Režisores un scenāristes Meisijas Tadjedinas filma Last Night (2009), pēc kuras scenārija motīviem Dailes teātrī Intars Rešetins debitē gan kā režisors, gan dramaturģijas adaptētājs un vēl arī kostīmu mākslinieks, atgādina labi nostrādātu diplomdarbu. Lai gan filmā ir divi brīnišķīgi – britu aktrises Keiras Naitlijas un francūža Gijoma Kanē – aktierdarbi (diemžēl Sems Vortingtons un Eva Mendesa drīzāk tēlo tipāžus – vīrs – āmurs, darbaholiķis – un sieviete pavedēja –, nevis dzīvus cilvēkus), izcils komponista Klinta Mensela muzikālais motīvs ar zvaniņiem, kas mijas ar urbāniem trokšņiem, filmas centīgā izvairīšanās no situāciju izskaidrošanas un Naitlijas varones ieelpas vidū apstādinātais "atvērtais fināls" ir art house kino štampi, kas par attiecībām nepasaka neko. Un tas nav paradoksāli, jo filmas centrālais jautājums "krāpt vai nekrāpt?" (mūsdienu būt vai nebūt?) patiešām pieder pie tiem, kurus ne tikai neklājas uzdot publiski, tas ir jautājums, uz kuru nav atbilžu. Ja, protams, strikti nesekojam vismaz vienam bauslim.
Izrāde urbjas dziļāk
Kaut gan Tadjedinas scenārija un arī Dailes izrādes situācija ir pateicīga akurāt smalkas "attiecību drāmas" izgaismojumam. Viņš – Ņujorkas komerctelpu biznesa darbonis, kas visu laiku apgrozās ļaudīs, viņa – pēc pirmās grāmatas sarakstīšanas "nepanākumiem" tādā kā apātiskā uzvilktībā ieslīgusi brīvā laika žurnāliste, kas faktiski mājās ir viena. Katrs sastop savu izaicinājumu – Maikls dodas darba komandējumā uz Filadelfiju, protams, ar sievieti, kuras uzkrītošo interesi par vīru kādā ballītē pamana Maikla sieva. Džoanna, palikusi "lielpilsētā", nejauši sastop arī "seksu" – savu mīlestību jeb, kā viņi to sauc, – "nepabeigtā romāna" varoni Aleksu no Parīzes. Taču intriga, kurš kuru piekrāps "pa īstam", par laimi, tieši Dailes teātrī kļūst otršķirīga. Jo izrāde urbjas dziļāk – tā parāda, ka arī (nerealizētā griba) iekāre tā pati krāpšana vien ir. Un es neteiktu, ka šis vieglais gabals noteikti būtu jāapmeklē attiecību krīzē nonākušiem pāriem, – labāk to izbaudīt vienatnē.
Lai arī maskējusies ar viegla, labi uzrakstīta melodramatiska stāsta masku (Rešetins to papildinājis ar asprātīgām ainām ar gados vecākā "Mefisto" – jokainā provokatora Trūmena tēla – replikām, diviem atraktīviem viesmīļiem, izvērsis Maikla kolēģa – zibensnovedēja Endija – tēla nozīmi; vienīgā liekā izrādē ir Sekretāre/ Sandra – diemžēl nepārliecinošās aktrises Dārtas Danevičas spēles dēļ), izrāde Nakts vēl nav galā drīzāk ir stāsts par to, kas notiek mūsu galvās, pirms ļaujam vaļu instinktiem. Ar to arī izskaidrojams zināms izrādes racionālisms – jau pirms NVNG sākuma skatītājus skatuves dizainiski perfektajā, ne sevišķi "mīlīgajā" interjerā izvietotajā ekrānā iepazīstina ar Latvijas statistiku par krāpšanu un šķiršanos (vēl viens paradokss – salīdzinot ar katastrofāli augsto šķirto laulību procentu, samērā zemas ir krāpšanas alkas).
Ķermeņa valodas loma
Izrādes telpa ir multifunkcionāla – ainu un "lokāciju" (cik debils, no kinopasaules ieviesies vazaņķis – jaunvārds latvisko darbības vietu norādei) ritms ir straujš: Maikla un Džoannas dzīvoklis, ballītes burziņš, vilcienu stacija, hotelis Filadelfijā, kafejnīca un bārs Ņujorkā un Filadelfijā, taču pati eleganti "nekādā" vide viegli ļaujas šīm transformācijām, un tas – padarīt visu pelēkzaļos toņos ieturēto telpu neuzbāzīgu, tāpēc ērti transformējamu – ir scenogrāfa Kristiana Brektes nopelns.
Kas ir interesanti – Intars Rešetins savu izrādi sāk ar provokāciju – Maikls (Gints Grāvelis) un Džoanna (Ilze Ķuzule-Skrastiņa) mūsu priekšā uznāk teju kā klauni – neiedomājamās parūkās un spīguļojošos retro tērpos. Drīzi saproti, ka falšais pieteikums ir prelūdija jeņķu ballītei – ar karnevāliskiem spectērpiem, mūžīgo cheese smaidu un tamlīdzīgu stuff. Maska kā sociālā loma rullē!
Tālāk seko dramaturģiski loģiskais – "masku krišana". Visi izrādes tēli ir personīgajā dzīvē neapmierināti indivīdi, kuriem, rādās, nederēs vizīšu kurss pie vareni pelnoša šrinka (psihoanalītiķa). Problēma nav citos (partneros), bet tevī pašā. Tātad arī tās risinājums jāmeklē nevis pa kaktiem (psihoterapeits, gadījuma rakstura sekss utt.), bet sevī. Vienkārši un ellīgi sarežģīti. Kāpēc tu/es gribi krāpt/krāp? Kāpēc es jūtos viens, pat būdams divatā?
Šaubu nav – izrādes veiksme atkarīga no aktieriem, un ar tiem režisors strādājis iedvesmojoši un auglīgi. Lielākos pārsteigumus sagādā galvenais kvartets – Ilzes Ķuzules- Skrastiņas Džoanna, Jāņa Vimbas (Nacionālais teātris) Alekss, Ginta Grāveļa Maikls un Āra Rozentāla Trūmens (tulk. – patiesības vīrs) –, kaut arī Mārtiņš Počs ir gana labs paģirainā trusīša Endija lomā un ar visiem koķetējošie uniseksa viesmīļi Gatis Legzdiņš un Jānis Klucis amizē. Tomēr izrādes mugurkaulu stingri tur pirmie četri – Ķuzule, Grāvelis, Vimba un Rozentāls. Tie ir smalki aktieru darbi.
Tieši viņi ir tie, kuru precīzi uzķertais sociālais tipāžs – pašrefleksijā ieslīgusi proaktīvā neirastēniķe Džoanna, ciniski sirsnīgais krāpnieks Maikls, cilvēciski simpātiskais, tomēr savu vērtību zinošais pleiboja tipa personāžs Alekss (ak, šie liderīgie francūži!) un nudien mefistofeliskiem smiekliem apveltītais maniakālais provokators Trūmens (zīmīgi, ka filmā viņš ir ar sievu, izrādē – izteikts vienpatis sociopāts) – ne brīdi neļauj atslābt skatītājiem, jo aktieri ik sekundi piedāvā jaunas, negaidītas "dvēseļu kustības" sejā un ķermeņa valodā. Tieši šī nianse – visa ansambļa dalībnieku ķermeņa valodas lomas uzsvērums – liek priecāties par jauno režisoru Intaru Rešetinu. Jo Nakts vēl nav galā ir izrāde arī par to, cik mānīga var būt ne tikai mēle (vai ticēt izrādes nepārtrauktajam refrēnam "es tevi mīlu"?), bet arī ķermeņa valoda – mute runā vienu, acis – ko citu, bet rumpis tikmēr jau ieritinājies svešā gultā…
Tā ka uzdrošināšos apgalvot, ka režisors Rešetins ķēries pie neizsmeļama iedvesmes avota – cilvēku uzticības mehānisma "izjaukšanas". Bet beigu galā smeldzīgi nopūšas – jo, kā jau teikts, viss atrodas, rodas, dzimst mūsu galvās. Ķermenis ir tikai kalps. Nakts vēl nav galā atgādina četru centīgu gliemežu maratonu – jo katrs savu mājiņu (ar visiem skeletiem un dēmoniem) nēsā savos plecos un otram neatdod.
Nakts vēl nav galā ****
Tuvākā izrāde Dailes teātra Kamerzālē 28., 29. janvārī plkst. 19
Luna