Ja mākslas cēlāko uzdevumu jeb mērķi definējam kā simboliskas jēgas piešķiršanu ikdienišķām, reālām lietām, norisēm, parādībām, tad Jaunā Rīgas teātra izrāde (varbūt precīzāk derētu apzīmējums – rituālā norise?) Dzeja ir ārkārtējs gadījums un savlaicīgs simbolisks "glābšanas" žests latviešu valodas katastrofālās degradācijas laikmetā. Iespējams, esmu naivs, bet manā apziņā vēl gana sprauna ir atmodas laikmeta bieždaudzinātā tēze "ar garaspēku pret karaspēku" – un nedomāju, ka vispārējās globalizācijas (kas taču nozīmē – vienādošanas, primitivizēšanas) laikmetā šis sauklis mums kā tautai nebūtu aktuāls. Ar garaspēku – skaisto latvju mēli – šoreiz jāstājas pretī "pasaules kā vienotas sādžas" koncepta karaspēkam. Pat ja zināms, ka cīniņa rezultāts ir iepriekš nolemts.
Aktieri – dārgi dizaina "priekšmeti"
Režisore Māra Ķimele un seši aktieri Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš, Ģirts Krūmiņš, Ivars Krasts un Jana Čivžele izvēlējušies sev mīļus, "ērtus", patīkamus, tuvus dzejoļus, lai precīzi pusotru stundu tos skandētu/runātu/deklamētu JRT Mazās zāles skatītājiem. Izrādē iesaistītie un tie, kas vērojuši Dzeju vairākkārt, atzīst – katru reizi Dzeja kā kompozīcija ir atšķirīga. Tiek lietots vārds improvizācija – tieši to ik reizi kā pirmo reizi aktieri darot, uznākot JRT noplukušajā, pēc remonta brēcošajā telpā, kurā bez dzejas krājumiem noklātiem pāris galdiem nez kādēļ atrodas stilīgi un dārgi dizaina krēsli. Šis "vides sīkums" patiesībā gana precīzi norāda uz visa notiekošā anahronismu, varbūt pat neracionālo, "bezjēdzīgo" dabu. Jo arī aktieri ir tādi "dārgi un stilīgi interjera priekšmeti" krietni pavalkātā namā. Savukārt "pēc remonta brēcošais nams" – tā arī ir simboliska valsts attieksme pret kultūru. Un 2014. gada aprīlī, kad pasaulē notiek briesmu lietas, kad cilvēkus visupirms uztrauc savas un savu tuvāko cieņpilnas eksistences nodrošināšana (un vispār miers, lai ko šis abstraktais vārds arī nozīmētu), nodarboties ar profesionālā ziņā izaicinošām, bet pagalam "nelietderīgām" dzejas studijām ir tīrs snobisms. Tieši tas valdzina, velns parāvis.
Bet nebīstaities, Dzejā neviens skatītājus "nespiež iemīlēt" dzejas metrus amfibrahiju, jambu, horeju, daktilu un anapestu, klāt pieķerot Raini ar visām parpalām. Šīs nav patriotiskās dzejas stundas (kādas savulaik, visdrūmākajos padomju laikos, bija, piemēram, Elzas Radziņas skandēto Tautasdziesmu izrādes – absolūti politiska protesta mākslas forma), šīs nav arī aktieriem kā "civilizācijas nesējiem" nepieciešamās klasisko tekstu studijas kopā ar skatītājiem – apbrīnojama eksperimenta forma, kuru savulaik iekopa krievu režijas meistars Anatolijs Vasiļjevs, radot vairākas ģeniālas teatrālo melodeklamāciju izpausmes no antīko grieķu un citu tautu kultūrtekstiem. Taču ir svarīgi paturēt prātā, lūk, ko. Bez koptas valodas tu tiešām esi sūds (atļaujos citēt latviešu poētu, kura spārnoti nerātnā dzejas frāze taču bija nacionālā lepnuma zīme, sadrukāta pat uz T krekliem).
Šādā kontekstā aplūkojot mūslaiku dzīvi Latvijā un tās sociālajos tīklos, mēs ne tikai esam sūdi, mēs esam ļoti dziļā pakaļā. Kad "tīrasiņu" latviešu ģimenē no skolas pārrodas pusaudzis, kurš mammītei vaicā: "Drīkst, es skolas darbu – dzejoli – sacerēšu angliski, man tā ērtāk?", tad zārkā kā vilciņi griežas i tā latvju svētā Māra, i tas latvju Dieviņš.
Vērtīga skola
JRT izrāde Dzeja ir utilitārs atgādinājums par vēl ko svarīgu. Poēzija kā tēlainas domāšanas forma liecina par katra indivīda, atvainojos, garīgās attīstības līmeni. Jo mazāk cilvēks "jūt, saprot, apjēdz" saistītās valodas formas, jo zemāks viņa IQ. Ne es to izdomāju. Dakteri. Neba velti Japānas izglītības sistēmas pamatos izsenis galvenās ir mūzika, poēzija un grafiskā māksla. Bet mēs tak neesam japāņi, vai ne? Priekš kam mums Hekabe?
Ierobežotā avīžraksta platība aiz iekavām šoreiz atstās izrādes Dzeja konceptuālās iebildes (piemēram, man tajā trūkst dzejas kā melodijas, temporitma izjūtu demonstrēšanas, uz kādu šie virtuozie aktieri būtu spējīgi; tāpat mīnusos ieskaitu arī "pārāk cilvēcisko" attiecību izspēli etīžu formā kā galveno Dzejas norisi strukturējošo elementu – līdz ar to tiek izslēgts dzejas kā personības īpašā dvēseles stāvokļa tapšanas akts, ja jau Dzeja ir par to, ka "zēns skaita pantiņus meitenei" un vēl citas "blusiņas"). Izrādē, ko gadījās redzēt, "sadvēseliskotas" poēzijas dzirksteles sprakšķēja no Gunas Zariņas, Ģirta Krūmiņa, Ivara Krasta, krietni mazāk no Kaspara Znotiņa un Janas Čivželes. Publika bija ļoti atsaucīga.
Kristālskaidri arī tas, ka vismaz šie JRT aktieri apzinās – klasiķu tekstu (Šillers, Šekspīrs, visi antīkie autori utt.) nemaz nevar norunāt, ja savā aktiera profesijā sastopies tikai ar vienkāršiem, drusku paplašinātiem teikumiem, – tādā ziņā Dzeja ir vērtīga skola. Un latvieši joprojām var lepoties ar veselu pulku Dieva dotu poētu.
Dzeja ****
Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē
Tuvākā izrāde 20. maijā plkst. 19