Riharda Vāgnera mīlas drāmas Tristans un Izolde pirmizrāde Vanemuines teātrī Tartu sākotnēji bija paredzēta 12. februārī, taču augsto Covid-19 saslimstības rādītāju dēļ tā tika pārcelta uz 3. aprīli. Šīs operas iestudējums ir unikāls, iedvesmojošs, ekskluzīvs notikums Baltijas mūzikas dzīvē, turklāt Tristanu atļāvies iestudēt kāds no reģionālajiem, nevis galvaspilsētas teātriem. Uzdrošināšanās ir apsveicama, bet galvenais, ka risks ir attaisnojies – tapis apbrīnojamas kvalitātes skatuves darbs, izrāde ar savu auru, kurā ir jūtama iedvesma, interese, uzmanība un cieņa pret materiālu, kā arī visu iesaistīto mākslinieku pašatdeve un talants. Klausoties Tartu Tristanu un Izoldi, to var just un nav iespējams ignorēt.
Vāgneristu virsotne
Pašlaik rit Vanemuines teātra 152. sezona, opera Tristans un Izolde šeit iestudēta pirmo reizi. Izrādi veidojusi igauņu radošā komanda: Vanemuines teātra muzikālais vadītājs diriģents Risto Josts, režisore un scenogrāfe Līsa Kolle, kostīmu māksliniece un scenogrāfe Lilja Blumenfelde, gaismu mākslinieks un scenogrāfs Renē Jehve, videomāksliniece Kati Jegele un horeogrāfe Marika Aidla. Izoldes loma uzticēta Lienei Kinčai.
Pirmā Vāgnera opera, kas tikusi iestudēta Igaunijā, bija Tanheizers, kuru 1853. gadā skatītājiem piedāvāja Tallinas Vācu teātris (tas notika astoņus gadus pēc Tanheizera pirmizrādes Drēzdenē). Savukārt Tartu Vāgnera operas pirmo reizi tika izrādītas Vācu amatnieku biedrības Vasaras teātrī XIX gadsimta pēdējās desmitgadēs. XX gadsimta sākumā Vāgners šeit skanēja vācu trupu izpildījumā. Opera Tristans un Izolde Igaunijā pirmo reizi tika uzvesta 1935. gadā Igaunijas Nacionālajā operā. 2022. gadā tapusī Tristana un Izoldes pirmizrāde ir svarīgs pagrieziena punkts Vanemuines teātra un Tartu kultūras vēsturē – šī ir pirmā Vāgnera opera, kas iestudēta uz šī teātra skatuves. Varam būt lepni, ka 3. aprīlī Izoldes partijā – vienā no sarežģītākajām un apjomīgākajām Vāgnera komponētajām lomām – spoži debitēja latviešu dziedātāja Liene Kinča. Tristanu pirmo reizi karjerā tēloja igauņu tenors Mati Turi. Brangēnu dziedāja Karmena Puisa, Kurvenālu – Atlans Karps, karali Marku – Prīts Volmers.
Tartu Tristans un Izolde ir lakoniska izrāde ar savu atmosfēru, noskaņojumu un tēlu sistēmu. Uz skatuves nav nekā lieka, videoekrānā plūst abstraktas zīmes, simboli un vārdi, pirmajā plānā ir nevis režijas koncepcija, bet mūzika – Risto Josta vadībā Vāgnera majestātiskā partitūra skan pārliecinoši un teatrāli. Iespējams, operas hipnotizējošais ievads varētu tikt interpretēts izsmalcinātāk, jo šai mūzikai ir nepieciešama apgarotāka elegance, taču vakara gaitā orķestris pierāda savas spējas. Izrādi var raksturot kā drūmu, gotisku mīlas fantāziju, tajā līdz beigām tiek noturēts enerģijas lādiņš, tā nezaudē spriedzi un iedarbības spēku. Var just, ka visiem māksliniekiem tas ir bijis īpašs darbs un viņi ir strādājuši vienoti, lai kopā sasniegtu augstu vāgnerisku mērķi.
Uguns un nakts
Operas otrā cēliena mīlas duetā valda transcendentāls skaistums. Kopā ar titulvaroņiem skatītāji – Vāgnera mistērijas liecinieki – nokļūst kosmosa tunelī. Trešais cēliens ir Tristana lomas atveidotāja vokālā spēka un izturības pārbaudījums, un tenoram Mati Turi pirmizrādē neklājas viegli (galu galā to var saprast, jo varonis ir nāvīgi ievainots). Trešajā cēlienā uz skatuves uznāk orķestra mūziķe Anastasija Čerņaka, kura spēlē angļu raga solo, – viņas klātbūtne rada iespaidīgu efektu. Tas šķietami ir vienkāršs, taču no šādām detaļām veidojas izrādes identitāte. Iestudējumu caurstrāvo teatralitāte, plastiskums, mūzikas izteiksmīgums. Šī ir patiesi muzikāla izrāde, kurā nekas nedisonē ar Vāgnera partitūru un libretu.
Liene Kinča ar katru cēlienu dzied arvien labāk un labāk, atveras emocionāli un vokāli. Viņa pārsteidz ar to, cik dažādas nokrāsas un sajūtas spēj paust – Izolde ir ne tikai saniknota, skarba un izmisuma pilna, bet arī izlēmīga, strauja, neparedzama, pavedinoša, godīga, uzticīga un pašaizliedzīgi mīloša. Dziedātāja pārliecina ar stāju un žestu valodu. Nav šaubu, ka ar katru nākamo izrādi Liene Kinča šajā tēlā turpinās atklāt arvien jaunas šķautnes. Viņa ir gudra dziedātāja, un Tristans un Izolde ir ideju opera, kurā galveno lomu atveidotājiem ir telpa un iespēja pārveidot šīs idejas daudzslāņainā, poētiskā materiālā.
Izolde ir latviešu solistes desmitā Vāgnera operloma. Viņa ir dziedājusi vairākas partijas tetraloģijā Nībelunga gredzens, operās Tanheizers, Loengrīns, Klīstošais holandietis un Fejas. Lienes Kinčas sniegums izrādē Tartu apliecina dziedātājas māksliniecisko inteliģenci – šajā lomā summējas viņas līdzšinējā pieredze, vokālā tehnika un mūzikas izpratne. Viņa godam iztur pārbaudījumu – Vāgners ļauj iemirdzēties viņas balsij pilnā spektrā, parādīt tās skaistumu un daudzpusīgumu. Ir tik interesanti un aizraujoši sekot līdzi, kā attīstās viņas varones vokālā līnija un raksturs. Liene Kinča piedāvā atsvaidzinošu lomas interpretāciju, kurā ir gan ugunīgums, gan graciozitāte.
Kad Tartu klausījos Lienes Kinčas Izoldi, mani nepameta doma – cik labi, ka mums ir šāda dziedātāja. Viņa ir māksliniece, kam rūp nevis opermākslas ārējās izpausmes un sevis slavināšana dīvas tronī, bet pati mūzikas teātra būtība. To viņa ir pierādījusi, strādājot Eiropā, teātros Vācijā, Beļģijā un Šveicē. Diriģents Risto Josts pēc pirmizrādes, uzrunājot iestudējuma dalībniekus un radošo komandu, izteicās ļoti konkrēti: "Liene, tu jebkurā brīdī vari atgriezties Vanemuines teātrī un dziedāt visu, ko vien vēlies."
Dzīve pilnā diapazonā
"Sāksim ar to, ka Liene ir unikāla personība," KDi saka Risto Josts. "Viņai piemīt gan maigums, gan grācija, gan pamatīgs, universāls balss spēks. Viņa saprot, kā pareizi izmantot savu balsi pilnā diapazonā, un Vāgnera mūzikā tas ir ļoti sarežģīti. Viņai nesagādā grūtības dziedāt pianissimo, dziedāt garas frāzes, dziedāt ātrā tempā, būt izteiksmīgai, elegantai un spēcīgai. Tās ir īpašības, kuras pieprasa Izoldes partija. Daudz ko izskaidro fakts, ka Liene sāka karjeru operas korī. Tas nozīmē, ka viņa izprot visas opermākslas nianses un perfekti pārzina mūziku. Domāju, ka Izolde kļūs par vienu no viņas visbiežāk izpildītajām lomām. Ceru, ka daudziem klausītājiem būs iespēja dzirdēt Lieni šajā partijā. Vāgners viņai ideāli piestāv."
Vanemuines teātra muzikālais vadītājs Risto Josts, kuru Latvijā labi pazīstam ne tikai kā diriģentu, bet arī kā dziedātāju, piebilst: "Mani iepriecina Igaunijas un Latvijas opermākslinieku sadarbība. Izrādēs Tartu regulāri uzstājas baritons Jānis Apeinis un tenors Raimonds Bramanis. Jūtam, ka viņi ir arī mūsu dziedātāji. Viņiem patīk šeit strādāt, mūsu publika viņus mīl." Jānis Apeinis šajā sezonā Vanemuines teātrī spēlē izrādēs Dons Žuans, Karmena un Jevgeņijs Oņegins, savukārt Raimonds Bramanis dzied Gaetāno Doniceti operā Linda di Šamunī.
"Tristans un Izolde ir pārlaicīgs darbs. Tajā tiek pretnostatīta gaisma un tumsa, diena un nakts, inde un mīlas dzēriens," uzskata Risto Josts. "Iespējams, no visām Vāgnera operām Tristanu un Izoldi izprast ir visgrūtāk, tajā ir kaut kas nenotverams. To ir neiedomājami sarežģīti dziedāt. Taču tas ir viens no intriģējošākajiem mīlas stāstiem cilvēces vēsturē, šī opera nav domāta izklaidei, tā ir visai tuva mūsu reālajai dzīvei. Tristans un Izolde ir dzīve pati par sevi. Ceru, ka publika to sajutīs un dosies ar mums šajā piedzīvojumā. Tā ir mūsu spēku pārbaude – tas ir tikai sākums, nevis galamērķis. Mēs arī turpmāk iedziļināsimies Vāgnera mūzikā, un šī nebūs viņa vienīgā opera mūsu teātra repertuārā," norāda Risto Josts.
Lateksa pieskāriens
Tristana un Izoldes kostīmu māksliniece un viena no izrādes scenogrāfēm Lilja Blumenfelde sarunā ar KDi stāsta, ka viņu ir iedvesmojis kosmoss, bet ne tikai. "Es atkal un atkal klausījos mūziku, un manā iztēlē dzima tēli pankroka, glemroka un stīmpanka estētikā. Iestudējuma vizualitātē gribējās humora pieskārienu. Strādājot domāju par to, kā kostīmos savienot melnu ādu un lateksu ar mūsdienu subkultūru zīmēm – tā, lai rastos kaut kas jauns un atbilstošs Vāgnera gaisotnei. Mūzikā ir daudz skaistuma, fantāzijas un tumsas, taču ir arī jūtamas alkas pēc gaismas. Tās ir jaušamas operas noslēgumā, kas nāk kā emocionāla, garīga atklāsme, – es to uztveru gluži kā rentgena fotouzņēmumu, kas ļauj ieraudzīt dvēseli," uzsver Lilja Blumenfelde.
Režisore Līsa Kolle atgādina, ka Vāgnera operās liela loma ir tekstam un skatītājam ir svarīgi sekot tam līdzi, īpaši tāpēc, ka operas ārējais sižets, ņemot vērā Tristana un Izoldes apjomu, ir vairāk nekā skops: "Daudz laika tiek atvēlēts intīmiem varoņu dvēseles meklējumiem, atmiņām un pagātnes notikumu pārvērtēšanai, filosofijai un metafizikai, kas atgādina Augusta Strindberga lugas un Ingmara Bergmana filmas. Taču tas ir tikai viens no operas slāņiem, un tam nevajadzētu nevienu atbaidīt, jo bruņinieku romantika joprojām ir klātesoša. Šeit ir intriga, cīņa un slepena mīlētāju tikšanās. Vāgneru līdzās vēsturiskajam un mītiskajam aspektam valdzinājis viss, kas ir romantisks un piedzīvojumu pilns. Ciešanu un sāpju pārņemtajam Tristanam, kurš ilgojas pēc nāves un visu trešo cēlienu agonijā gaida Izoldi, ir jāmirst tieši tad, kad mīļotā beidzot ir ieradusies, – mēs dzirdam nevis skumju, mierinošu pirmsnāves duetu, bet gan Izoldes pirmsnāves monologu."
"Ja runājam par operas ilgumu (gandrīz piecas stundas – J. J.), arvien vairāk pārliecinos, ka Vāgnera gadījumā garums ir ne tik daudz lielummānijas pazīme, kas viņam neapšaubāmi piemita, bet gan estētiska dimensija," turpina režisore. "Tristana un Izoldes dvēsele tiek pētīta caur palielināmo stiklu un palēninātā režīmā, lai gan temps ir daudzveidīgs un brīžiem straujš. Dziļāka iegremdēšanās operā sniedz dziļāku mākslas baudījumu. Lai gan mūsu fragmentārā dzīves uztvere var šķist pretrunā ar dinozauriem līdzīgo rāpošanu, kas ilgst stundām, īstenībā tai var būt dziedinošs efekts. Opera Tristans un Izolde tagad mums ir nepieciešama vairāk nekā pirms trim vai desmit gadiem. Tās klausīšanos var salīdzināt ar iedziļināšanos labā, biezā grāmatā, kas aizrauj un ievelk sevī. Tas ir kaut kas tāds, ko nevar aizvērt vai apturēt reklāmas pauzes dēļ un kas nebeidzas pēc trīsarpus minūtēm," apgalvo Līsa Kolle.
Plānots, ka nākamreiz Tristans un Izolde Tartu ar Mati Turi un Lieni Kinču galvenajās lomās skanēs novembrī. Cerams, ka Lienes Kinčas Izoldi dzirdēsim arī Latvijā, pirms viņu būs pārķēruši citi teātri Eiropā. Šīs lomas izpildītāju nav daudz, un viņas ir zelta vērtas.
Informācija: www.vanemuine.ee