Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +6 °C
Viegls lietus
Otrdiena, 26. novembris
Sebastians, Konrāds

Izrādes Doktors Živago recenzija. Sirds nepietiekamība

Fakts, ka teātris Latvijā riskējis ķerties klāt krievu XX gadsimta literatūras "svētumu svētumam" – Doktoram Živago – turklāt ar vērā ņemamiem panākumiem –, jau vien ir apbrīnojams

Gadās laikmeti, kas saka – tiem nav daļas gar cilvēkiem, ka cilvēkus vajag izmantot kā ķieģeļus, kā cementu, ka ar cilvēkiem vajag būvēt, nevis radīt cilvēkam. Sociālo arhitektūru mēra cilvēka mērogā. Reizēm tā (arhitektūra – N. N.) ir cilvēkam naidīga un barojas no cilvēka pazemošanas un maziskuma.

Tā 1923. gadā raksta Josifs Mandelštams, dzejnieks, kuru itin bieži salīdzina ar Borisu Pasternaku, šī mana stāsta galveno personu. Fakts, ka teātris Latvijā riskējis ķerties klāt krievu XX gadsimta literatūras "svētumu svētumam" – turklāt ar vērā ņemamiem panākumiem –, jau vien ir apbrīnojams. Jo vairāk prieks, ka valmieriešu trīsarpus stundu ilgā skatuviskā norise neatgādina ne salkanu mīlas melodrāmu uz revolūciju fona (kā Deivida Līna leģendārā filma), ne hronoloģiski secīgu dižromāna ilustrāciju "dzīvajās bildēs" (2006. gada krievu 11 sēriju filma, kaut ļoti profesionāla un pilna lieliskiem aktierdarbiem, tomēr bija tieši šāda ilustrācija), bet gan autonomu, patstāvīgu skatuves mākslas darbu, kuru es labprāt sauktu par izrādi poēmu, izrādi akurāt par būtisko, par pašu, pašu romāna esenci – kultūras gadu desmitiem iedibinātās sociālās arhitektūras sabrukumu Krievijā (un tās bīstamo līdzību ar mūsdienu vērtīborientierus zaudējošo Latviju) un vienīgo iespējamo saprāta balsi – laikmeta konvulsijas reflektējošo, tāpēc tik bieži statisko, "pasīvo" varoni – inteliģento ārstu, dzejnieku Živago – kā centrālo figūru, kādu to, manuprāt, perfekti un spēcīgi tēlo jauns aktieris – ārkārtēji trāpīgs atradums lomai. Viņā ir šis duālisms – vīrišķi naivs, sirsnīgs patoss un vienlaikus, atvainojos, pārpasaulīgs eņģelisms, spēja būt klāt neesot, sava veida infernālisms, kas tik ļoti patiktu romāna autoram, kurš vienubrīd grasījās šo romānu par Živago nosaukt Krievijas doktora Fausta pieredze.

Cilvēka balss caurvēju telpā

Kārtības/arhitektūras sabrukumu un nāvējošā haosa jeb smutas laika vīziju kā jaudīgu izrādes kodu piesaka arī Mārtiņa Vilkārša grandiozā scenogrāfija – mājīga plaša dzīvokļa civilizēto iekārtojuma konstrukciju drīzi vien nomaina netīkamu stalažu uzbūve, kurā no cilvēciskuma mēroga (sociālā arhitektūra!) vairs nav ne vēsts – tā ir caurvēju telpa, kurā cilvēks var būt tikai slims. Līdzīgu glezniecisko konceptu visā izrādes ritējumā iztur arī kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone – tērpos acīm tīkamas, konkrētas krāsas pamazām nomaina raibi dubļi. Stila vietā stājas second hand bomzīgais pļorzīgums, kad cilvēki vairs nelīdzinās bioloģiskai formai, bet vienšūnas klīsteriem. Vienīgās konstantās vērtības šajā revolūcijas, anarhijas, brāļu slaktiņa jūklī, kurā pat velns kaklu lauztu, ir un paliek cilvēka balss, un šī balss ir dzeja.

Kāpēc Jurijs Živago ir traģisks varonis? Tāpēc, ka viņa vērojošo nomaļu stāvošā dzeju neviens nedzird. Visi aizņemti ar "vēstures iekārtošanu". Živago ir "liekais cilvēks", un viņa dzīve ir nepiedalīšanās vēsturiskā haosa (lasi: nāves – cēlo revolūcijas mērķu vārdā pastrādāto masu slepkavību) vairošanā, viņa dzīve ir ierobežota privātajā sfērā (protams, mēs, kas bez grēka, varam "nosodīt" dakteri par četrām sievām un spēju mīlēt/gulēt ar divām sievietēm vienlaikus). Vai Jurijs Živago kā ārsts ir pacifists? Jā un nē. Vai viņš pilda sociālā zobratiņa funkciju vēstures ciešanu gaļasmašīnā. Vienas viennozīmīgas atbildes nav. Tur jau slēpjas romāna/izrādes vērtība. Ka nav vienas atbildes.

Sapnis

Pēc Pasternaka romāna Doktors Živago skatuviskās versijas (dramatizējums – režisore Indra Roga) pirmizrādes Valmieras teātrī redzēju dīvu sapni, varbūt murgu. Tajā izrādes dakteris Jurijs Živago – aktieris Kaspars Zāle, kura vaibsti fantastiskā savienojumā tik ļoti, līdz baisumam atgādina jauniņo krievu/ebreju poētu Jeseņina un Pasternaka jaunības dienu momentuzņēmumus, – sarunājās ar spoži zilajā kleitā un dzeltenajā šallē ietērpto Annu Ahmatovu, kādu to atceramies no Natana Altmana ikoniskās gleznas. Viņi ar Pasternaku stāvēja pie Fontankas nama Pēterburgā un dedzīgi strīdējās, vai Kuzmas Petrova Vodkina portrets atsedz visu Ahmatovas būtību! "Es tur izskatos pēc puikas," sašutusi bija akmeisma princese, bet Pasternaks protestēja, ka sejas zēniskums esot "aiz bada – padzīvotu tu kā mana Lara Sibīrijā no vieniem rāceņiem un tējas, tu kļūtu caurspīdīga". Un te Anna iekliedzās kā Čehova kaija: "Tieši tas man ir vajadzīgs! Ciest!" Sapnis aprāvās, es nezinu, vai viņiem izdevās iekāpt vilcienā, lai dotos uz Jurjatinu.

Muzikāli jutekliskā alternatīva

Skatoties izrādi, nepameta sajūta, ka paralēli skatuviskajām norisēm, kurām, ja godīgi, reti kurš spēs izsekot cēloņsakarīgā vēsturiskā kontekstā (ja vien nepārzina romānu no galvas), notiek vēl kāda "filma" – stāsts, kuru tu, skatītāj, saproti bez vārdiem, it kā uzsūcot redzamo, dzirdamo informāciju ar citiem maņu orgāniem. Šādu sajūtu sen, sen baudīju Pētera Pētersona dzejas izrādēs, kad līdztekus sižetam notika vēl kaut kas – "vārdos nepasakāmais". (Zīmīgi, ka abām izrādēm bija satriecoša muzikāli jutekliskā alternatīva – toreiz Imants Kalniņš, tagad – Arturs Maskats un Bulats Okudžava.)

Ir skatītāji, kas uzķeras uz pārlieko melodeklamāciju, pārmetot izrādes tēliem, ka tie nedzīvo reālpsiholoģiskās intonācijās. Nu, nezinu, vai, satiekoties ik sekundi ar ekstrēmiem, nāvi, bailēm tikt iznīcinātam, nokautam, piedzīvot viskardinālākās jūtu kataklizmas mīl/nīst trajektorijā, "jo tā prasa vēsturiskā ideja", kāds vispār ir spējīgs eksistēt psiholoģiskā reālisma stilistikā, pat ja tas notiek uz skatuves. Turklāt romāns Doktors Živago jau arī nav "normāls" prozas darbs. Pat Nobela prēmijas piešķīrēju komisija uzsvēra tā "izteikti lirisko būtību", romāna ritmiku pielīdzinot talantīgām dzejas dažādo pantmēra sistēmu interpretācijām.

Manuprāt, Indras Rogas kā režisores karstākā vēlme ir bijusi sinhronizēt divas titāniskas strāvas – notiekošā vienlaicīguma sajūtu (vairākās efektīgās mizanscēnās tas arī izdevies – sevišķi, kad darbībā iesaistās tādas enerģētiskās jaudas aktieri kā Ieva Puķe, Imants Strads, Dace Eversa un Elīna Vāne, kuri, būdami izkaisīti telpā, sajūt partnerus kā precīzi seismogrāfi) un izrādes kā dzejoļa ritmizējuma stilizāciju. Es pat atradu analogu – bieži vien prozas teksti uz Valmieras skatuves skan kā Josifa Brodska deklamācijas – šīs piepaceltās, strikti ritmizētās, latvieša ausij varbūt pat kaitinoši teatrālās intonācijas. Un vienlaikus – skats no malas nekur nepazūd. Uzskatu, ka Kaspara Zāles personā teātris ieguvis neatkārtojamu varoņa prototipu – dakteri Juriju Živago, kurš "ir, bet nav klātesošs". Protams, tas ir emocionāli atšķirīgs tipāžs no Imanta Skrastiņa Dzejnieka P. Pētersona slavenajā dzejas mistērijā Spēlē, spēlmani (1972), tomēr arhetipa ģenēze ir radniecīga. Valmieras Živago ir vienas asinis ar Čaka Dzejnieku.

Un – kāds rūgts paradokss –, līdzīgi Aleksandram Čakam, arī Borisam Pasternakam azotē sēdējis ne tikai Dieva dots poēta talants, bet arī mazs Mefistofelis: "Pēdējā laikā mani Rietumu ietekmē briesmīgi saslavēja, piešķīra neesošu nozīmīgumu (es pat no tā saslimu ar nerviem) – manī esot pamanījuši milzīgu māksliniecisko spēku. Tagad, kad Jūs novietojāt Majakovski pirmajā vietā, no manas personas šīs aizdomas ir noņemtas, es ar atvieglotu sirdi varu dzīvot un strādāt kā iepriekš, pieticīgā klusumā, ar visām tām neparedzamībām un noslēpumiem, bez kuriem es šo dzīvi tik ļoti nemīlētu." (Borisa Pasternaka vēstule Josifam Staļinam, 1935.)

Valmieras teātra izrāde Doktors Živago tuvojas šim "milzīgajam mākslinieciskajam spēkam", pilnam neparedzamību un noslēpumu. Kaut vai jautājumā par galveno varoni – vai viņš ir "tikai cilvēks" vai "Jēzus miniatūrā", Gandija tipa pacifists, kurš savas neitralitātes (gļēvuma?) dēļ aizlaiž postā savu dzīvi? Bet vai aizlaiž?

Bet izrādes savlaicīgums latviešu skatītājam pat neslēpjas – Doktors Živago uzdod "jautājumu kā ribu" – vai vēsturiskās nepieciešamības dēļ katrs no mums ir gatavs upurēt cilvēcisko vērtību mērus – sauktus par kristīgo kultūru –, lai tikai pagūtu tupus rāpus pielāgoties sistēmai? Protams, laiki nav tik skarbi un brāļu karš Latvijā nenotiek, tomēr – uz kādām vērtībām gan stāv šī mūsu valsts? Un kas esam mēs – vai tiešām gudrie nomaļus vērotāji, kā dakteris Jurijs Živago, dzīvā Dieva atspulgs?

Doktors Živago ****

Tuvākā izrāde Valmieras Drāmas teātra Lielajā zālē 5.X plkst. 18.30

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja