Izrādes Piemiņas diena recenzija. Krievu jautājums Nacionālajā teātrī

Krievija savu ietekmi Latvijā cenšas palielināt arī ar krievu preses starpniecību, arī Bizness&Baltiija. Daudzi Latvijā iznākošie krievu laikraksti pieder anonīmām ārzonu kompānijām, taču par to patieso īpašnieku tiek uzskatīts kāds Kremlim lojāls krievu uzņēmējs. Latvijā ļoti daudzi iedzīvotāji skatās Krievijas valsts televīzijas kanālus, kas paver plašas propagandas iespējas. Padomju okupācija lugā faktiski nodēvēta par atbrīvošanu, tiesības ir atbrīvotājiem. Lojalitāte pret latviešu tautas likteņgaitām uz nulli un vēl zemāk, visam pa virsu galvenais ir nokniebties kā deklarē lugas režisors. Un tad jau vienalga ar ko, kāda starpība kur, var publiski uz skatuves un kāda starpība, ar ko, ka tik kniebiens. Prasti un aizvainojoši. Pret latviešu likteņgaitām, pret Sibīrijā nomocīto un izvesto piemiņu, to cilvēku piemiņu, kam okupācija bija atbrīvošana no dzīvības Sibīrijas plašumos.

Latvija nav divkopienu valsts. Ir Latvijas tauta un padomju okupanti.

Vēsturnieks Uldis Neiburgs raksta LA: ".. izrādē izskan daudzi stereotipi, kas ne tik zinošam skatītājam tomēr atklāj tikai vienu "patiesību". Tas attiecas gan uz vēsturi ("latvieši nēsājuši SS zīmotnes, tāpēc ir fašisti un ir vainīgi", "sarkanā armija atbrīvojusi Rīgu"), bet vēl vairāk uz mūsdienām, jo krievu meitenes Aņas izkliegtās domas ("mēs visu te viņiem esam uzcēluši, bet viņi mūs neatzīst", "kāpēc pusei cilvēku jāpierāda, ka viņi te drīkst dzīvot?" u. c.) tā arī paliek bez vismaz kaut kāda skaidrojuma. Iestudējuma pirmizrāde notika neilgi pēc 16. marta pasākuma, kas šogad izvērsās īpaši nepatīkams, Brīvības pieminekļa tiešā tuvumā un kritušo karavīru piemiņas brīdī pēkšņi atskanot griezīgām sirēnām un klaji propagandiskiem saukļiem par latviešu leģionāru "kara noziegumiem". Neskarot jautājumu par Rīgas domes vai Iekšlietu ministrijas nespēju laikus novērst labi paredzamo konfrontāciju, jājautā – vai faktiem neatbilstoša nevainīgu cilvēku saukšana par slepkavām un citu represīvu vienību veikto noziegumu piedēvēšana frontē karojošām leģiona divīzijām, nav šo cilvēku un viņu tuvinieku goda un cieņas aizskārums vai pat nacionālā naida apzināta izraisīšana, kas saskaņā ar Latvijas likumdošanu ir sodāma rīcība un kā tāda būtu jāpārtrauc bez vilcināšanās? Izrādē "Piemiņas diena" t. s. antifašisti tik tālu gan nenonāk, lai gan Aņas paustie uzskati, ka leģionāri "ir par maz nošauti" u. c. raisa daudzas pārdomas, " _______________________________________________ Kur ir vēsturiskā patiesība, ir uzsvērtas iebraucēju jeb atbrīvotāju tiesības un sadzīve, bet leģions, kur pretlikumīgi iesauca latviešus, paliek kā kaut kas tāds, ko pazemot joprojām. Latvija tika okupēta vēlreiz pēc kara un piecdesmit gadi okupācijas nevis atbrīvošanas bija skarba realitāte, ko nedrīkst izslēgt no vēstures. Jo īpaši laikā kad Krievija vēlas jaunu PSRS. Visu aizmālēt ar sadzīvi ir ērti, bet ļoti nepatiesi pret latviešu tautas vēsturi.

Visu nonivelējot līdz sadzīviskumam, "kniebieniem", jautājums paliek, ko nav izrāde skatījusi. Tā ir "atbrīvotāju" morāle, ka viņiem šeit ir tiesības palikt un ko te dara latvieši, kuri iet pie Brīvības pieminekļa, tie, kas piespiedu kārtā bija iesaukti leģionā. It kā okupācija būtu tikai tukši vārdi, kuri jāaizmirst un nav jāatceras, jo ērtāk to nepieminēt, reducēt uz mietpilsonisku izdzīvošanu, nevis reālu problēmu apzināšanos un risinājumu mūsdienu Latvijā.

Autore acīmredzot pieļāvusi kļūdu, Latvijas saniedrību nodēvējot par "divkopienu". Citādi tā būtu PSRS politisko noziegumu leģitimizācija.