Teātra hronikās, pārcilājot režisora Valtera Sīļa iestudējumus, pārliecinos, ka tos vieno performatīvo elementu daudzveidīgs un jēgpilns izmantojums, kā arī tematika, bez šaubām, sociāli rezonējošas tēmas, vai tā būtu vēsture, politika, ekonomika vai sabiedrības aktuālais noskaņojums. Tāpēc mazliet pārsteidz, ka jaunākajā Dirty Deal Teatro iestudētajā izrādē Pēc grāmatas motīviem šķetinātas īsteni cilvēciskas, tas ir, ciniskajam XXI gadsimtam pat nepiedodami triviālas, attiecības – skolas laika draudzība. Draudzība, kas rodas negaidīti, kas izaicina draugu toleranci un pašlepnumu, ko gribas nosargāt un no kuras reiz jāatvadās, atstājot neatbildamu jautājumu, vai piedzīvotās jūtas patiesi ir bijušas tādas, kādas mūsu atmiņa tās reproducē šodien.
Atmiņu pažobeles
Ir pagājis teju 20 gadu kopš kādas šķiršanās, un Jāņa Kroņa atveidotais Aktieris, par kura līdzšinējo lomu sarakstu un profesionālajiem panākumiem nezinām neko, iestudē monologu. Tas piestāvētu atzinības lolotam premjeram, lai izrautos no teātra mašinērijas, vai arī teātra sabiedrības autsaideram, lai publiskā grēksūdzē norakstītu no sevis nepiepildītos sapņus un viltus cerības. Aktiera izvēle kritusi uz austriešu postmodernista Tomasa Bernharda romānu Noriets par trim draugiem, par trim citam par citu talantīgākiem pianistiem. Viņu attiecības, kurās neizpaliek sāncensība, skaudība, apbrīna un kāda pašnāvība galu galā, Aktierim liek atcerēties un pārvērtēt, kādu nozīmi viņa dzīvē atstājusi tikšanās vidusskolā ar neparasti apdāvināto apmaiņas skolēnu Jonathanu no Vācijas.
Jauniešu iepazīšanās tiek replicēta, monologam paralēlā darbībā izspēlējot hronoloģiskas, taču savstarpēji nesaistītas etīdes no skolas dzīves un brīvā laika. Citāti no romāna uzskatāmi nesasaucas ar dialogiem un otrādi, kas tādējādi fragmentē vēstījumu. Taču Reiņa Indāna meditatīvie ritmi un Uģa Bērziņa spocīgā scenogrāfija, darbību orientējot noskretušas viesnīcas gaitenī, mudina piedomāt klāt, ka zaglīgi sekojam uz eksistenciālu pārdomu sēkļa uzskrējušā Aktiera apziņas plūsmai, viņam maldoties pa atmiņu pažobelēm, baidoties uzgrūsties kam negaidītam, pie skatuves gala sienas piestiprināto bra drebelīgas gaismas nomaskētam. Protams, romāns ir tikai simbolisks atainojums un nav jāsalīdzina romāna un izrādes varoņu talanta mērogi – tāpēc jau pārdzīvojumi nebūs vieglāki, gaidas nebūs mazākas un neveiksmes – vieglāk panesamas.
Nav šaubu par autora nāvi
Jānis Kronis radījis lādzīga mazā cilvēka tēlu, kurš skolas gados ir aizkustinošs savā tiešumā un naivumā, bet pieaudzis atbruņo ar savu nepārliecinātību un nedrošību, lai gan, cik noprotams, uz skatuves jau pavadījis ne vienu vien gadu desmitu. Kā skolēns viņš ir piesardzīgs, stereotipiski uzlūko savu biedru, taču vienlaikus aizrautīgs un nenobīstas kāri tvert visu jauno, kurā viņu ieinteresē Jonathans – klamzīgs un pinkains, bet, ko tur slēpt, ģēnijs, kurš vienlīdz labi pārvalda matemātiku un uz līdzvērtīgiem pamatiem ar literatūrzinātnieku iztirzās modernisma celmlaužu veikumu, vai tas būtu Marsels Prusts, Džeimss Džoiss vai Francs Kafka, turklāt oriģinālvalodās, protams. Lieki piebilst, ka viņš ir arī klaviervirtuozs un feinšmekers. Šo pusaugu autsaideru, akcentējot viņa neparastumu, spēlē aktrise – Alise Danovska sev piemītošajā nepiespiestajā skatuviskajā eksistencē ļauj viegli noticēt, ka šim jauneklim jau septiņpadsmit gados nav nekādu šaubu par autora nāves un intertekstualitātes nozīmi teksta pienācīgā uztverē.
Taču tikpat acīmredzami, ka Alisē Danovskā virmo arī sievišķīgi versmains temperaments. Pār vienu plecu nevērīgi pārmestās matu cirtas, skatiena caururbjošās dzīles un trauksmē sasārtušie vaigi, deklamējot poētisku pasāžu no izrādes, kuru draugi kopā apmeklējuši, piesaka nepieradinātu un alkainu tēlu. Eksperimentāla performēšana pieredzējušiem profesionāļiem var būt aizraujoša izlaušanās no rutinēta repertuārteātra, savukārt jaunākajai aktieru paaudzei tā, šķiet, nesagādā nekādas grūtības, tāpēc aktrisei var tikai novēlēt lomas, kas var veidot viņas spējām adekvātu radošo biogrāfiju.
Siera ietīšana plēvē
Režisora un aktieru kopradītais teksts, ar ko apaudzēti Tomasa Bernharda darba fragmenti, bieži vien sabalsojas ar skolēna dzīvē pazīstamām situācijām, taču dažbrīd atsauces uz šodienas aktualitātēm ir visai neobligātas. Saprotama būtu radošās komandas aizraušanās ar zero waste kustību, taču vai tiešām siera ietīšana pārtikas plēvē būtu viens no spilgtākajiem apmaiņas studenta iespaidiem gandrīz pēc gadu ilgās viesošanās mūsu zemē? Varbūt man ir neticami paveicies, ka ikdienas ēdienkarti veido vairāk par diviem ingredientiem, bet negribētos ticēt, ka visnotaļ cienījama premjerministra ģimenē ēstu cīsiņus ar kartupeļiem vien. Bet var jau gadīties visādi…
Neapšaubot saturiski un emocionāli ietilpīgās tēmas, ko šis materiāls paver, bez jau nosauktajām arī pieaugšanas sāpes, dzīves jēgas meklējumi, kuriem nododas aizvien jaunāki laikmetā vīlušies indivīdi, ideālisms profesijā, kas nav šķirama no dzīves, ir pagrūti notvert režisora plašāku mērķi veidot šo izrādi – nepretenciozā skatuviskā darbība kopsakarā ar aktierspēles nosacītību apgrūtina vispārināšanas iespēju.
Kā secināms no Valtera Sīļa intervijām pirms pirmizrādes, intereses pamatā ir viņa paša personiskās attiecības ar austriešu rakstnieka daiļradi, kas nebeidzamajā darba dunā ļāvusi negaidīti atskārst savu satikšanos ar kādu īpašu personību, kura būtiski ietekmējusi viņa paša turpmāko dzīvi. Līdzīgi izrādes galvenais varonis no mākslas patērētāja vācu vienaudža neapzinātā ietekmē kļuvis par mākslas radītāju.
Jāņa Kroņa varonis ir emocionāls, viegli saprotams, godīgs un atklāts, tāpēc arī mazliet garlaicīgs, viņš noteikti ir centīgs cerībā, ka pašaizliedzīgs darbs kaldinās panākumus. Turpretī Alises Danovskas varonis ir snobs, kas apšauba ne tikai citus, bet arī pats sevi, viņu urda sasodīti kaitinoša prasība pēc racionālā it visā, tāpēc, apzinoties nespēju kļūt par labāko, viņš kļūst fatāli cinisks. Viens ir kā vārīts kartupelis – silts un remdē izsalkumu. Otrs – kā zefīrs, ellīgi salds, bet iekārojams. Bez kartupeļiem nav pusdienu, bet bez zefīriem – bez zefīriem var arī iztikt. Taču bez kā gan visa šajā pasaulē tikai nevar iztikt…
Pēc grāmatas motīviem
Dirty Deal Teatro 24., 27.IV, 21.V plkst. 19