Zviedrijas Karaliskajā teātrī Dramaten jau dažus mēnešus izpārdotās zālēs tiek spēlēta jaunākā izcilā horeogrāfa un režisora Matsa Ēka izrāde – Vilhelma Mūberga Emigranti/Utvandrarna. Šis ir viens no retajiem Eiropas teātra dižgariem, kurš strādā mākslas režīmā, izrādes veidojot reti, bet darot to spoži, tālab kārtējo reizi Karaliskais teātris ieguvis repertuārā meistardarbu. To, ka savā cieņā pret šī mākslinieka darbu neesmu viena, apliecināja publikas stāvovācijas "ierindas" izrādē, ko redzēju 15. novembra vakarā. Izrāde, kurai beidzoties gribas, lai tā sāktos no jauna un lai būtu iespējams atkārtoti izbaudīt katru emocionāli un estētiski piesātināto mirkli.
Kāpēc tieši Zviedrijā?
Viens no ievērojamākajiem XX gadsimta zviedru literātiem Vilhelms Mūbergs (dzīvi pašnāvībā beidzis 1973. gadā, nesagaidot 75 gadu jubileju) un viņa romāni, tostarp tetraloģija Emigranti (1949–1959), kuras pēdējās daļas nosaukums izmantots par šī raksta virsrakstu, Latvijā pazīstams pastarpināti, proti, no trimdas apgādos izdotajiem tulkojumiem. Emigranti vēstī par Smolandes zemnieku izceļošanu uz Ameriku, un, kaut arī laika posms, ko Mūbergs apcer, – XIX gadsimta 60. gadi – ir tikpat saistošs Latvijā palikušajiem, kā arī no tās aizbraukušajiem pēc Otrā pasaules kara, padomju izdevēji mūs ar šo romānu sēriju nebija aplaimojuši un neatkarīgās Latvijas izdevēji, protams, arī ne, kaut autora neapmierinātība ar sociālo netaisnību un sāpes par savas tautas došanos emigrācijā (XIX gadsimta otrajā pusē izceļoja ap 200 tūkstošiem zviedru) bezcerības un nabadzības dēļ bija un ir arī Latvijai aktuāla tēma.
Lai kādu baudījumu sagādāja izrāde, tās laikā un pēc noskatīšanās joprojām bija jādomā, kāpēc šī tēma tiek risināta labklājības zemē Zviedrijā, kurā masveidā nonāk trešo valstu pilsoņi, – vai tiešām tāpēc, lai atgādinātu zviedriem viņu cerības, kas saistījās ar emigrāciju un lielo iespēju zemi Ameriku, un aicinātu uz toleranci pret imigrantiem? Negribas ticēt, jo tolerance tur tāpat jau ir. Lai aicinātu atgriezties to izceļotāju pēctečus, kuri pametuši valsti vairāk nekā pirms 100 gadiem? Lai rosinātu nebraukt prom tos, kas to gribētu? Toties Latvijas kontekstā šī izrāde, protams, ir jaudīgs mākslas darbs, kas atgādina, cik smags katram indivīdam ir lēmums pamest savu zemi, ja apstākļi ir patiešām nepārvarami un aizbraukšana nav tikai laimes meklēšana vien. Par to Ēka izrādē liek domāt... zeme.
Deja ar kurpītēm
Izrādes telpu veido divi milzīgi LED ekrāni, kurus iespējams pārvietot kā aizslietņus. Uz tiem projicējas uzartas, bet smagas zemes faktūra, kas pieder Kārlam Oskaram un Kristīnai, arī akmens krāvums, tos no līduma pa vienam vien nonesis Kārla tēvs Nilss, līdz kāds no tiem sakropļo viņu uz mūžu, zvaigžņotas nakts debess, kūts, kurā mitinās Kārla brālis Roberts, kalpodams pie nežēlīgā Nībrokas saimnieka, un otrs kalps Arvīds, zaļa pļava un visbeidzot mierīga un trakojoša jūra, kuru šķērso izceļojošie zviedri. Kā spēles telpa tiek izmantota arī skatuves gremdētava, ko redzamu padara videoprojekcija uz abiem ekrāniem. Tur ir gan dzirnavu dīķis, kurā Roberts mēģina slīcināties, gan mazās Annas kaps, gan šaurā kuģa kajīte, kurā Kristīna smagi sasirgst.
Raksturīgi Matsa Ēka izrādēm stāsta emocionālākie brīži – prieks, mīlestība, bailes, bēdas, kauns, izmisums – tiek atklāti caur kustību – gan klusumā, gan mūzikas pavadījumā. Ir pāris ansambļa deju/ kustību, tomēr lielākoties tukšā skatuves telpa atvēlēta vienam vai diviem aktieriem. Gan romāna, gan izrādes pirmās daļas kulminācija ir Kārla mīļās meitas – četrgadīgās Annas – nāve. Viņa nomirst, pēc pusbadā pavadītajiem mēnešiem slepus saēdusies mazā brāļa kristībām atstāto miežu biezputru ar sviestu un krējumu. Novārdzinātais ķermenītis neiztur sātīgo ēdienu.
Rolfa Lasgorda Kārls nespēj atdot baltā kleitiņā tērpto meitenīti smagajai melnajai zemei, bet tad, kad viņa jau nolaista kapā, ielec tajā un paņem sev Anniņas baltās kurpītes. Ar tām rokās viņš naktī pēc bērēm dejos – kliegs uz debesīm, atdarinās Annas soļus un… padosies (interesanti, ka šīs dejas laikā skan Benija Andersona komponētais sēru maršs filmai Palme, kas veltīta mums labi zināmajam premjerministram Ūlofam Palmem). Šai naktī Kārls Oskars pieņem lēmumu aizbraukt no savas zemes, bet Anniņa kā eņģelis viņu pavadīs visu mūžu.
Fināls apgriezts kājām gaisā
Otra romāna līnija, kas noteikti jāpiemin, jo tai ir būtiska loma tai romāna/izrādes daļā, kas risinās uz jūras, ir Kristīnas tēvoča sludinātāja Dāniela dzīvesstāsts. Kustība, ko Latvijā pazīst kā mājas draudzes jeb hernhūtiešus, ir populāra arī Zviedrijā, pret to, protams, asi iebilst oficiālā baznīca, jo cilvēka uzdrīkstēšanās pašam interpretēt Dieva vārdu grauj baznīcas varas pozīcijas un autoritāti. Dāniels tiek izraidīts no draudzes, un arī viņa ceļš ved uz ticības brīvības zemi Ameriku. Īstu ticību plašas masas nav sapratušas visos laikos – zāle uzgavilē par visām Dāniela "patiesībām" – par to, ka viņš kuģa ļaudīm paziņo, ka ir ar Jēzu Kristu sarunājis – Viņš tos sveikus un veselus aizvedīs pāri okeānam.
Taču pats negaidītākais laikam ir lomu dalījums – romānā Kristīna un Kārlis Oskars ir jauni cilvēki, kas izveido ģimeni, lai dzīvotu savu senču zemē un laistu pasaulē bērnus (romāna ekranizācijā šīs lomas spēlējuši leģendāri Bergmana aktieri Līva Ulmane un Makss fon Sīdovs), turpretim Matsa Ēka izrādē Kristīnas lomā ir šogad 60. dzimšanas dienu nosvinējusī Dramaten prīma Stīna Ēkblada. Viņas Kārls – Rolfs Lasgords, vienaudzis. Tad pasaulē, "izbirstot" no mātes brunču apakšas, nāk viņu četri bērni, ko spēlē Mālina Ēka (Anna), Lota Telje (Marta), Ivans Auzelijs (Haralds), Pjērs Vilkners (Jūhans) – visi ievērojamākie vecākās paaudzes aktieri. Tieši pēc piecām minūtēm tu saproti, ka varbūt nav labākas valodas par nosacītību un iztēli, lai izstāstītu, nevis iemiesotu kādu sev ļoti svarīgu stāstu.
Izrādes finālu, kas ir tik skaidrs kā diena – tūlīt, tūlīt jāparādās Ņujorkas Brīvības statujai –, Matss Ēks apgriež kājām gaisā, jo uz ekrāna mēs ieraugām Stūres laukumu/Stureplan – vienu no pazīstamākajām Stokholmas vietām. Nekur nav tik labi kā mājās. Ja ne šodien, tad rīt.
Emigranti/Utvandrarna
Karaliskajā teātrī Dramaten Stokholmā
Informācija un biļetes – www.dramaten.se