Ingas Gailes piektais pieaugušo dzejas krājums Lieldienas ir vairāk nekā dzejas krājums, pat vairāk nekā iepriekšējais dzejas krājums Migla (2012), kas bija radikāls ar grēksūdzes dzejoļiem. Kritiķi un literatūrzinātnieki nošņācās, sak, tāda "iznākšana no skapja" vispār nav dzeja, piemetinot, ka latviešu dzejā apzīmējums "grēksūdzes dzeja" neeksistē, jo tādā žanrā neviens Latvijā it kā nerakstot; vai labākajā gadījumā izskanēja, ka "iznākšana no skapja" tur nav jāmeklē, bet gan universālais cilvēka eksistences skaidrojums... (lai kas tas arī būtu).
Mežonīgais draivs
Lielā mērā pateicoties tieši Ingas Gailes dzejai, savulaik varēja tikt sākta diskusija par "grēksūdzīgumu" latviešu dzejā. Manuprāt, daudzi autori vēl aizvien nav saņēmuši drosmi atzīt, ka viņi apzināti raksta "grēksūdzīgi". Iespējams, tam par iemeslu ir žanra apzīmējums "grēksūdzes dzeja", kas to automātiski sasaista ar kristietības reliģisko sakramentu, kas ir pārspīlēti tieša un ne visai precīza saikne. Iespējams, tā ir arī kompleksainā un traumētā ieaudzinātā latviešu mentalitāte, kas neļauj atzīties. Tas ir akmens arī kritiķu un pētnieku dārziņā, kuru līdzšinējā attieksme pret šādu poētiku ir bijusi netaisnīgi kritiska. Nesenā sarunā ar lietuviešu dzejniekiem uzzināju, ka viņi lepojas ne vien ar izkopto grēksūdzes dzejas žanru, bet arī ar šī žanra novērtējumu.
Krājumā Lieldienas atradīsiet tiešu atsauci uz šādu poētiku dzejoļa nosaukumā Grēksūdzīgais, kas ir Ingas Gailes veikts brīvs velsiešu dzejnieka Rīsa Trimbla dzejoļa tulkojums. Lasot Grēksūdzīgo, pamanīsiet tā ārkārtīgo koncentrētību un mežonīgo draivu. Ingas Gailes dzejoļa tulkojums, kurā viņa maina vēstītāja dzimumu un transponē tēlus un kultūrsociālās atsauces atbilstoši Latvijas kultūrkontekstam, patiesībā radījis pavisam jaunu dzejoli. Dzejoļa oriģināls (ar kuru man bija iespēja iepazīties), tā tulkojums un tulkojuma atpakaļtulkojums angļu valodā izgaismo dzejoļa kā radošas sadarbības starpkultūru iespējas. Krājumā uzņemtais dzejolis zināmā mērā ietver visa krājuma kvintesenci un aplēš pasaules raksturojuma kopsavilkumu. Subjektīvu, protams.
Līdzās šim dzejolim krājumā ietverta arī jauna "iznākšana no skapja", kas īpaši aktualizēta dzejoļos Kad sēžu teātra..., Tava dāvana man... un citos, – ieskatīšanās savas ģimenes saišu kā savas personības formēšanās priekšnoteikumā, savas profesionālās un privātās dzīves situāciju atklāšana u. tml. Inga Gaile nevairās un nebaidās no privātām detaļām, apzinoties atklātības, pirmkārt, pret sevi, lomu personīgās transformācijas ceļā, kā arī atvērtākas komunikācijas un sabiedrības veidošanā.
Tomēr Inga Gaile izmanto arī tādus dzejas tēlus kā sieviete Afganistānā, Indijā, Uzbekistānā un tepat Latvijā, homoseksuāls vīrietis Ugandā, puišelis Gazas rajonā un palestīniešu pusaudzis... Viņus tur gūstā, spīdzina, šauj, indē, izvaro, diskriminē... Tā vairs nav personīgās, bet vispārcilvēciskās traumas atzīšana. Autore iestājas par visiem, kas stigmatizēti. Šis krājums no komforta zonas un emocionālās impotences izsitīs jebkuru, lai no jauna mācītu jūtīgumu, sniedzot iespēju lasīt tās balsis, kuras ikdienā nedzirdam.
Vārda un viedokļa brīvība
Krājuma izvirzītā aksioma ir nepieciešamība mācīties neklusēt, mācīties uzdrošināties runāt par tabuizētām tēmām. Tas arī padara šo krājumu par aktu – piemēru, kā atbrīvot apspiesto balsi. Šī konstatācija gan neatvieglos to smagumu, ko Inga Gaile uzņēmusi. Vispār ļoti daudzas, varbūt pat pārāk daudzas lietas Latvijā notiek, pateicoties Ingai Gailei. Ar izteiktu feministisku attieksmi apveltītā Ingas Gailes personība sapulcinājusi un iedrošinājusi domubiedres, kuras izveidojušas jau par tradīciju kļuvušo sieviešu stand-up Kaņepes Kultūras centrā, uz kuru biļetes vispār nav iespējams dabūt. Viņa tikko nodibinājusi Latvijas PEN organizāciju – ar ideālismu par vārda un viedokļa brīvību. Pašlaik Inga Gaile visbiežāk publiski parādās T kreklā "PRO PRIDE" (pievērsiet uzmanību krājuma ceturtajam vākam, kurā četras pamatkrāsas saplūst pārāk pārliecinošā varavīksnē).
Savulaik bērnu dzejoļu krājumā Vai otrā grupa mani dzird? viņa gan iestājusies par bērniem kā pilnvērtīgiem cilvēkiem, kuriem ir sava pasaule, domas, izjūtas un emocijas, nevis tikai pieaugušo diktēta paklausība, gan iebildusi pret "ideālo vecāku" konceptu. Ingas Gailes literārais un publiskais dzīvesstils centrā izvirza dzimumu līdztiesību, tomēr viņas darbos projicēts arī sievietes sapnis par atbildīgo plecu. Otra lielā tēma, kas krājumā izvērsta, ir sievietes un vīrieša attieksme vienam pret otru attiecībās. Vai tās ir vienas un tās pašas attiecības, viena un tā pati mīlestība, ja abi uz to skatās tik ļoti dažādi? Lai to ilustrētu, Inga Gaile izmanto jau esošus literāros tēlus – Kaju, Gerdu un Ledus karalieni, un pēdīgā uzsver kāda lielāka regulējoša pārspēka (sabiedrības (normu)?) ietekmi uz divu cilvēku attiecībām – "apliecini, ka dzīvojām pareizi" (32. lpp.).
Arī šie dzejoļi ar liriskākiem tēliem un vēlmes pēc mīlestības, sapratnes un iecietības piepildīti, apliecina nepieciešamību mācīties runāt vienam ar otru. Nekas nevar būt vienkāršāk par runāšanu – mēs taču to darām visu laiku! –, un nekas nevar būt sarežģītāk kā izteikt indivīda patiesās iekšējās sajūtas, domas un saprasties.
Sāpju kulminācija
Ārkārtīgā sāpju zīme sasniedz savu grēksūdzisko kulmināciju dzejolī Lielā Piektdiena. Paššaustīšana un nolemtība iemiesota arī grāmatas vāka idejā par anonīmo sievieti, kas sēž – pelēka pele – ar klēpī sažmiegtām rokām. Ekstrēmā ekspresivitāte, uz kādu spējīga tikai Inga Gaile, polarizējas ar naivu cietušo (siev. dz.). Šis dzejolis arī apliecina grēksūdzes dzejas pētniecības diskursa secinājumu par personīgā pārdzīvojuma dominēšanu pār priekšstatiem par dzejas valodu. Arī krājuma salikums un vizuālais noformējums rada iespaidu, ka apzināti ieturēts low-fi estētikā, lai uzsvērtu, prioritizētu pārdzīvojuma/ dzejoļa nemediēto (redakcionāli nemanipulēto, nenogludināto) iedabu.
Nevajag gaidīt no Ingas Gailes to, kas no viņas nav jāgaida, – dzejas valodas konstruēšana šajā krājumā autorei aizvirzījusies otrajā plānā, priekšplānā nonākusi tēma un tēls. Balss ir kļuvusi stiprāka par dzeju. Manifestiskas frāzes mijas ar poētiskām, un Ingas Gailes unikālā balss tās sakausē vienā veselumā – dzejolī manifestā, dzejolī lozungā. Ar šo balsi Inga Gaile kļuvusi par cilvēktiesību, mazākuma tiesību un vienlīdzības cīnītāju, bet dzejoļi būtu jāpavairo, lai izdalītu jūtīgākas sabiedrības izglītošanai.
Krājuma kopējā balss ir tieši tāda, kādu to var dzirdēt stand-up priekšnesumos un publiskās diskusijās, bieži tā ir dusmīgas jaunas sievietes balss, kas uzdrošinās saukt lietas, cilvēkus un parādības to vārdos, kuri gan dažkārt ir lielāki un asāki par pašām parādībām, un dažkārt tas var likt jautāt, vai aiz tā nestāv mazohistiska mocekļa, upura esība. Prasība tikt sadzirdētam un saprastam paģēr tikpat līdzvērtīgas otras puses (kas tā ir?! – tie kas nesaprot?) tiesības «nespēt» saprast. Roma arī netika uzbūvēta dienas laikā, sabiedrības emocionālās inteliģences attīstība ir ilgstošs process, un es piekrītu, ka par to ir jārunā atkārtoti, jārunā visu laiku, skaudri jāliecina utt. Krājums Lieldienas apliecina, ka dzeja var būt terapeitiska – gan autoram, gan sabiedrībai kopumā, tikai ir jāiemācās uzņemties drosmi par to runāt.