Liepājas teātris sezonu atklāj ar britu dramaturģes Pemas Džemsas lugu Piafa (1978), kas veltīta leģendārajai franču dziedātājai.
Šis ir jaudīgākais no darbiem, ar ko mūsu skatuves šoruden uzrunā publiku (neesmu vēl redzējusi Živago Valmierā). Ne kārtējā piespiedu kārtā tapusī ilustratīvā repertuāra vienība, ne ironiski pieticīgs eksperiments, bet uzvedums, kas radīts ar sirds asinīm. Lai arī vēstījums nav ne viegls, ne priecīgs, tas risinās viegli, daudzviet priecīgi un pat ar humoru. Izrādē spēlē Liepājas teātra jaunais kurss – Agnese Jēkabsone ir Piafa; Ilze Bude, Everita Pjata, Kaspars Kārkliņš, Mārtiņš Kalita, Viktors Ellers, Gatis Maliks, Sandis Pēcis izpilda vairākas lomas. Kolektīvā labi iekļaujas Edgars Pujāts un Kaspars Gods. Ansambļa vienotā skola un jaunības entuziasms izrādei piešķir papildu enerģiju. Taču Laura Groza-Ķibere ne tikai atraisījusi trupas radošās potences, bet apliecinājusi sevi arī kā augsta līmeņa profesionāli, turklāt specifiskā teātra žanrā – mūziklu iestudēšanā.
Dionīsa ritmā
Meistarīgi iestudēts mūzikls zālē nemitīgi pumpē enerģiju. Režisoram jāprot strādāt ar izrādes tempu un ritmu līdzīgi kā komponistam ar notīm. Skatuviskā darbība, kas vienādojama ar Piafas nervozo, sprādzienbīstamo iekšējo pasauli, viņas subjektīvo māksliniecisko uztveri, saskaldīta sīkās epizodēs, kurās notiek divi svarīgi procesi. Pirmkārt, reālistiski iesācies notikums/dialogs ātri pāraug nosacītā, nereālistiskā norisē, otrkārt, lēni iesācies notikums strauji kāpina intensitāti, līdz sasniedz galvu reibinošu ātrumu. Tā svarīgāk par to, kas notiek, kļūst tas, kā notiek, jo tieši darbības enerģētika, kas primāri iedarbojas uz mūsu nerviem, nevis prātu, kļūst par galveno informācijas nesēju. Te daudzas veiksmīgas ainas. Vai pati izteiksmīgākā – Piafas diriģētā bohēmiskā uzdzīve ar astoņiem vīriešiem pie balti klāta galda. Sākumā vīnu lej glāzēs, tad neticami ātrā tempā, skanot Kārļa Auzāna muzikālā noformējuma kāpjošajiem ritmiem, puiši uzsāk sarežģītu spēli – viņi cits citam met un paši ķer pudeles, radot sajūtu, ka norise tūlīt galēji dematerializēsies, atbrīvojot tīru bohēmisko iedvesmas garu, vai ka vīns sāks pats savu dionīsisko dziesmu. Citā skatā menedžeris Alberts māca Piafai pieklājīgu uzvedību – uzlikt salveti, griezt ar nazi un dakšiņu, ieliet glāzē vīnu. Sākumā Piafa cenšas būt rātna skolniece, tad niķīgi aizskrien, bet Alberts viens pats arvien ātrākā tempā turpina mehāniskās darbības, radot iespaidu par komisku robotu. Vesels nosacīto darbību alfabēts izrādē radīts, lai sarakstītu Piafas erotiskās fizkultūras ainas. Tās inscenētas uz galda, grīdas, lifta kabīnē, dziedātājai veikli pametot gaisā kārtējās baltās plīvojošās biksītes un bezmaz vai nodejojot ar kārtējo partneri izteiksmīgu numuru ar pantomīmiskas velšanās, lēkāšanas un virpuļošanas elementiem. Tādējādi paaugstinātā seksualitāte, kas vēsturiskās Piafas dzīvē neapšaubāmi ieņēma lielu vietu, izrādē zaudē savu fizioloģisko un morālā (respektīvi, amorālā) vērtējuma raksturu, pārvēršoties par tīru mākslinieces iedvesmas avotu. Laura Groza-Ķibere izrādes tapšanā veiksmīgi sadarbojusies ar horeogrāfi Lieni Gravu, jo minētās un vēl citas ainas neapšaubāmi ir viņu radošais kopdarbs.
Jauna tipa skatuves zvaigzne
Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijas centrālo objektu – divstāvu tiltveida konstrukciju ar liftu galā – gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis izgaismojis pelēki zaļganā miglā – nabadzības un pagājušo laiku tonī. Kad Piafas personībā enerģija sasniegusi kulminācijas punktu, tā izlaužas dziesmā. Nolaižas melns priekškars, kas aizsedz dziedātājas privāto telpu, mūsu priekšā baltā prožektora gaismā ir tikai Piafa, kura izdzied savu prieku, skumjas, sāpes, uzlādējot un tonizējot pārpildīto skatītāju zāli. Nevainojami ierakstīto mūziku papildina dzīvā, ko spēlē vijolnieces Pārsla Šķubure, Rasa Kumsāre, Jūlija Makarina, akordeonists Normunds Kalniņš. Agneses Jēkabsones darbs Piafas lomā pārsteidz, sajūsmina un iedvesmo ne tikai ar talantu un meistarību, lielisko vokālo prasmi, kas apgūta pie skolotājas Ievas Dreimanes, un pieklājīgo franču valodu, ko konsultējusi Inga Bliska. Mūsu priekšā ir piedzimusi jauna tipa skatuves zvaigzne, satikšanās ar viņu dod ko vairāk nekā tikai prieku par labi nospēlētu lomu, tā kļūst par skatītāja, vismaz to varu teikt par sevi, personiskās dzīves notikumu. Agnese Jēkabsone sevi uz skatuves tērē ar tādu galēji pašaizliedzīgu atdevi, ka rada pat bažas par iespēju piedzīvot izdegšanas sindromu, bet vairāk – ārkārtēji pacilā ar īstām, tīrām, dziļām emocijām, kas mūsdienu aizvien vairāk birokratizētajā pasaulē un dažādos (jaunos un vecos) kanonos savalgotajā skatuves mākslā kļūst par izņēmumu, bezmaz vai brīnumu.
Jauna tipa zvaigzne nozīmē arī to, kā aktrise veidojusi savu skatuves tēlu. Te nav nekā no pierastās zvaigžņu un zvaigznīšu tiekšanās uz skatuves jebkurā lomā par katru cenu būt smukām. Sākotnēji pat šķiet, ka aktrises uzrautie pleci, šļūkājošā gaita, bērnišķīgi niķīgā kustība norobežoties no visa, kas iegrožo, ir drusku pārspīlēta maska – atgādina Elīzu Dūlitlu Pigmalionā. Taču šo īpatnējo ķermeņa valodu aktrise organiski iznes cauri visai izrādei, to transformējot: dziedātājas agrā jaunībā tai piemīt apburoša pusaudziska pievilcība, karjeras kulminācijas gados tā surdinējas, bet dzīves norietā iegūst pat groteski ķēmīgas formas, kuras zūd vienīgi dziesmu laikā. Pieticīgus pelēkus un melnus tērpus, kas labi piedien Parīzes ielu Zvirbulēna demokrātiskajai iedabai un izceļ aktrises auguma trauslo pievilcību, darinājusi lietuviešu kostīmu māksliniece Jolanta Rimkute. Tradicionālām skaistuma formām neatbilstošā ķermeņa valoda un dziesmas, kuru laikā zūd viss traucējošais, iegūst simbolisku slodzi: jādomā par mākslinieka un viņa radītās mākslas pretrunīgajām attiecībām (kaut vai – cik lielā mērā kurš kuru rada), par radošas personības pievilcības spēku, kas top pēc kādiem neparastiem likumiem.
Ar Piafu Liepājas teātris turpina savu pēdējo sezonu veiksmes stāstu, kam pamatu likušas tādas izrādes kā Hanana, Ragana, Pūt, vējiņi!, Stavangera.
aramst