Līdz 6. jūnijam galerijas Daugava Alksnāja ielas telpās aplūkojama tēlnieka Igora Vasiļjeva (1940–1997) darbu retrospekcija. Šo notikumu gribas saukt par vērtīgu un izglītojošu, turklāt iedvesmojošu precedentu arī daudzu citu lielisku, savulaik visu cienītu mākslinieku izraušanai no slīgšanas aizmirstībā.
Galerijā eksponēta pavisam niecīga daļa no Igora Vasiļjeva radošā mantojuma (kopumā ap 300 skulptūrām), par kuru viņa laikabiedre mākslas zinātniece Ingrīda Burāne ir izteikusies: "Viņa radīto darbu skaits ir liels un vēl līdz šim patiesi neizvērtēts kā domas, tēlu psiholoģiskā raksturojuma, tā materiāla un tēlnieciskā risinājuma ziņā." Jaunākās paaudzes mākslas zinātniece Arta Vārpa savukārt izstādes katalogā mākslinieku sauc par "savrupu parādību sava laika tēlniecībā (..), šī laikmeta spilgtu un meistarīgu raksturotāju (..), kura stils formāli krasi atšķiras no latviešu tēlniecības vispārējām tradīcijām".
Profesionālis no A līdz Z
Pasaulslavenais tēlnieks Ernsts Ņeizvestnijs arvien atceras spēcīgo iespaidu pēc Igora Vasiļjeva darbnīcas apmeklējuma XX gadsimta 60. gadu vidū un dēvē viņu līdz ar Valentīnu Zeili par vienu no labākajiem PSRS tēlniekiem. Savukārt Igors Dobičins konstatē, ka šodien Latvijā nav neviena, kurš turpinātu meistara plastikas tradīciju, un jaunie tēlnieki bieži pat nezina viņa vārdu.
Igora Vasiļjeva skolnieki Gļebs Panteļejevs un Goča Huskivadze izceļ sava pasniedzēja personības spēku un profesionalitāti. "Viņš ir unikāla parādība, vienpatis Meistars. (..) Profesionālis no A līdz Z. Viņš pats varēja visā pilnībā paveikt darbu. Mūsdienu māksliniekiem tas nav tik raksturīgi," apgalvo viens no pašlaik nozīmīgākajiem Latvijas tēlniekiem Gļebs Panteļejevs. Visi ir vienisprātis, ka Igors Vasiļjevs ir dižens tēlnieks, kurš šobrīd ir nenovērtēts.
Lai mazinātu laika zudības un sabiedrības prioritāšu netīši radīto nodarījumu, ir sasparojusies Vecāķu biedrība, kura par godu tēlnieka 75 gadu jubilejas atcerei organizējusi ne vien izstādi (tajā vienkopus savākti 16 darbi no dažādiem krājumiem), bet arī izdevusi albumu Tēlnieks Igors Vasiļjevs. Lielā kalibra sirds (autori – Ilona Jahimoviča un Iļja Dimenšteins) un atvērusi interneta mājaslapu (ivasiljev.lv). Šīm aktivitātēm kopā ir izdevies iekustināt sviru, kas mūsu ātrajā un virspusējā laikmetā atver ejas uz pagātnes notikumiem, savulaik palikušiem bez nopietnas analīzes un tādēļ īsti neieguvušiem sev pienākošos pozīciju mākslas vēsturē.
Nevainojama materiāla izjūta
Neteiksim, ka albums pretendē atrisināt mākslinieka radošā mantojuma interpretācijas jautājumus, toties tas aizrauj kā dokumentāla liecība, kurā ir izstāstīts klasiski biogrāfisks stāsts, kas bagātināts ar laikabiedru atmiņām, un iekļauts izteiksmīgs fotogrāfiju un reprodukciju klāsts. Fotogrāfijās Igors Vasiļjevs atklājas kā spilgta, vitāla personība, kuras gaitas ir iemūžinātas gan darba procesā, gan sabiedriskos pasākumos kopā ar studentiem, modeļiem un, piemēram, Indiru Gandiju, gan atpūtas un pārdomu brīžos. Vasiļjeva fotoarhīvs, īpaši portretu klāsts, ir lielisks 60.– 90. gadu laika gara liecinieks.
Skulptūras, zināms, runā citā valodā, tomēr atklāj to pašu – radošās personībās vai tiklab arī citur apkārtējā pasaulē ieslēpto garīgumu. Tas interesanti atklājas kontrastā ar masīvo materiālu, ja intelektuālam tēlniekam piemīt tehniska virtuozitāte un turklāt vēl nevainojama materiāla izjūta.
Igors Vasiļjevs strādāja galvenokārt portreta žanrā un par savu materiālu visbiežāk izvēlējās koku, dažādas vairāk vai mazāk eksotiskas koku sugas. Retāk viņa darbi ir atlieti bronzā. Ar akmeni mākslinieks nav strādājis, kaut arī bija mūsu nozīmīgāko akmens monumentu autora Kārļa Zemdegas audzēknis.
Portretu plastiskā enerģija
Kā varam vērot izstādē, mākslinieks ir portretējis daudzus sava laika ievērojamākos ļaudis – kultūras darbiniekus, piemēram, Gidonu Krēmeru, Leo Svempu, Raimondu Paulu, Kārli Sebri, Mihailu Tālu u. c. Viņu atveidos saglabāta vizuālā līdzība un jaušams raksturs. Visiem portretiem piemīt savdabīga plastiskā enerģija, vitalitāte, vienalga, vai tie ir risināti trauksmaini dinamiski vai mierīgi statiski (kā Igauņu dzejniece, komjauniete Vīvi Luika). Viens no iespaidīgākajiem ekspozīcijā ir 1979. gadā sarkankokā grebtais Sergeja Eizenšteina krūšutēls, kas ikdienā ar savu asprātīgi ironisko skatienu caur lielo pieri uz mums smīnīgi noraugās Rīgas Kino muzejā. Savdabīgs piemineklis šai skulptūrai ir Herca Franka dokumentālā filma Atmoda, kurā iemūžināts darba radīšanas process, režisora paša vārdiem sakot, vērots, "kā no aizmiguša koka atbrīvojas, mostas dzīva Cilvēka tēls" – Rīgā dzimušā ģēnija tēls.
Kaut arī ekspozīcija galerijā Daugava sniedz tikai nelielu ieskatu Igora Vasiļjeva mantojumā un nav īsti skaidrs, pēc kāda principa darbi tikuši atlasīti, tā ir mākslinieka talantu apliecinoša un vedina dziļāk iepazīt viņa daiļradi – skulpturālos portretus, Indijas ceļojumu iespaidā tapušos motīvus un sakrālo tēlniecību, kurai mākslinieks pievērsās 90. gados. Vēl jauki, ka šī izstāde vieno Latvijas tradicionāli latvisko un krievvalodīgo kultūras vidi, par to liecina izmaiņas ierastajā galerijas apmeklētāju klāstā.
Igors Vasiļjevs
Skulptūru izstāde
Galerijā Daugava (Alksnāja iela 10/12) līdz 6. jūnijam