Objektīvu apsvērumu dēļ repertuāra teātriem grūti nākas korespondēt sabiedrībā pēkšņi aktualizētiem procesiem, jo, pirmkārt, repertuāra pamatā ir plānošana un radošo ieceru saskaņošana, otrkārt, domāju, ka nekļūdīšos, paužot, ka absolūti lielākā daļa skatītāju uz teātri nāk aizmirsties, nevis urķēties ikdienas negācijās, kuras tā jau cenšas izlikties nemanām. Sabiedrības noskaņojuma momentāna pārvēršana skatuves valodā varbūt ne vienmēr arī ir nepieciešama, lai vairītos veicināt merkantilas manipulācijas ar sabiedrības svārstīgo viedokli. Ideālā gadījumā tas gan ļautu ātrāk nošķirt argumentētas diskusijas no pseidointelektuālām pļāpām.
Liktenīga netaisnība
Tomēr runāt par sabiedrībai aktuālo oriģinālās mākslas formās nav neiespējami, kā to pierāda Jaunais Rīgas teātris. Izrādes Vēstures izpētes komisija parādīšanās teātra repertuārā ir pat būtiskāka par tās diskutabli provokatīvo vēstījumu, visai izplūdušajā skatuviskajā darbībā rodot iespēju politiskās kārtības slepenajos uzraugos ieraudzīt dvēseli. Nozīme noteikti ir konkrētā skatītāja pieredzei un, domājams, arī pārliecībai, ka padomju vara, atstājot okupēto teritoriju, rūpēs par pienācīgu lustrāciju zinātniskai izpētei būs atstājusi savu ziņotāju kartotēku pilnā apjomā ar satura rādītāju pielikumā.
Taču Dirty Deal Teatro, turpinot sabiedrisko mediju pirms pāris gadiem aizsākto tēmu par likstām bērnunamos, to iemītniekus gan nejauši stigmatizējot ar sistēmas bērnu birku, sezonas izskaņā piedāvā ārpusģimenes aprūpes iestādes audzēknes Marijas stāstu. To uz patiesiem pamatiem ir pierakstījusi dramaturģe Laila Burāne un iestudējusi režisore Laura Upeniece.
Izrādē Pelmeņi un cigaretes ir sastopamas dažas naivākas apātisko sabiedrību kritizējošas norādes, piemēram, ka policijai ir vienalga, jo meklēšanā izsludinātos tā nemaz necenšas atrast, gaidīdama, kad tie uzradīsies paši, un ka sociālie dienesti ir tikpat vienaldzīgi, jo arī viņus bez dienišķās mēnešalgas kas cits visai maz interesē, taču šoreiz runa nav vienīgi par dzīves pabērnu raizēm.
Alkoholiķes meitai Marijai, kurai uzvedības normas nācies apgūt degradētā vidē pašmācības ceļā, protams, nav veicies, jo diezin vai kas cits būs līdzvērtīgs socializācijas atbalsta punkts mīlošas ģimenes vietā. Bet arī liktenīga netaisnība neatceļ apkārtējo sabiedrības locekļu cieņu un jūtas – Marija ir ne tikai kaitinoša savā neapzināti destruktīvajā attieksmē pret dzīvi, bet viņas bezkaunība un brutālā komunikācijas maniere arī aizvaino un sāpina. Lai gan tas, bez šaubām, ir nieks salīdzinājumā ar Marijas drūmajām nākotnes izredzēm, kas patlaban virst garaiņos virs indukcijas plītiņas, uz kuras pannā nezināmas izcelsmes rafinētā eļļā cepas pelmeņi, kurus aizdarīs ar tikpat nenosakāmas izcelsmes kečupu. Skumjākais, ka meitene varbūt pat nepamanīs, kā pusdienu šķīvī duļķainā pelmeņu ūdenī paviršs garāmgājējs iemetīs cigaretes gruzdošo galu…
Trešajā personā
Izrādes veidotāji dzīves marginālo pusi izšķīrušies atspoguļot, gandrīz jau tapušajiem aktieriem Elizabetei Skrastiņai un Rūdolfam Apsem iejūtoties attiecīgi Marijas un ārpusģimenes aprūpes iestādes direktores tēlos, kā arī pašiem savās lomās. Etīžu virknē viņi stāsta par Marijas nevienlīdzīgo cīņu ar dzīves realitāti, un šīs cīņas uzvarētājs ir viegli prognozējams. Aktieri katru ainu piesaka ar nosaukumu, kurā pretnostatīta Marija un kāds viņas dzīves atribūts, sākot no tādiem visai triviāliem kā cigaretes, drēbes un puiši līdz vispārcilvēciskiem, kā mīlestība vai laime. Un kā nekā tieši par pirmajiem Marijai ir visvairāk ko teikt…
Direktore Mariju un meitene pati sevi mēdz uzrunāt trešajā personā, kas paradoksālā kārtā sasaucas ar sociāli atbildīgi noskaņotās valsts nespēju birokratizētajā sociālo problēmu risināšanas plānā saskatīt neatkārtojamo cilvēku, kurš nav tikai skaitlis statistikas ailē. Mērķtiecīga un patiesi ieinteresēta sociālā politika dod cerību vismaz aizkavēt traumatiskās pagātnes spītīgo izspraukšanos – tāpat kā armatūra un režģi vēl vīd grūti audzināmo meiteņu labiekārtotās dzīves telpas teritorijā.
Aktieru lomu spēle nav gluži konsekventa – viņi izmanto minimālus ārējās izteiksmes līdzekļus, un arī leksiski un gramatiski varoņu teksti konceptuāli neatšķiras no aktieru paštēlā runātajiem, taču panāktais atsvešinājums tomēr ir acīmredzams vēstījuma veidošanas paņēmiens. Protams, naturālistiska nelabvēlīgās vides atveide prasītu lielākus finansiālos un aktieru emocionālos resursus, lai gan sižets dod ierosmi pamatīgam krāsu sabiezinājumam. Bet vai tas būtu iedarbīgāk? No negatīvām emocijām gribas jo ātrāk atbrīvoties, taču konkrētajā gadījumā distancētais skatījums, izrādes varoņiem esot mūsdienīgiem jauniešiem ikdienišķā apģērbā neatkarīgi no atveidotās lomas, itin viegli ļauj identificēties. Nosmulētā Marija, neprasīdama atļauju, bravūras nemaskētā vājuma brīdī piekļaujas Rūdolfa Apses direktorei. Aktieris, apveltīts ar iedrošinoši noteiktu, pārliecinātu stāju, nevairās un tēvišķi apskauj meiteni, nebaidoties notraipīt savu "lietišķo kostīmu" (lasi – diskreditēt reputāciju, cilvēciskām acīm uzlūkot formāli risinātās problēmas).
Laimei vajag tik maz
Marija prot gatavot – viņai ir pelmeņu apcepšanas recepte. Marijai patīk kino – viņas visvairāk iemīļotā filma ir Krēsla. Marija plāno budžetu – viņa daudz neēd un arī komunālajiem izdevumiem netērēsies, jo reti būs mājās. Marija tikpat pragmatiski ķeras klāt arī ikdienas realitātei – nav starpības, ar ko gulēt, ja reiz par to var saņemt dāvanas. Bet Marijai ir tikai 12 gadu, lai gan viņa ir spiesta būt pieaugusi un viņas dzīves pieredze ir vismaz trīs reiz 12 gadu?!
Aktrises intonatīvi precīzā un empātiskā aktierspēle ļauj noticēt, ka Marijas trulā attieksme pret dzīvi un apkārtējiem, ko visai spilgti raksturo bagātīgā necenzētas leksikas krājuma demonstrēšana, un priekšlaicīgi modusies seksuālā apetīte nav galīgi nomākusi viņas bērna dvēseli, kurai tik maz vajag laimei – svētdienā satikties ar vecāko māsu un nopirkt jaunu maciņu Accessorize veikalā…
Marijas izjūtu kulmināciju atspoguļo kontekstuāli daudznozīmīga un trāpīga zīme, kad Elizabete Skrastiņa uz galvas sev izlej visu pudeli eļļas, aizgūtnēm tverdama gaisu, Marijai it kā elsojot mulsuma piestrēdzinātā negaidītā baudā, kas viņu sagaida izpalīdzīgā sutenera Valentīna pritonā, un tajā pašā laikā slīkstot grūti aptveramās un tādēļ tikpat mulsinošās ikdienas straumē, kas konfrontē ar aizvien jauniem sociālās normās ietērptiem nezināmajiem.
Izrādes izskaņā Elizabete Skrastiņa un Rūdolfs Apse kāri notiesā pa Marijas, ak, piesvilinātajam pelmenim – dzīve turpinās, ēst jau gribas visiem. Jaunā aktrise izslējusies izaicinoši pamet ar galvu skatītāju virzienā, aicinādama pievienoties. No pelmeņa jau var atteikties, bet deguma aromāts iesūcas matos un apģērbā, to kādu laiku nesam sev līdzi kā atmiņas par Marijas pieredzi. Labi, ka aromāts izvēdināsies, vai ne?