Omskas Drāmas teātra mākslinieciskais vadītājs Georgijs Chvirava ar Arkādija Averčenko daiļradi pazīstams jau ilgi – pirms desmit gadiem Omskā iestudēta Averčenko stāstu kompozīcija Velna ducis, kuras apakšvirsraksts – Septiņi kārdināšanas veidi –, kā arī struktūra sakrīt ar tikko Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī iestudēto izrādi Albums.
Abiem iestudējumiem nosacīti ir trīs daļas – Kārdināšana, Neuzticība un Atmaksa –, tikai Omskā rāda (izrāde joprojām ir repertuārā) 13 stāstus, Rīgā – deviņus ar vienu starpbrīdi, un dažām epizodēm mainīti nosaukumi. Omskas variantā norādīts, ka tā ir Olgas Ņikiforovas luga, Rīgā kā dramatizējuma autors programmā ierakstīts pats režisors. Rīgas izrāde noformējuma ziņā nekādā ziņā nav Omskas uzveduma klons; to var pateikt pēc fotoattēliem. Omskas anotācijā minētā triju cilvēku orķestra Rīgā nav, izmantoti dažādu komponistu skaņdarbu ieraksti.
Kā būt smieklīgam
Iemesls, kāpēc šāds darbs parādījies Rīgas Krievu teātra repertuārā, visdrīzāk ir cerības uz stabilu un ilgstoši rādāmu izklaidējošu repertuāra vienību. Nosaukums Albums ir ļoti vispārīgs un ar saturu īpaši nesaistīts, principā tā var nodēvēt jebkuru iestudējumu, kas sastāv no atsevišķām ainiņām. Turklāt albuma tēls neparādās nekādā veidā. Toties ir cits vienojošais tēls – Liktenis Dmitrija Palēsa omulīgi labsirdīgajā izpildījumā (vēl viena līdzība ar Omskas iestudējumu). Aktierim dotais uzdevums ir pieteikt ainas ar nedaudz moralizējošiem tekstiem. Deviņās ainās izspēlētie sižeti lielākoties ir smieklīgi, taču – jo tuvāk beigām, jo iezogas arī pa smeldzīgam akcentam.
Izrāde sākas smagnēji, slāpstot teksta blāķos. Tad attīstās, un pirmā cēliena beigās jau uzrāda gana labu humora izjūtu. Otrajā cēlienā dinamika ir spraigāka un emociju spektrs – plašāks. Liekas, ka režisors ar dažādu intensitāti un ieinteresētību veidojis ainas. Ir tādas, kas iestudētas kā skeči, kurus var rādīt korporatīvos pasākumos (Perons + Kupeja, Līgavainis, Svešais bērns), un ir tādas, kas izstrādātas atjautīgi, asprātīgi un ar izdomu (Inženieris, Lieldienas Ziemassvētkos, Likteņa vara). Atšķirīga ir izrādē iesaistīto aktieru atdeve un humora izjūta. Visveiksmīgāk tiek galā Dana Čerņecova un Jekaterina Frolova, kuras savām lomām piedomājušas smieklīgas nianses, piemēram, divu madāmiņu atpūta pludmalē, dāmas zivis baida ar plaukšķināšanu. Savu parasto komisko paņēmienu arsenālu lieto Aleksejs Korgins, taču brīžiem viņam izdodas pārsteigt, piemēram, ainā Likteņa vara aktieris kopā ar Danu Čerņecovu stilizē mēmā kino estētiku, vienlaikus runājot mikrofonā, taču pienāk brīdis, kad Alekseja Korgina varonis no šīs spēles pēkšņi izkrīt un prasa dāmai piedošanu gluži sadzīviskā, pat noguruša cilvēka tonī, radot negaidītības efektu. Organisku humora izjūtu demonstrē Jevgeņijs Korņevs, īpaši pēdējā ainā Sazonovs, kurā aktiera atveidotais Rukavovs vienlaikus ir ciniķis attieksmē pret Anatolija Fečina atveidoto piekrāpto vīru Zakļatinu, tomēr beigās nonāk pie teju eksistenciālām pārdomām par visu cilvēku mirstīgumu, abiem sēžot uz pieminekļa postamenta – vai varbūt tas ir kapakmens?
Aleksandrs Maļikovs varoņu komiku rāda lielākoties ar ārējiem paņēmieniem, radot dīvaiņu galeriju, kas aktiera biogrāfijā nav nekas jauns (atcerēsimies kaut vai izrādi Ceļš uz Duvru). Tādas dāmītes, kādas jauniestudējumā rāda Tatjana Lukašenkova, viņa ir spēlējusi dučiem. Pagalam robusta izpratne par joku taisīšanu ir Vadimam Grosmanam, kurš spēlē izteiktā farsa estētikā, taču lielākoties tas nav smieklīgi, kaut pirmā aina, kurā vientiesīgs vīrelis saklausās "eksperta" atziņas par sieviešu savaldzināšanu un tad tās neveiksmīgi izmanto pret savu kupejas biedreni, farsa estētiku pat pieļauj.
Vienīgās lomas sezonā
Izrādes otrais cēliens rada sajūtu, ka rūpīgāka, trāpīgāka režisora rokās Arkādija Averčenko paradoksālie stāsti varētu izvērsties par pērļu virteni. Asprātīga aktieru saspēle izdodas paradoksālajā ainā Inženieris – par vīru, kurš šķietami nejauši pieķer sievu ar mīļāko, bet īstenībā visu izplānojis sev par labu. Diezgan nežēlīgi, pat ciniski vīrs izrēķinās ar sievas mīļāko ainā Lieldienas Ziemassvētkos, kas robežojas ar absurda estētiku. Vienkāršs pārpratums risināts ainā Svešais bērns, taču tās beigās ieskanas Aleksandra Maļikova varoņa smeldze, ka viņš tomēr nav bijis bērna tēvs, jo tā arī paliek vientuļš.
Šie stāsti slēpj sevī potenciālu, jo tiem piemīt traģikomēdijas elementi, ko teātris pilnībā neizmanto. Sajūtu, ka izrādei bijis potenciāls būt daudz kvalitatīvākai, vairo arī Emīla Kapeļuša fragmentārā, taču kopumā neizteiksmīgā scenogrāfija un Janas Glušanokas kostīmi, kas ir ļoti neveiksmīgi pašūti un slikti sēž uz aktieru augumiem. Jēgu neizdevās uztvert arī balto palagu plivināšanai izrādes beigās. Paviršais estētiskais risinājums rada provinciālisma piegaršu.
Personīgi manī izrāde Albums kā sezonas beigu akcents izraisīja skumjas pārdomas vēl par kādu aspektu. Rīgas Krievu teātrim šajā sezonā ir četras pirmizrādes Lielajā zālē. Jevgeņijam Korņevam, Aleksejam Korginam, Anatolijam Fečinam, Vadimam Grosmanam, Dmitrijam Palēsam, Tatjanai Lukašenkovai un Danai Čerņecovai šīs ir vienīgās ievērības cienīgās lomas sezonā – dažiem no šiem aktieriem teātris gan bija radis iespēju palēkāt masu skatos. Jekaterinai Frolovai ir arī komiska loma Spokā no Kentervilas, taču aktrises potenciāls nebūt nav izmantots atbilstoši talantam. Apstākļos, kad vesela rinda aktieru acīmredzot nav bijuši galvenā režisora interešu lokā, iestājusies dīkstāve, kas neveicina mākslinieku izaugsmi. Viesrežisors atbrauc, samierinās ar to, ko viņam piedāvā, necenšas aktierus izsist no štampiem, jo vienkārši nezina, kādi tie ir, salipina izrādi no tā, kas sanāk, un aizbrauc. Taču šis ceļš ved uz viduvējību un māksliniecisku pieticību. To nekādā gadījumā negribas teātrim novēlēt.