Mēs itin viegli varam iztēloties, ka pastaigājamies pa neuzceltā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja zālēm un pēkšņi kāds darbs mūs spēcīgi uzrunā. Patiesībā tā var notikt jebkurā laikmetīgās mākslas muzejā jebkurā pasaules malā – pēkšņi pārsteidz kādas instalācijas formas, materiāli, detaļas, mēs noprotam, ka tās izmantotas metaforiski, vēsta kaut ko mums ne līdz galam saprotamu. Vēl labāk, ja mākslas darbs slēpj kādu paradoksu, pretrunu – tad veidojas intriga, ko tik ļoti kārojas atminēt. Piemēram, jūs ieraugāt milzu ripzāģus, kas papildināti ar neona spuldzēm un koka detaļām, vai vienkārši ap kolonnu sakrautu malku. Vai uz statīviem sakārtus baltus kreklus, kas draudzīgi, bet mehāniski salti māj jums ar roku. Vai milzu kubu, kas no vienas vietas klāts dienasgaismas spuldzēm, vēsi apstaro visu telpu un klusi dīc. Tādos gadījumos jūs meklējat muzeja grāmatu veikalu, cerot tajā atrast kādu izdevumu par autoru.
Vieta kopējā plūdumā
Piemērā minētie darbi ir latviešu mākslinieka Andra Brežes radīti – Aploks (1994), Piecpadsmit māsas. Strūklaka tautu draudzībai VDNH (2001) un Baltais kvadrāts (2012). Iztēlotā pastaiga dzīvē diez vai tik vienkārši īstenosies, jo šie darbi nav skatāmi nevienā muzejā. Tiesa, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ekspozīcijā ir redzamas divas brutāla izskata figūru mulāžas, kas rokās kā darba instrumentus satvērušas neona spuldzes. Tā ir Andra Brežes agrīnā instalācija ar nosaukumu Zemes saimnieki (1988) kā parafrāze par turpat stāvu augstāk izstādīto padomju laika klasiķa Edgara Iltnera gleznu. Tas arī ir gandrīz viss, kas publiskajā telpā pieejams no Andra Brežes radošā darba.
Kā tad tā? Manas paaudzes skatītāji, kuri spilgtus iespaidus spēj izķeksēt no savas atmiņas dzīlēm, varētu uzdot šādu jautājumu, kas jaunākiem pat neienāktu prātā. Par laimi, grāmatnīca muzejā ir, un jūs varat doties uz turieni, lai ieskatītos Andra Brežes un citu viņa paaudzes – tās, kas spilgti ienāca mākslā pagājušā gadsimta astoņdesmitajos un bija spēku zenītā deviņdesmitajos gados, – mākslinieku paveiktajā. Izdevniecība Neputns nesen laidusi klajā mākslas zinātnieces Santas Hiršas grāmatu Andris Breže. Gaismas konstruktors Armanda Zelča dizainā.
Santas Hiršas monogrāfija ir mākslas vēstures labākajās tradīcijās veidots pētījums, viens no nopietnākajiem, kas šajā žanrā tapis pēdējos gados. Tajā neatradīsiet beletristiskas vaļības kā šajā recenzijā. Mākslas vēsture izzina faktus, pēta un sakārto formas, grupējot tās skapīšos un atvilktnītēs, it kā pieņemot, ka katram mākslas darbam ir jau nolemta, iepriekš paredzēta vieta kopējā mākslas plūdumā. Lielāko daļu grāmatas teksta aizņem formu valodas analīze, ietekmju, paralēļu un konteksta iezīmēšana, šīs iedomātās noteiktās vietas koordināšu precizēšana. Santa Hirša ar to vien neaprobežojas – viņa piedāvā arī savu tiesu satura interpretācijas, galvenokārt kritiski pārlūkojot jau iepriekš sakrājušās.
Paralēles visos virzienos
Grāmatu tiešām var aplūkot kā daļu no neuzrakstītas latviešu laikmetīgās mākslas vēstures (kā tas izskanējis intervijās ap iznākšanas laiku), bet pats monogrāfijas formāts uzliek ierobežojumus – centrā ir viena mākslinieka veikums, bet līdzvērtīgu tekstu trūkums par viņa vienaudžiem un domubiedriem neļauj to lasīt kā fragmentu no paaudzes, laikmeta portreta. Piemēram, autore, izskatot citu mākslas zinātnieku kādreiz izskanējušos mēģinājumus definēt deviņdesmito gadu latviešu mākslas stilistiskos ietvarus, atzīmē, ka «šo mākslinieku darbos ir ļoti daudz dažādu ietekmju, iespaidu, stratēģiju un metožu» (93. lpp.), minēta arī apropriācija un "jaunu kontekstu stilizācijas veids". Citiem vārdiem sakot, laikmets ir bijis eklektisks un ļauj vilkt paralēles visos virzienos, negarantējot, ka kāda no tām atklās ko vairāk par pārējām.
Vērtīgākā un aizraujošākā teksta daļa ir tā, kurā autore analizē Andra Brežes mākslas saistību ar krievu avangarda mākslu XX gadsimta sākumā, kam autors pats devis iemeslu vairākos darbu nosaukumos (Melnais kvadrāts, Tatļina ligzda, Sarkanais kvadrāts u. c.). Iespējams, te slēpjas vēl neizmantots vispārinājuma potenciāls, jo atsauces uz krievu avangardu ir raksturīgas visai latviešu laikmetīgajai mākslai kopš tās pirmsākumiem. Jāatzīmē gan, ka klasiskā avangarda un, piemēram, Andra Brežes mākslas emocionālie vektori ir pilnīgi pretēji – krievu konstruktīvisti ar lielu entuziasmu sludināja jauna, tehnoloģiska un industriāla laikmeta iestāšanos, savukārt Andra Brežes darbos nevar nepamanīt skepsi, ironiju, vīpsnu, vēlāk pat skumjas par šī grandiozā eksperimenta bēdīgo galu.
Pavisam maz par dzīvi
Grāmata aplūko mākslinieka daiļradi hronoloģiskā secībā, sākot ar Andra Brežes ieguldījumu grafikā un pirmo instalatora pieredzi (kaut gan šīs jomas pārklājas vienlaikus) un beidzot ar reto parādīšanos publikai pēdējās desmitgadēs. Tomēr tajā pavisam maz uzzinām par autora dzīvi – daži secinājumi izdarīti, balstoties uz viņa bērnības pieredzi, samērā maz uzmanības pievērsts dizainera izglītībai (jūs taču piekritīsiet, ka Andris Breže ir estēts un viņa darbi ir… hm, vienkārši skaisti!), taču tālāk biogrāfija pazūd vispār.
Nav zināms, vai tāda bijusi autores vienošanās ar mākslinieku (tāpēc netaisos ieviest vairāk skaidrības) vai vienkārši dzīves faktu izmantošana likusies pārāk neuzticama zinātniskai izpētes metodei. Tomēr negribot Santa Hirša, kura citkārt ir kaislīga feministe, kas pievērš lielu uzmanību mākslinieka dzimumam, ģimenei, stāvoklim sabiedrībā un citiem it kā nemākslinieciskiem aspektiem, šoreiz aplūko autoru kā vienpatnīgu, varenu talantu, kas gan komentē laikmetu no olimpiskiem augstumiem, bet pats tajā nepiedalās, telepātiski sazinoties tikai ar citu laikmetu varenajiem. Vai tādā veidā izdodas atklāt monogrāfijas varoni tā, kā ar mums tas notiek izstādēs, – ieraugot, iemīlot un gūstot ilūziju, ka esam tuvi?
Acīmredzot daudz kas ir atstājams stāstniecības, minēšanas un kļūdīšanās, intuitīva riska ziņā. Mākslas vēsturei tomēr ir robežas, tāpēc pat tekstā, kurā bieži apgalvots, ka mākslinieks strādā "savā stilā", "saviem mērķiem", "sev raksturīgā veidā", ne vienmēr izdodas radīt priekšstatu par personību, raksturu, talanta unikalitāti. Jo nav iespējams zinātniski dekonstruēt tādu ierīci, no kuras, sametot iekšā visas iespējamās ietekmes, citātus, kontekstus un sakratot, mēs ārā dabūtu Andra Brežes neparastos un dziļi skarošos mākslas darbus.
Liela grāmatas vērtība ir bagātīgais attēlu klāsts, kas iegūst dubultu nozīmi tieši tāpēc, ka darbu oriģināli ir labi ja rekonstruējami. Teksta izkārtojums divās valodās reti kad ir ērts lasīšanai. Arī šoreiz, paralēli liekot latviešu un angļu valodas slejas, brīžiem šķiet, ka lapas ir jāpāršķir par biežu. Tomēr saprotams, mēs joprojām esam pārāk nabagi, lai izdotu grāmatas par saviem māksliniekiem svešvalodās vien. Lūk, varbūtējā atbilde, kāpēc Andra Brežes māksla nav skatāma pasaules lielākajos muzejos, ko tā noteikti būtu pelnījusi. Vēl tikai mācāmies par sevi pastāstīt.
Šajā pašā sakarā otra piebilde – grāmatas nosaukums Gaismas konstruktors skan poētiski, ar zemtekstu, latviešu mākslas labākajās tradīcijās. Grāmatā tam ir atrodams skaidrojums. Tomēr, domājot par ārvalstu auditoriju, Designer of Light nekādi nevilina potenciālo lasītāju grāmatā ieraudzīt tādu mākslu, kā piedāvā Andris Breže. Atkārtota izdevuma gadījumā grāmatai būtu nepieciešams personu rādītājs.