Ingas Žoludes piektajā prozas grāmatā un otrajā stāstu krājumā ar nepretenciozo nosaukumu Stāsti, tāpat kā visā līdzšinējā autores daiļradē, lasītāju vispirms tīklā notver rūpīgi koptā, muzikālā valoda, kas vispirms vedina tīksmināties par leksiskām niansēm, pēc tam – arī atminēt to, kas vārdu režģos ieslēpts. Bet atminējums šoreiz varbūt nav meklējams turpat, kur citkārt.
Griezt, cirst. Ko?
Autori, kā vienmēr, primāri valdzina detaļas; brīžam reģistrēts visniecīgākais sīkums, lai radītu teju vizuāli skatāmu vārdu gleznu. Telpa stāstos sirreāli mainās, pakļaujoties tajā mītošo cilvēku domām, emocijām un darbībām, savukārt varoņi var būt reāli cilvēki un vienlaikus arī hiperbolizētas figūras uz melnbalta spēles laukuma. Maldinoši vienkāršā stāstījumā autore reģistrē šo varoņu darbības – tiklab loģiskās, kā neloģiskās, savukārt vairākumā stāstu izmantotais trešās personas visuredzošais skatījums tomēr nekļūst uzmācīgi viszinošs, jo ir tikpat jautājošs kā varoņu prāts. Cilvēki šajos stāstos uzdrīkstas mainīt dzīvi vai glābties pazīstamajā, rod pieturas punktu visdažādākajos smaguma centros un atkal un atkal miglaini apjauš pašu esamības trauslumu.
Stāstu laiktelpa ir neskaidra, distancēta no konkrēta mirkļa un vietas, tāpat kā varoņi vairākumā gadījumu ir distancēti no konkrēta vecuma un tautības. Taču attiecības starp tēliem nereti ir nojaušamas jau personvārdu līmenī, piemēram, stāstā Ceļš varoņu Kārvera un Klīves vārds, iespējams, apzināti atvasināts no angļu carve, cleave (abu vārdu nozīme: griezt, cirst – ko?), Kārvera sievas Džoisas un dēla Munka vārdi iepin tekstā kultūratsauces; stāstā Mati Trevora mirstošā pirmā sieva Stella (zvaigzne) ir sapņa un poēzijas iemiesojums, turpretim otrā sieva Lūsija (atsauce uz visiem labi zināmo antropoloģisko faktu?) ir dzīves proza, kas palīdz/ traucē, un tā tālāk.
Iemet teikuma vidū
Autore mīl izvēlēties vienu ietilpīgu tēlu, ap kuru savīt sižetu, parasti šis tēls vienlaikus ir arī stāsta nosaukums. Dāsnā detaļu klāsta šķietamā konkrētība tekstu ik pa brīdim ieved esamībā, kurā ieplūst arī sirreālais un alegoriskais, – tieši tā notiek krājuma (un vienlaikus "rakstnieku triptiha") pirmajā stāstā Ceļš, kurā gluži ikdienišķs bruģēts ceļš ar nepārredzamu līkumu, kas ved Dievs vien zina kur, kļūst par radošā procesa – apsēstības un vienlaikus apzinātas izvēles – simbolu.
Žolude neaizraujas ar ekspozīcijām, bet katra stāsta iesākumā iemet lasītāju kaut kur norises, rindkopas, teikuma vidū. Liela nozīme šajos tekstos ir "apzinātās nejaušības" faktoram: neapsvērtu vārdu, nepārdomātu darbību uzplaiksnījumi paver emociju un attiecību dzīles, Nepārejošs teksts kuras citkārt slēpj ikdienišķa darbība un pārdomāta runa, un lasītāja uzdevums ir izfiltrēt šos nodevīgos sīkumus no pārējiem teksta slāņiem, kuri gulst cits uz cita, gluži tāpat kā ikdienība maskē dziļākās pieķeršanās, lielākos jautājumus, liktenīgākās kļūdas. Jo "viss ir nolikts mūsu acu priekšā neslēpts, mums nekas nav jāmeklē, tikai jāspēj redzēt". Tāpēc fantasmagoriskajā telpā, kurā norit stāstu darbība, sasaistes starp fizisko un metafizisko, priekšmetisko un valodisko rodas visnegaidītākajos punktos: kā pāri tālām robežām viena stāsta ietvaros sasaucas Čaikovskis, kura simfonija skan varoņa datorā, un Čaikovskis kā rožu šķirnes nosaukums, apbrūnējusi ābola šķēlīte uz šķīvja un mirstoša cilvēka ādas salīdzinājums ar apbrūnējušu ābola šķēlīti – tekstu caurauž it kā nejaušu sakarību tīkls.
Ak nu pīrāgs un mīļotā sieviete
Grāmatas vāku ilustrē fragments no Pauļa Liepas darba Trash Talk, kas vizuāli atgādina drūpošas ķieģeļu sienas fragmentu, bet tuvplānā atklājas, ka tie ir mazi "dialoga lodziņi", kādus nereti izmanto karikatūrās un komiksos, – tātad fragmenti, no kuriem var salikt kopainas puzli (bet var arī nesalikt), un šajā ainā nav svarīgāku un mazāk svarīgu fragmentu. Piemēram, stāstā Pārgājiens vecīgie draugi, ceļojot vilcienā un kāpjot kalnā, vienlīdz spraigi sarunājas par sadzīviskiem niekiem (sievas līdzi iesaiņotajiem aknu pīrāgiem) un eksistenciāliem jautājumiem. Jo melodramatiskajā ceļā pretī nāvei aknu pīrāgs nav mazsvarīgāks par sen zudušo mīļoto sievieti.
Īpaši gribas atzīmēt stāstu Enerģija, kurā sākotnēji šķietami hiperbolizēts kontrasts starp, kaut haotisku, tomēr kaut kā darīšanu un darbības neesamību, bet kurš plūstoši pārvēršas vīrieša/sievietes attiecību modeļa skaidrošanā: tajā mudž simboliski priekšmeti un norises, tomēr stāstījums nav tikai simbolisks – tāpat kā citi krājuma "attiecību stāsti", tas ir savdabīga dvēseles revīzija.
Trīs stāsti krājumā ir numurēti; tie ir, kā atzīst pati autore, "rakstnieku nama stāsti": atspoguļojot nereālo situāciju, kādā nokļūst rakstnieks, nonācis vidē, kas konstruēta tikai radīšanai, tie eskalē šo vidi, radot sirreālas situācijas, lai dažādos aspektos diskutētu par radīšanas tēmu.
Otrajā "rakstnieku nama triptiha" stāstā Putekļi kontrastēti divu mākslinieku radīšanas modeļi – "rakstnieku namā" sastopas un savu "tandēmu" veido ekscentriskā, spontānā gleznotāja MacGregore un prāta konstrukciju cilvēks rakstnieks Rejs, mēģinādami iepazīt viens otra pasaules un dzīvošanas principu kontrastus (kas patiesībā varbūt tādi nemaz nav) un spēlēdami ar sevi un viens ar otru vārdu spēli, kam nosaukums – vai "darīt" un "radīt" ir savstarpēji antonīmi vai tomēr ne.
Krājuma noslēdzošajā stāstā Nams, kas vienlaikus ir "rakstnieku nama triptiha" trešā daļa un šī apskata autores personiskais krājuma favorīts, sirreālais beidzot izlaužas no jau tā visai vārgajiem aizsprostiem un triumfē, bet vēstītāja lietišķais stils (tāpat kā lasot, piemēram, Kafku) liek vismaz uz lasīšanas brīdi pieņemt klaunādei līdzīgos spēles noteikumus. Varonis, protams, rakstnieks, iedvesmas meklējumos dodas uz Rakstnieku nošaušanās namu, kur mūzas darbošanās jāveicina pēc mēneša ieplānotajai pašnāvībai. Ironiskām detaļām (ikvakara svinīgās vakariņas, kurās notiek ceremoniāls pašnāvības akts, topošā darba sižeta meklējumi mainīgās dzimumu identitātēs un daudznozīmīgais fināls) apaudzētais stāstījums liek domāt par radīšanas mirkļiem kā radošas personības vienīgo īsto dzīves saturu: tiem beidzoties, autors "mirst", šoreiz arī burtiski. Tomēr, kā stāstā Ceļš secina rakstnieka mūza Klīve, "daudz kas ir pārejošs, bet teksti nepieder pie pārejošā". Tā arī ar Žoludes varoņiem: viņi paši ir tekstā, bet teksts viņos nekādi nepāriet.