Izrādes Dieviņš pillā recenzijas. Māžošanās vietā – dzejas dvēsele

Valda Čakare

Grūti iedomāties otru aktrisi, kura maza, balti ģērbta, nebalsī ķērcoša vīriņa veidolā – formā, kas ir tik tāla viņas pašas fiziskajai izpausmei, ka šķiet atrodamies citā galaktikā, – ļautu skatītājam ieraudzīt nevis par vīrieti pārģērbtas sievietes māžošanos, bet, piedodiet izteiciena melodramatismu, savdabīgi skaistas dzejas dvēseli. Guna Zariņa to spēj. Jokainais vīriņš, par kura prototipu kalpojis dzejnieks Aivars Neibarts, viltīgi ķiķina baltajā bārdā, gluži kā vairīdamies atbildēt, vai viņa aprautās frāzes, zilbes vai visbiežāk skaņas, kuras pieskaras simtiem ideju, nesaucot tās vārdā, ir pekstiņi vai nopietnība. Aktrise balansē kā uz naža asmens. Novirzīsies kaut vai par milimetru, paliks vien spoža virtuozitāte travestijas lomā. Bet kam gan vajadzīga plika tehnika. . .

Vīriņa darba lauks ir dvēseles zaudētās valodas meklēšana, dabiskais stāvoklis – iegrimšana sevī. Iekšējā emigrācija, tā teikt. Viņa valodai ir savi vārdi, savi ritmi, savi līdzskaņi un patskaņi. Brīžam no tiem izkūņojas savādi dzejas tēli, kuros reliģiskas asociācijas un dabas poēzija saduras vai savijas ar ikdienas piedauzīgo prozu.

Režisors/scenogrāfs Alvis Hermanis ar labi ietrenētu roku iekārtojis dīvainajai būtnei trīsdaļīgu, labi pārskatāmu pasauli, tādu kā no viduslaiku teātra patapinātu simultāno skatuvi. Pa labi no publikas risinās vīriņa ikdienas dzīve, kurā ir vieta gultai, rakstāmmašīnai (radoša apreibuma jūsmā pie vajadzības to var izmantot arī kā akordeonu), tējas zālīšu saišķiem, kā arī kolbām, pudelēm, baloniem, mēģenēm un citiem šķidru iedvesmas avotu konteineriem, starp citu, ļoti līdzīgiem Klusuma skaņu reibinātājiem – trīslitreņu baterijām, un notikumu laiks jau arī ir tas pats.

Pa kreisi ierīkota skaņu studija ar sarkanās uguntiņās mirgojošām pultīm, mikrofoniem un magnetofona lenšu ripuļiem. Vārdu, zilbju un skaņu atkārtojums, tehnoloģiski pastiprināts, šajā telpā rada hipnotiskas vibrācijas gluži kā dadaistu skaņu dzejoļu priekšnesumos. Vīriņa griezīgi čerkstošais tenors aumaļām laužas ārā no skaņu ietaisēm, lāgiem viņa balss mijas ar Gunas Zariņas īsto balsi, kura rāmi komentē, informē, precizē – itin kā sarunājas ar pašas radīto tēlu, atgādinot par tā konstruēto dabu.

Bet vidū starp ikdienas krāmiem piebāzto istabu un tehnoloģizēto daiļrades laboratoriju periodiski izgaismojas sterils, balts kvadrāts – mākslinieka apziņas telpa vai varbūt sliekšņa telpa, kurā, runājot vai aizrautīgi izdejojot un izdziedot "dzeltenā pastnieka" Ingus Baušķenieka komponētos dzejoļus, vīriņa radošais gars satiekas ar publiku. Tā ir arī telpa, kurā dzīve satiekas ar nāvi. Vieni, duji, treji, vēl pēdējās šķēles no dzejas desas, un izrāde/dzīve pēkšņi apraujas, atstājot aiz sevis noturīgu pēcgaršu un nojausmu, ka izdevies pieskarties kaut kam neparastam – piemirstam, taču atcerēšanās vērtam.
 

Pret gravitāciju

Undīne Adamaite

Izrādes Dieviņš pillā pirmizrādes vakarā Jaunajā Rīgas teātrī cilvēki bija laimīgi. Burtiski. Tā viņi teica cits citam un tādi arī izskatījās. Dziļi saviļņoti no pieskaršanās kaut kam, ko parasti mēdz dēvēt par "mākslas brīnumu". Kaut ko tik banālu un pliekanu būtu gan ļoti nožēlojami teikt par aktrises Gunas Zariņas radīto solobrīnumu. Iespējams, skatītāji tovakar izgāja no teātra ar reibinošo pārliecību, ka miesas nav. Nav vispār. Zāle aktrisei veltīja pelnītas ilgas ovācijas. Arī es savā ekspressacerējumā (lūdzu neuztvert to kā recenziju) varu laisties tikai cildinošos ditirambos un aicināt raudzīt sadabūt biļetes vēl šajā sezonā. Kāpēc gan Dieviņš pillā ir kaut kas tik īpašs? Tāpēc, ka tas tik tiešām ir garīgs notikums, kādu piedzīvot gadās ļoti reti. Un ne tāpēc, ka Guna Zariņa būtu spējusi tik fotogrāfiski, biogrāfiski, plastiski vai kā citādi līdzīgi atdarināt dzejnieku Aivaru Neibartu, sauktu par Ņurbuli, un viņa kolorītās izdarības. Par Jaunā Rīgas teātra aktieru iemiesošanās spējām neviens jau vairs nebrīnītos. Ne par to, ka viņi spēj būt ļoti veci. Ne par to, ka spēj būt kādam ļoti līdzīgi. Tāds nav bijis ne viņas, ne Alvja Hermaņa mērķis. Notikums slēpjas citur. Izrāde Dieviņš pillā it kā reabilitē Neibartu (un visu cilvēku dzimumu līdz ar viņu), kas miesiskā apvalkā varbūt ne vienmēr ir bijis tik mīlīgs un simpātisks, un cilvēkam jau pēc nāves piedāvā padzīvot tikai savas dvēseles, talanta un radīšanas mājās. Tām Hermanis ir sacerējis trīs istabas – darbistabu/studiju, guļam-, ēdam-, dzeramistabu un viducī mirdzošu, baltu talanta tīrraksta telpu, kurā Ņurbuļa tēls eksplodē un iepeld īstenā radīšanas okeānā. Izrāde sākas ar acis apžilbinošu "baltā kvadrāta" izgaismošanu. Tajā no mūžības kā zirneklītis nokarājas lejā Gunas Zariņas Ņurbulis. Viegliņš, smalciņš, ērmīgs un mīlīgs. Kā tāds debesu puteklis, pūpēdis vai bumbulītis. Kā tāds karalis un āksts, piepe un dzērvene no vecmāmiņas dzērveņu grāmatām. Viss reizē.

Alvis Hermanis šoreiz ir bijis visstiprākais tieši savā iecerē – redzējumā, kurā iztēlojas, kā Guna Zariņa kļūst par Neibarta dzeju un kāds no tā varētu būt efekts. Skaidrs, ka viņš to paredzējis. Viņa scenogrāfijā atjautīga un izrādes kopējo tēlainību precīzi uzturoša ir trīsdaļīgi organizētā skatuves telpa. Lai arī, runājot par atsevišķiem rekvizītiem un dažām mizanscēnām, īpaši izrādes sākumā, nozib gar acīm zināms déjà vu – Garā dzīve, Klusuma skaņas u. c. Sekundi gara noskaņošanās pamanāma arī Gunas Zariņas vecūkšņu balsu kolekcijā. Bet tas ir tikai mazs mirklis. Aktrises talants un filigrānā iedziļināšanās Neibarta pasaulē izkausē jebkādas robežas. Viņa rada jaunu visumu, un liekas gluži neiespējami, ka pēc izrādes grimētavā, noņemot bārdu (paldies Sarmītei Balodei), tas beidzas. Bet nebeidzas jau.

Alvis Hermanis pelnījis aplausus arī par to, cik lieliski noredzējis Dzelteno pastnieku Ingus Baušķenieka psihedēlisma un "džabervokisma" nevainojamo saderību ar Ņurbulim raksturīgo Friča Bārdas panteisma poētiku. Positivus trāpītu desmitniekā, ja kādu alternatīvo skatuvi rezervētu Baušķeniekam un Zariņai. Šito vājprātīgi brīnišķīgo dziedāšanu!

Dieviņš pillā ir viena no skaistākajām dāvanām Latvijai 100. dzimšanas dienā, lai arī, par laimi, nav marķēta ar atzīmi "simtgades izrāde". Tāpēc Hermaņa izteicieni medijos, ka uz izrādi aicināti tie, kas nedabūja biļetes uz Dziesmu svētkiem, nav tikai provokatīvi jociņi à la Hermanis. Tas, kā Gunas Zariņas Ņurbulis bēdājas par Latviju, sakaltušu Jāņu vainagu galvā uzlicis, atsver nezin cik konferenču un diskusiju. Tā sāpe, tā dusma, tā spīts un bezcerība, bet tomēr mīlestība. Aktrise to ieliek dažos vārdos, pāris intonācijās, apraujot daudzpunktē teikumu. Gunas Zariņas dīvainais vīrelis, kurš nokrīt kā tāds Dieva nadziņš no pašām debesīm, izmuld, izperē, sadēj, sašķiļ, izčum, nozum Latviju.