvēku psiholoģiju un ikdienu, tāpēc filmas nozīme ir arī sociāla, ko mani kolēģi kinokritiķi uzsvēra arī Kannu kinofestivāla laikā, jautājot, vai tas ir Hanekes viedoklis par sabiedrības ignoranci pret minoritāti - gados visvecākajiem cilvēkiem un viņu jūtu pasauli. Režisors atbildēja tieši: «Katrs no mums saprot, ar ko jārēķinās, ja tavi mīļotie noveco. Vai tas ir vectēvs vai tavs dzīvesbiedrs, ciešanas ir neizbēgamas. Tas ir tas, ko es gribēju ar šo filmu pateikt, bet man nebija vēlmes pateikt kaut ko par sabiedrību kopumā.»Galvenās lomas filmā spēlē divi leģendāri aktieri, kuru spilgtās kino karjeras aizsākās pagājušā gadsimta 50 gados. Žans Luijs Trentiņāns (82) veselai paaudzei ir bijis vīrieša ideāls, pateicoties savā laikā zīmīgām filmām - Kloda Leluša Vīrietis un sieviete, Rožē Vadima Un Dievs radīja sievieti (1956). Tā ir kinoaktiera atgriešanās uz ekrāna pēc liela pārtraukuma. Kannās Trentiņāns teica: «Es nefilmējos 14 gadus un negribu vairs filmēties, bet labprāt vēl strādāju teātrī. Bet, kad Haneke, kuru uzskatu par vienu no pasaules izcilākajiem režisoriem, piedāvāja, es piekritu. Vairāk gan negribu. Šis darbs bija ļoti sāpīgs, bet tajā pašā laikā brīnišķīgs. Man ir vairāk nekā 100 filmu, un šī Hanekes filma ir viena no nedaudzajām, kurā es sev uz ekrāna patiku. Neuzskatiet to par augstprātību.»Viņa sievu, slimības sagrauzto Annu spēlē inteliģentā Emanuelle Riva (85), kurai kinovēsturei būtu pieticis arī ar vienu vienīgu leģendāru jaunā viļņa filmu, Alēna Renē Hirosima, mana mīla, taču aktrise ir bijusi franču kino apritē visu mūžu. Tas, ko Riva uzdrošinās ar sevi darīt uz ekrāna filmā, ir šokējoši vārda tiešā nozīmē. No skaistas vecas sievietes viņa pārvēršas par cilvēka vraku ar nāves atblāzmu plastikā un sejā. Taču Kannās aktrise atstāja brīnišķīgi vitāla cilvēka iespaidu: «Pirms lomas apstiprināšanas man bija sajūta, ka režisors mani visu laiku eksaminē, viņš sekoja manai plastikai. Tas bija tik intensīvi, ka brīžiem man likās, es vairs nemāku staigāt. Patiesībā es ļoti gribēju šo lomu nospēlēt. Es biju ārkārtīgi aizkustināta. Haneke man visu laiku atgādināja, lai neielaižu tēlā sentimentu.»Atrodoties kinozālē, ir sajūta, ka arī aktieru ciešanas filmā ir bezgalīgas, uz ko Hanekes daudzu filmu aktrise Izabella Ipēra iebilda: «Tie nav aktieri, kas filmas laikā cieš, tie ir filmas skatītāji kinozālē. Un tā tam ir jābūt.»
Hanekes rekviēms mīlestībai. Zelta vērts
Iespējams, šis ir visu laiku skaudrākais mīlas stāsts kino vēsturē.Kannu Zelta palmas zara laureātu, austriešu režisoru Mihaelu Haneki (Baltā lente, Pianiste, Apslēpts) mēdz saukt par XXI gadsimta Ingmaru Bergmanu. Psiholoģisko tīmekļu meistars tāpat kā zviedru kino ģēnijs veido līdz katarsei sāpīgus ģimenes stāstus, bieži par centrālo varoni padarot sievieti.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.