Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -3 °C
Apmācies
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Izrādes Gaismotāji. Pēc žurnāla Rīgas Laiks motīviem recenzija. Elementārdaļiņas

Mazajā melnajā vakarkleitā tērpušies visi – doma mīl skaidrību. Jaunā Rīgas teātra iestudējuma Gaismotāji. Pēc žurnāla Rīgas Laiks motīviem pirmizrāde

leganti planšetgaldi. Trīs. Ceturtais veido šūpoles, tik neveiklas, bet arī iederīgas blāvajā vidē, kurā minimālisma koncepts satiekas ar lietišķību: tā varētu būt Gaismas pils lasītava, kurā uz ērtām plaknēm caurskatīt dokumentus. Arhīvs, nedaudz līķiskas gaismas apspīdēts. Matēta gaisma, kas caurspīd galdiem. Vai tomēr krēsliem? Arhitektoniskas atsauces. Bauhaus vai Roberts Vilsons? Nē, vienkārši mākslinieks Andris Breže – tīrība un vēss funkcionāls dizains. Telpa, kas dīvainā kārtā nomierina, ja nomierinoša var būt vide, no kuras doties izplatījumā. Sci-fi/zinātniskās fantastikas vides konstrukcija, kurā trīs cilvēki nav zaudējuši savu humāno veidolu. Viņi sarunājas. Viņi rotaļājas. Viņi katru mirkli ir citi, paliekot tie, kas tie ir. Aktieri. Spēles cilvēki.

Domātavas centrifūga

Kaspars Znotiņš, pārmiesošanās meistars, kura plastiskā un, jā, intelektuālā virtuozitāte, šķiet, jau vairs nepazīst robežas. Skaistā Regīna Razuma atkal atguvusi to silto un pārliecinošo balss intonāciju, ka ikviens teikums skan kā no mūžības akas. Vai Platona alas? Ēteriskā Kristīne Krūze, kuras naivitātē jaušas kas plēsonīgs un nevainīgs vienkop. Būtne no zviedru jūgenda stilista Kārla Lārsona ilustrācijām – uz koka galda izlijis piens un asinis.

Atvainojiet. Modes jēdziens "mazā melnā vakarkleita", kas apzīmē lakonisma un stila esenci, pilnā mērā attiecināms uz JRT jauniestudējumu Gaismotāji. Pēc žurnāla Rīgas Laiks motīviem (pirmizrāde notika 12. novembrī). Pārsteidzošā kārtā tas ir debitantes teātrī, Londonā skolojušās kinorežisores Annas Vidulejas darbs. Trausls, jā, mazs un skaists un intelektuālā jaudīgumā darbojas kā putekļsūcējs – žviukt, un tu esi "domātavas" centrifūgā, rotē ap savu un svešām prāta asīm, nemaņā nenojēgdams, kas tās par planētām, planējošām zivīm, savdabju izteikām, divdabju ekscentriādēm – atdzīvojies hesisks maģiskais teātris jeb cirks, kurā vienkopus putrā virst Blumbergs ar Misāni, Jurkāns ar fizikas profesoru, Tīrons (o, īpaši jau nu šis paradīzes putniņš), druskas no Rītupa, visādas sīkbūtnes un htoniski zvēri, domas, idejas, viedas frāzes un muļķības, blēņas un aforismi.

Nojēgumu magma

Mazajā melnajā vakarkleitā tērpušies visi – doma mīl skaidrību. Vai vismaz dziļuma simulakru. Kā jau tipiski Rīgas Laikam, paplūdušam Dalī laikrādim, kas aptek tevi savā nojēgumu magmā, ka par maz neliksies. Ir patīkami. Ir bauda. Bauda lasīt tekstus, sarunas, dialogus, štrunts par bitēm. Laiks iztek kā ūdens tērcītes caur Stiksas aci. Laiks ir visuresošs gandrīz kā cilvēks.

Ir bezjēdzīgi analizēt mazās, baltās izrādes struktūru un tehnoloģiju. Jo neiespējami ārdīt subtilu tamborējumu, vārdā mežģīnes. OK, viss jau ir šķietami elementāri – no dažādu gadu Rīgas Laika intervijām pamatīgas atlases rezultātā radīta autonoma luga, un ir uzteicami, ka šo tekstu autori/intervējamie/intervētāji ir norādīti tikai izrādes programmiņā, citādi zustu papildu intriga – minēšana, kurš ko paudis vai samuldējis. Teksti tiek asprātīgi izspēlēti etīdēs, kurās konkrētajai autorībai vairs nav nozīmes – tā, ka teksts/dialogs sāk patstāvīgu dzīvi, un tas nudien ir aizraujoši. Teksts iegūst citu kontekstu, brīžam pat jaunu paradoksālu jēgu, un tas jau ir akurāt tas, kas tik ļoti iet pie sirds Rīgas Laika ciltstēvam Tīronam un viņa garīgajam apustulim Rītupam (uz stundu un 45 minūtēm, kamēr Gaismotāji spīdinās, aizmirsīsim, ka abiem ir vārds – Uldis un Arnis).

Taujāsit, kāds ir šī pasākuma semiotiskais diskurss un ontoloģiskā noģiezma? Paprovējiet atbildēt, kāda ir semiotika Gustava Mālera Zemes dziesmai? Vai Šūberta pašnāvnieciski erotizētajām raudām.

Aktieri cenšas, līdzīgi Higsa bozoniem (pie velna, kas tie tādi un ko ziemā rij?), saskrieties, sakontaktēties, rast saskarsmes punktus – reizēm izsmejot citam citu (Gaismotājos ironijas deva ir liela), reizēm paplucinot citam cita patmīlību – tas Krūzei, Razumai, un jo sevišķi Znotiņam, labi sanāk. Galu galā tēlveides meistari taču. Sevišķi krāšņa ir Kaspara Znotiņa reinkarnētā plaša profila meitene Misāne un trioleta/trejspēle ar šķietamā Ilmāra Blumberga piedalīšanos, kur mākslinieks uzplaukst trejādās saulēs – ilustrējot tik blumberdziski budistisko "viss ir viens" – te visi trīs ir viens, bet viens ir visi trīs... Reizēm aktieru rotaļām piemīt sadomazohistiska nianse. Tikai nianse, kas nepārkāpj labas gaumes robežu.

Lai gan – kas ir laba, kas slikta gaume? Kas vispār ir dzīves jēga – kā refrēns izrādē skan mazas meitiņas (Kristīne Krūze) mulsais jautājums, šūpolēs veidojot gaisa švīkas – turpu, šurpu, turpu, šurpu... Banāli atzīties, taču tieši ar atbildes meklējumiem uz šo dumjo mīklu – kas ir dzīves jēga? – nodarbojas Rīgas Laika veidotāji. Viņu naivitātei nav robežu. Aktieru fantāzijai, šķiet, arī. Ja jūs gribat būt līdzdalīgi un arī uztērpt mazo melno vakarkleitu, paspīguļoties mēnesgaismā un piemērot šedevrālos dizaina galdkrēslu priekšmetus, lūgtum uz Rīgas Laika izgaismošanu.

Gaismotāji. Pēc žurnāla Rīgas Laiks motīviem ****

JRT 4., 5., 6.XII plkst. 19 Biļetes pārdotas 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja