Dirty Deal Teatro skatāmā izrāde Laika jautājums pārstāv Latvijā samērā reti pieaugušo izrādēs izmantoto leļļu teātra žanru. Tās pamatveidotāja ir apvienība Umka.lv, kas savās izrādēs konsekventi izmanto dažādas leļļu un objektu teātra tehnikas, rādot, ka šīs teātra formas var būt gana noderīgas, lai pavērtu jaunas skatuviskās iespējas, runājot ne tikai ar bērnu auditoriju. Izrādes Laika jautājums radošajā komandā apvienības Umka.lv biedriem Ģirtam Šolim, Andrim Kalnozolam (viņš arī izrādes dramaturgs), Gintam Širmelim-Širmanim un Armandam Berģim pievienojušās aktrise Guna Zariņa, leļļu meistare Marta Batbajarina un māksliniece Margrieta Dreiblate.
Aktieri baltos ķiteļos
Nelielā Dirty Deal teātra spēles telpa iekārtota lakoniski – daži balti aizslietņi veido kulises, uz kurām izrādes laikā top arī vienkrāsaini zīmējumi. Sākotnēji telpas centrā atrodas galds, bet izrādes gaitā katrā epizodē tiek izbīdīta un aizbīdīta slimnīcas gulta – vai pat divas –, kas ir sava veida skatuve skatuvē, uz kuras darbojas aktieru vadītās lelles. (Diemžēl jāpiebilst, ka, neraugoties uz podestūru, redzamība zālē ir ļoti ierobežota; ja mana vieta nebūtu bijusi pēdējā rindā un tādējādi, nevienam citam skatītājam netraucējot, es nebūtu izrādi noskatījusies stāvus, diez vai būtu redzējusi ko vairāk par aktieru krūšutēliem.) Vienā spēles telpas malā sēž Ģirts Šolis, kurš izrādes gaitā gādā par dzīvo muzikālo noformējumu, otrā pusē Andris Kalnozols lasa teicēja, kas ir arī izrādes Galvenais varonis, tekstus, vienlaikus darbojoties ar gaismas pulti.
Izrādes Galvenais varonis ir kāds cilvēks, kurš ir zaudējis atmiņu, neatceras, kā viņu sauc, un tāpēc nonāk ārstniecības iestādē, kurā tiek aprūpēti pacienti ar psihiskām problēmām. Slimnīcas atmosfēru rada ne tikai jau minētais baltās krāsas un slimnīcas gultu izmantojums, bet arī aktieru ietērpi – balti ķiteļi.
Laika jautājuma īpatnība ir tāda, ka tās Galvenais varonis pazaudējis ne tikai savu vārdu un uzvārdu, bet skatuviskajā eksistencē pazaudējis arī ķermeni, saglabājot tikai balsi, ko rada Andris Kalnozols. Skatuves notikumi tiek pasniegti no Galvenā varoņa redzes leņķa, un skatītājs var izvēlēties – uztvert kā Galveno varoni skatuves malā sēdošo teicēju vai identificēties ar to pats. Izrādes sākumā uz spēles telpas dibensienas gan tiek izveidots arī Galvenā varoņa "fotorobots" – no dažādu ķermeņa daļu rentgenuzņēmumiem salikta cilvēka figūra, kas līdz pat izrādes beigām, kad atkal tiek pa daļām dekonstruēta, kā savdabīgs spoguļattēls vai fotonegatīvs veras pretī skatītājiem.
Galvenais varonis skatītājiem sākumā iezīmē savu situāciju un tad sāk iepazīstināt ar slimnīcas biedriem. Šeit mīt dažādas personas, katra ar savām dīvainībām: Detektīvs, Gaiļonkulis, Ilzīte, Laika džeks, Tetris, dvīņubrāļi Rūdis un Uldis, kuri paši lāgā nezina, kurš no viņiem ir kurš. Nedaudz vairāk par stundu garā izrāde ir nelielu epizožu virkne, kurā medicīnas iestādes iemītnieki dažādos veidos cenšas palīdzēt Galvenajam varonim atrast pazaudēto vārdu vai izgudrot jaunu. Gan ainā, kurā pacienti spēlē mēmo šovu, gan no Šekspīra Hamleta citētajā Rozenkranca, Gildenšterna un Hamleta tikšanās epizodē tiek risināts jautājums – kas mēs esam, kas ir tie komponenti, no kuriem veidojas mūsu individualitāte. Tēmu par identitātes meklējumiem savā variācijā atkārto un izspēlē ikviens izrādes varonis. Kalnozola tekstos ir gana daudz veselīga humora, taču brīžiem vēstījums kļūst diezgan pļāpīgs (to nosaka arī forma – Galvenā varoņa iekšējais monologs), ieslīgstot "pafilozofēšanā" par dzīves jēgu. Tomēr asprātīgas detaļas un tas, ka stāstnieka pozīcija ir izteikti subjektīva un nepretendē uz objektīvas patiesības sludināšanu, ļauj stāstījumam noturēties gaumes robežās. Izrādes darbību papildina vairākas intermēdijas – Kalnozola izpildītas dziesmas. Taču jāatzīst, ka izrādes epizodes kopumā vairāk atgādina iespraudumu virkni vai garu ekspozīciju, kam pietrūkst "īstā" stāsta – šo īpatnību gan arī iespējams traktēt nevis kā nepilnību, bet gan kā konceptuālu risinājumu vēstījumam par cilvēku, kas pazaudējis sevi un savu stāstu.
Gunas Zariņas raksturotājas talants
Izrādē tiek pazaudētas vēl citas būtiskas detaļas. Stāsta varoņi šķietami ir ļoti kolorīti, katrs ar savu raksturu un dzīvesstāstu. Tomēr dažus no viņiem ir grūti atšķirt; sava vaina te varētu būt gan ļoti glītajām, taču mākslinieces rokrakstā līdzīgos vaibstos radītajām lellēm, sava – pārāk mazajam aktieru ieguldījumam katra varoņa individualizācijā. Izņēmums ir Ilzīte, kuru vada un atveido aktrise Guna Zariņa (nozīme ir ne vien tam, ka tā ir vienīgā sievieškārtas varone un aktrise vada tikai vienu lellīti, kamēr viņas kolēģi vairākas, bet arī Zariņas raksturotājas talantam). Leļļu izveidē izmantota Latvijā novatoriska tehnika – galvas daļa veidota no elastīga silikona materiāla, tādējādi aktierim dota iespēja ar galvā iebāzto roku radīt niansētu lelles mīmiku. Diemžēl izrādē šī iespēja tikpat kā netiek realizēta, jo leļļu mīmika izmantota visai vienmuļi.
Kopumā izrāde atstāj viegli rezignētu iespaidu, kas no satura viedokļa spēj raisīt epizodisku aizkustinājumu, tomēr skatuvisko risinājumu sagurums liek cerēt uz lielāku sasparošanos un artistiskumu nākotnē. Umka.lv savā darbības formā ir unikāla apvienība Latvijā, tomēr tas, ka tās attīstītās skatuviskās formas šeit ir bez īstas konkurences, vēl nenozīmē, ka apvienības dalībniekiem nevajadzētu attīstīties attiecībā pašiem pret sevi.
Laika jautājums
Andris Kalnozols, Guna Zariņa, Umka. lv. Leļļu meistare Marta Batbajarina, māksliniece Margrieta Dreiblate
Dirty Deal Teatro 20, 21. un 31. janvārī plkst. 20
Maskavas ielā 12/k. 2