Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -1 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Ikviens ir mazliet Orfejs. Reportāža no Zalcburgas festivāla

Operzvaigznes Čečilias Bartoli balss un maestro Rikardo Muti zizlis vienmēr rāda ceļu uz gaismu – viņu uzstāšanās ir Zalcburgas festivāla klasika

Dižajam Zalcburgas festivālam, kas šogad notiek no 20. jūlija līdz 31. augustam, ir savi mākslinieki talismani, bez kuru klātbūtnes nav iedomājama vasaras programma. Viņu vidū var minēt diriģentu Rikardo Muti, mecosoprānu Čečiliu Bartoli un soprānu Asmiku Grigorjanu. Maestro Muti Zalcburgā atgriežas katru gadu, lai diriģētu festivāla rezidējošo Vīnes filharmonijas orķestri. Dziedātājas Čečilia Bartoli un Asmika Grigorjana šeit jau tradicionāli debitē jaunās lomās, piesaistot klausītāju un kritiķu plūsmu no visas pasaules, – viņas ir izvēlējušās Zalcburgu, un Zalcburga ir izvēlējusies viņas. Šī mīlestība, pat kaislība ir abpusēja. 

Likteni nevar pievilt

Šoreiz manu operas programmu festivālā ieskandināja Kristofa Vilibalda Gluka Orfejs un Eiridike ar Čečiliu Bartoli Orfeja lomā. Augustā šī opera tika spēlēta piecas reizes. Iestudējuma pirmizrāde notika maija beigās Čečilias Bartoli vadītajā Zalcburgas Vasarsvētku festivālā, kas ietilpst lielā Zalcburgas festivāla struktūrā. Šeit ir radīti visi apstākļi, lai māksliniece varētu ļauties radošiem eksperimentiem un īstenot projektus, kas viņu interesē un uzlādē ar enerģiju. Ik gadu Zalcburgā unikālā itāļu prīma iepriecina klausītājus ar jaunām lomām un izrādēm, kas veidotas speciāli viņai, taču egoisms dziedātājai ir svešs – viņai patīk strādāt komandā, un viņas klātbūtnē uzplaukst arī citi mūziķi. 

Čečilia Bartoli ir iedvesmotāja un ideju avots. Kopš 90. gadu otrās puses viņa ieņem ļoti īpašu vietu klasiskās mūzikas pasaulē, Čečilia Bartoli vienmēr ir darbojusies kā drosmīga, nenogurdināma mūzikas vēstures pētniece – viņas albumi, koncertprogrammas un izrādes ir atklājušas publikai gandrīz nezināmu repertuāru. Mākslinieces karjera attīstās viņas pašas interešu noteiktajā ritmā un trajektorijā. Kopš 2023. gada Čečilia Bartoli ir Montekarlo operas direktore. 

Izrādē Orfejs un Eiridike Zalcburgā spēlē orķestris Les Musiciens du Prince – Monaco diriģenta Džanlukas Kapuano vadībā. Šis ansamblis, ko atbalsta Monako princis Albērs II, tika izveidots 2016. gadā Montekarlo operā pēc Čečilias Bartoli iniciatīvas. Orķestrī sapulcināti mūziķi, kuri spēlē autentiskus instrumentus. Kolektīvu ir iedvesmojušas XVII un XVIII gadsimta Eiropas galma mūzikas tradīcijas. Orfeju un Eiridiki Zalcburgā ir iestudējis režisors Kristofs Lojs. Uzvedumam izvēlēta reti dzirdētā 1769. gada Parmas versija. Šo partitūru Gluks radījis savam labam draugam, slavenajam kastrātam, soprāna balss īpašniekam Džuzepem Milliko (Orfejs). "Orfeja mīts man kā mūziķei ir īpaši tuvs – Orfejs ar savu dziedāšanu pārvar nāvi. Tomēr ir interesanti, ka viņa stāsts ir arī par cilvēcisko, pārāk cilvēcisko trauslumu: neilgi pēc sava varoņdarba, atgriežoties no pazemes, Orfejs savu mīļoto Eiridiki zaudē vēlreiz – savas neuzmanības, varbūt pat zināmas augstprātības dēļ. Tātad likteni tomēr nevar pievilt," uzskata Čečilia Bartoli. 

Orfeja un Eiridikes Parmas versija ierindojas starp divām pazīstamākajām šīs operas versijām – Vīnes (1762) un Parīzes (1774) versiju. Parmas Orfejs tika radīts par godu Spānijas infanta, Burbonu-Parmas hercoga Ferdinanda un Austrijas erchercogienes Marijas Amālijas kāzām. Šim notikumam Gluks apvienoja prologu un trīs atsevišķus cēlienus, kuros galvenā uzmanība pievērsta mīlestības un laulības tēmai, un piešķīra darbam nosaukumu Apollona svētki/Le feste d’Apollo. Var šķist pārsteidzoši, ka par godu kāzām radīts skatuves opuss, kas ataino tik traģisku notikumu kā mīļotās sievas zaudējums. Parmas versijā Orfejs un Eiridike ir viencēliena opera septiņās ainās. 

Viņa izbauda risku

Režisora Kristofa Loja un diriģenta Džanlukas Kapuano veidotais iestudējums ir drūms un traģisks, tam nav laimīgu beigu. Izrāde ir laikmetīga muzikāli horeogrāfiska kompozīcija, kurā piedalās dejotāju grupa. Horeogrāfiju ir radījis pats Kristofs Lojs. Visi elementi pārplūst cits citā – mūzika un kustība, deja un teksts. Eiridiki dzied soprāns Melisa Ptī, Amūru – soprāns Medisone Nonoa. Svarīga loma izrādes muzikālajā un plastiskajā struktūrā ir korim Il canto di Orfeo. Džanluka Kapuano pie orķestra Les Musiciens du Prince – Monaco pults ir atradis ļoti dinamisku, kontrastiem bagātu partitūras lasījumu, kas neļauj atslābt klausītāju uzmanībai (izrāde ilgst pusotru stundu bez starpbrīža). Diriģents arī uzsver, ka Gluka mūzika ir ļoti psiholoģiska.  

Dziedātāja Čečilia Bartoli kopā ar saviem domubiedriem – režisoru Kristofu Loju (no kreisās) un diriģentu Džanluku Kapuano. Foto – Monika Ritershausa

Orfejs un Eiridike ir agrīnā klasicisma meistardarbs. Lai gan nosaukumā ir minēti divi varoņi, opera koncentrējas uz vienu tēlu – Orfeju, kurš ar savu mūziku spēj savaldzināt visu dzīvo radību sirdis. Operas sākumā Eiridike jau ir mirusi, un skatītāji izjūt tās pašas milzīgās skumjas, kas pārņem vīru, kurš tikko bija apprecējis savu mīļoto. Darba centrālā tēma ir mākslinieka vientulība un nošķirtība no apkārtējās pasaules. Vai viņš spēs pārvarēt vientulību? Klausītāji ir Orfeja ciešanu liecinieki – sižetā nav citu intrigu (izņemot ainu ar Eiridiki, skaņdarbu var uzskatīt par Orfeja monologu), un Gluka mūzika pilnībā kalpo dramatiskai izteiksmei.

Izrādes darbība risinās koncertzālei un grieķu antīkajam teātrim līdzīgā telpā, tā ir Orfeja vide – viņš pieder pie mūzikas un mākslas jomas. Johannesa Leiakera radītā scenogrāfija ļauj aizdomāties par bezgalību – skatuves kāpnes atgādina ceļu, kas varētu atkal un atkal sākties no jauna. Sērojošais Orfejs ir ģērbies melnā uzvalkā. Čečilia Bartoli ir viena no tām māksliniecēm, kura sevī nes lielu teatralitātes, dramatisma lādiņu. Viņa fenomenāli spēlē gan komiskas, gan traģiskas lomas. Dziedātājai ļoti patīk iemiesoties visdažādākajos tēlos, pārkāpjot dzimuma robežas (repertuārs to ļauj darīt), – viņa nespēj iedomāties savu skatuves dzīvi bez pārvērtībām un modifikācijām, bieži vien visai ekscentriskām. Piemēram, pirms sešiem gadiem Zalcburgā Čečilia Bartoli žilbināja Georga Frīdriha Hendeļa operas Ariodante titullomā – uz skatuves viņa bija redzama ar bārdu, un publika sajūsmā lauza krēslus. Tikpat kolorīti un neparedzami ir viņas albumu vāki. Čečilia Bartoli ir cilvēks teātris. Viņa pašaizliedzīgi mīl savu darbu, mūziku, partnerus un publiku, tāpēc viņa ir ļoti organiska savā izpausmē. Mākslinieces balss pakļaujas viņas vēlmēm. To var just arī jaunākajā izrādē.      

"Darbā ar Čečiliu visskaistākās īpašības ir viņas zinātkāre un pilnīga atvērtība – es nemaz nerunāju par viņas muzikālās sagatavotības precizitāti. Viņa izbauda risku. Ik reizi, kad strādājam kopā, viņa debitē jaunā lomā, šoreiz tā ir Orfeja partija. Mēģinājumos ar Čečiliu var uzdot bezgalīgi daudz jautājumu, visu var apšaubīt, un tas padara procesu neticami dzīvu," apgalvo režisors Kristofs Lojs. 

Mākslinieka drāma

"Savā būtībā Orfejs un Eiridike ir mākslinieka drāma. Kāda ir mākslas nozīme? Vai māksla ir enkurs, kas mūs glābj galējā skumju brīdī, kad zaudējam mīļoto cilvēku? Vai mākslinieka talants palīdz Orfejam samierināties ar šīm bēdām?" jautā Kristofs Lojs. "Orfeja gadījumā var teikt, ka tas ir gandrīz vai lepnums, ka viņa ticība sev un mīlestībai ļauj viņam noliegt un pārvarēt nāvi kā robežšķirtni. Tāpēc es sev jautāju: vai tā ir lielummānijas izpausme vai arī radošam cilvēkam ir nepieciešams ticēt, ka māksla var palīdzēt viņam "atcelt" dzīves un nāves robežas? Tas ir lauks, kurā darbojas Orfejs, un no turienes viņš dodas uz vēl sarežģītāku teritoriju: vai māksla pēkšņi kļūst svarīgāka par sākotnējo tās radīšanas iemeslu un impulsu? Vai viņa bēdas par sievu izplēn, jo māksla, ko ierosina šī traģēdija, ir svarīgāka par šo privāto brīdi?" turpina režisors.  

Kristofs Lojs ir pārliecināts, ka Orfeja situācija ir īpaši saasināta, sakāpināta viņa neordināro pašizpausmes spēju dēļ. "Viņam pašam šis spriedzes lauks ir gandrīz neatrisināms, un ar to sastopamies operas pirmajās divās trešdaļās. Aina, kurā viņš atkal satiek Eiridiki, atguvis viņu no mirušo valstības, ir kā opera operā – gan dramaturģiskā, gan muzikālā ziņā šī epizode ir kā svešķermenis. Viss, kas ir noticis iepriekš, ir bijis skumju brīdis, koncentrēšanās mākslas radīšanai, mēģinājums pārvarēt vientulību. Viss ir griezies tikai ap paša Orfeja figūru. Savukārt aina ar Eiridiki pēkšņi ir ļoti konkrēta – Orfejam ir darīšana ar partneri. Savā mākslinieka egocentrismā viņš ir aizgājis tik tālu, ka tikšanās ar reālu cilvēku – tieši to, pēc kura viņš ir tik dedzīgi ilgojies, – ir lemta neveiksmei. Orfejam neizdodas tikt ar to galā reālajā dzīvē. Pašam nemanot, viņš ir zaudējis spēju rīkoties realitātes dimensijā. Caur elli Orfejs ir nokļuvis Elizejā. Orfejs ir mākslinieks, un tas, ko viņš konkrētajā mirklī iztēlojas, viņam patiešām eksistē. No Elizejas viņš vairs nevar nokāpt uz zemes," savās pārdomās par Orfeja un Eiridikes galveno tēmu dalās Kristofs Lojs. 

Orfeja un Eiridikes satikšanos mirušo valstībā dziedātājas Čečilia Bartoli un Melisa Ptī izspēlē kā kādu no Ingmara Bergmana iestudētajām, savstarpēju aizvainojumu piepildītajām laulības dzīves ainām. Vai mirušie nemirst? Nē, viņi mirst – un Eiridike atkal aizmieg uz mūžu, jo Orfejs uz viņu tomēr ir paskatījies, kaut gan tika brīdināts, ka to darīt nedrīkst. Atkārtoti zaudējis sievu, Orfejs dzied savu slaveno āriju Che farò senza Euridice?. Šajā mirklī viņš atgriežas tajā stāvoklī, kad vientulība ļauj viņam atkal būt radoši produktīvam. Kristofa Loja interpretācijā vēl viena Eiridikes atdzimšana vairs nav iespējama. Fināls ir atvērts, katrs pats var iztēloties, kāds liktenis gaida Orfeju: vai viņš izvēlēsies nāvi, jo dzīvot ir kļuvis neiespējami, vai arī turpinās eksistēt "jaunās vientulības" cilpā.

Ar mākslinieka likteni saistītās tēmas, ko izgaismo šī izrāde, ir ļoti aktuālas festivālā, kurā piedalās tik daudz izcilību. Ikvienā Zalcburgas festivāla zvaigznē ir kaut kas no Orfeja, kura mūzika visus pārņem savā varā.   

Garīgā arhitektūra

Visu savu mūžu mākslai ir veltījis maestro Rikardo Muti. Viņa un Vīnes filharmoniķu sagatavotā koncertprogramma Zalcburgas Lielajā festivāla namā skanēja trīs reizes – 13., 14. un 15. augustā. Ar Vīnes filharmonijas orķestri leģendārais diriģents sadarbojas kopš 1971. gada, savukārt Zalcburgas festivālā Vīnes filharmoniķus Rikardo Muti pirmo reizi diriģēja 1982. gadā. Festivālā dažādu diriģentu vadībā prominentais orķestris sniedz simfoniskās mūzikas koncertus (šogad koncertus šeit diriģē arī Kristiāns Tīlemanis, Andris Nelsons, Daniels Hārdings un Jakubs Hruša) un spēlē operas izrādēs (operu pie Vīnes filharmoniķu pults šovasar diriģē Rafaels Pišons, Filips Žordāns, Ingo Mecmahers un Maksims Paskāls).  

Rikardo Muti diriģētie koncerti ir Zalcburgas festivāla klasika. Šoreiz savā programmā diriģēšanas dižgars bija iekļāvis Stabat Mater un Te Deum no Džuzepes Verdi Četriem garīgajiem dziedājumiem (atskaņojumā piedalījās Vīnes Valsts operas koris) un Antona Bruknera Septīto simfoniju. 

Verdi un Brukners vienā koncertā satiekas reti. Viens no viņiem galvenokārt ir darbojies operas jomā, bet otrs pievērsies simfoniskajai un garīgajai mūzikai. Viņi bija laikabiedri, bet nekad nav tikušies. Verdi un Brukners ir ietekmējušies no ļoti atšķirīgām mūzikas kultūrām, taču abi savu māksliniecisko ceļu sākuši uz ērģeļu soliņa. Vēlāk Verdi kļuva skeptisks pret visu reliģisko, bet Brukners visu mūžu bija dziļi ticīgs katolis. Koncertā izskanējušie apjomīgie darbi no Verdi Četriem garīgajiem dziedājumiem savas emocionālās jaudas ziņā neatpaliek no komponista Rekviēma: tā ir sakrālā mūzika, taču tāda, kas vienmēr ir jutusies ērtāk koncertzālē nekā dievnamā. Maestro Muti interpretācijā tā skanēja iespaidīgi teatrāli, tomēr arī nopietni un svinīgi. Savukārt monumentālajā Bruknera simfonijā viņš ļāva sajust komponista vareno garīgo arhitektūru – reizē precīzu un emocionālu. 

Rikardo Muti sajūsmina ar perfekcionismu katrā žestā un skaņā. 28. jūlijā viņš svinēja 82. dzimšanas dienu, taču pie diriģenta pults maestro Muti ir spēka pilns un nesatricināms – viņš zina, ka diriģents nedrīkst būt vārgs. Publika to jūt – viņa augstsprieguma koncerti pievelk kā magnēts.   

Mocartiska dzirksts

Zalcburgas festivālā ir vērts dzirdēt arī spožas, gudri veidotas kamermūzikas programmas. Jutos laimīgs, klausoties pianista Dāvida Frē un Vīnes filharmoniķu mūziķu koncertu, kurā bija iekļauts Franča Šūberta klavieru kvintets Forele, Alfrēda Šnitkes Trio vijolei, altam un čellam, kā arī divi Johana Štrausa (dēla) opusi – Dienvidu rozes un Imperatora valsis – Arnolda Šēnberga apdarē. Tas bija elegants, izsmalcināts mūzikas salikums. Mākslinieku sniegumā bija enerģija, vieglums un dedzīgums. Šajā koncertā varēja novērtēt ne tikai izteiksmīgo Dāvida Frē klavierspēli, bet arī Vīnes filharmonijas orķestra koncertmeistares Albenas Danailovas cēlo, aristokrātisko vijoles balsi. Jānosauc arī pārējie kameransambļa dalībnieki, kuri ikdienā veido krāšņo Vīnes filharmoniķu skanējumu: vijolnieks Milans Šetena, altists Elmars Landerers, čellists Tamāšs Varga, kontrabasists Mihaels Bladerers, flautists Liks Mangholcs, klarnetists Gregors Hinterreiters. Koncertā piedalījās arī taustiņinstrumentālists Johanness Vilhelms, kurš spēlēja harmoniju. Nevarēja nepamanīt, ka visi mākslinieki uz skatuves gūst patiesu baudu, spēlējot kopā. 

Skats no kvarteta Belcea koncerta, kurā skanēja Šūberts, Dvoržāks un Debisī. Foto – Marko Borrelli

Kamermuzicēšanas augsto klasi Franča Šūberta, Antonīna Dvoržāka un Kloda Debisi mūzikas programmā demonstrēja arī kvartets Belcea no Londonas. Vēl viena skaista Zalcburgas festivāla tradīcija ir pilsētas slavenākā dēla Volfganga Amadeja Mocarta mūzikas pusdienlaika koncertsērija Mozart-Matinee, kurā uzstājas vietējais Mozarteum orķestris. Šajā ciklā ansambli diriģē Aivors Boltons, Roberto Gonsaless-Monžass, Ādams Fišers un Antonello Manakorda. Es izbaudīju dzirkstošu, spēcinošu mocartisku pusdienlaiku kopā ar Latvijas publikai labi pazīstamo diriģentu un klarnetistu Jērgu Vidmani. Kā zināms, viņš ir sācis ilgtermiņa sadarbību ar kamerorķestri Sinfonietta Rīga un no 2023./2024. gada sezonas būs tā mākslinieciskais partneris (tas nozīmē, ka Latvijā viņu dzirdēsim regulāri). 

Jērgs Vidmanis ir viens no talantīgākajiem mūsdienu klarnetistiem un ir arī pieprasīts komponists. Pašam māksliniekam ļoti patīk diriģēt – stājoties pie diriģenta pults, viņš allaž staro. Diriģējot Jērgs Vidmanis ir ļoti aktīvs, kustīgs un optimisma pilns – viņa labvēlīgais noskaņojums uzrunā arī orķestra mūziķus. Šāds entuziasms piestāv Mocartam – Jērga Vidmaņa vadītajā koncertā Zalcburgas festivālā košums un dzīvesprieks strāvoja no operas Così fan tutte uvertīras, vijoļkoncerta Sol mažorā, fragmenta no Adadžo klarnetei un trim basethorniem Fa mažorā un Lincas simfonijas. Vijoļkoncerta solo izjusti un aizrautīgi spēlēja Alīna Pogostkina.

Zalcburgas festivāls turpināsies līdz 31. augustam. Vēl tikai 19. un 24. augustā tajā varēs dzirdēt Džuzepes Verdi operu Makbets diriģenta Filipa Žordāna un režisora Kšištofa Varlikovska jauniestudējumā, kurā lēdijas Makbetas lomā debitē pēdējo gadu Zalcburgas festivāla spilgtākā zvaigzne – soprāns Asmika Grigorjana. Šis Makbets ir grandiozs notikums, kuru klausītāji noteikti atcerēsies, apspriežot 2023. gada festivālu. Vairāk par to – vienā no nākamajiem KDi numuriem. 

Informācija: salzburgerfestspiele.at

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja