Raudupietes inscenējuma sterilitāte pat drusku biedē – tik perfektu telpas un mizanscenējuma tīrību reti ieraudzīsi Latvijas teātros. Godīgi atzīšos – joprojām dramatiskās izrādes kā ģeometriskas struktūras ideāls ir Mihaila Kublinska, arī izrādes scenogrāfa, 1977. gadā iestudētā Lāslo Ģurko Elektra – mana mīla Nacionālā, toreiz Drāmas, teātra Aktierzālē, kur melnbaltā scenogrāfiskā vide veidoja pusi izrādes efektīguma. Tāpat allaž augstu esmu vērtējis scenogrāfijas klasiķu Ilmāra Blumberga un Andra Freiberga idejas ģeometrisko mērķtiecību un skaidrību iecerēs, kas pārvērta scēnisko vidi sava veida funkcionālā "dizaina priekšmetā" un kas ne vienmēr saglabāja savu jēgu realizācijā uz skatuves… Un, lūk, – Valmieras gadījums.
Komentāra maniere
Telpogrāfs Reinis Dzudzilo, domājams, no pedagoga Andra Freiberga ir mantojis radošu izpratni par būtisko – domas tīrību (un doma teātrī jau arī ir vide). Protams, jebkurš scenogrāfs, kura darbs uz skatuves būs tik pamanāms, draud saņemt pārmetumu, ka "telpa nospēlē izrādi" ātrāk, pirms pēdējā beigusies.
Arī Raudupietes uzbūves versija – minimāls funkcionālisms, uz grozāmās skatuves ripas uzslejot milzu kubu, kam katra šķautne kalpo kā postmoderna ilustrācija, – komentārs skatuviskajai darbībai un kā no leģendārā zviedru ilustratora Kārla Lārsona palienētās jūgendiski gaišās mēbeles Raudupietes guļamistabā kontrastā ar latvju lauku sētas raupjajiem galdiem, ķebļiem – pārāk uzskatāmi raksturo šo uz perfektu kārtību un "labu gaumi" tiecīgo vidi – būtībā ļoti sievišķīgu (sakārtotu) vidi. Taču konkrētā iestudējuma scenogrāfija kā postmoderns komentārs hrestomātiskajai Rūdolfa Blaumaņa novelei Raudupiete (ar nelielām inkrustācijām no noveles Salna pavasarī; dramatizējusi Rasa Bugavičute) nāk tikai par labu, jo arī režisors Elmārs Seņkovs piedalās spēlē, jau izrādes prologā ieviesdams šo komentāra manieri – uz skatuves izvedot divus korus.
Pirmais koris ir bariņš mūsdienu skolas "puišu kā ozolu" ("lomās" neslēptā azartiskumā darbojas Kārlis Artejevs, Matīss Brenneris, Elvis Čukurs, Ģirts Dubults, Artis Jančevskis, Kārlis un Klāvs Kļaviņi, Tomass Tulinskis), kuri sagatavojuši izrādes skatītājiem humorpilnu prezentāciju Kas ir Rūdolfs Blaumanis?. Protams, viņiem Blaumanis ir (arī) dīvains ūsains onka, kurš, iespējams, varētu izfunktierēt ne tikai blēņdarus Velniņus, bet arī kādu latviskā Harija Potera variantu.
Otrs "antīkais" koris ir vecākās paaudzes Valmieras teātra aktrises (Ruta Birgere, Vizma Kalme, Ligita Dēvica, Astra Baumane, Lelde Kalēja, Baiba Valante), kuru funkcija nav tik viennozīmīga kā brašajiem zēniem – nerimstīgi apliecināt savu vitalitāti un, piedodiet, ienest zināmu mačo juteklības elementu šajā nepiegružotajā dizainlatviskajā vidē. Jo tieši sievas būs tās, kas ne tikai uzsitīs klaču par Raudupu mājas intīmajām likstām, moralizējoši grozot galvu, bet arī sagaidīs Rudupieti "tajā saulē", kad traģiskā varone izlems turp doties. Sterilas, nē, sterilizējošas, izrūnītas gaismas pielieta medicīniskā paradīze, kurā mājo vecas sievietes, – kas var būt vēl murgaināks? Bet – līdz tam vēl Raudupietes skatītājiem ir divarpus stundu laika.
Tik tiešām līdzvainīgs
Skatuves centrālais elements – ģeometriska figūra kubs – organizē ne tikai telpu, bet arī ļaudis. Gribot negribot viņu "dzīve" kļūst par slapstīšanos gar sienām. Iespaidīgā psihofiziskā metafora apliecina sen zināmo patiesību, ka latviešu kultūrā sekss ir tabu (nerātnās dainas ignorēsim – neba katru rītu ar tām mostamies). Sekss ir sublimēšanas objekts kārtīgās famīlijās.
Tāpēc Raudupiete, kādu to ar mežonīga zvēra slēpto intensitāti tēlo Elīna Vāne, pati īsti neapjēdz, kas tas ir par spēku, kas viņu fiziski trenc pie Kārļa (Mārtiņš Lūsis rada lielisku "normālā latviešu vīrieša" tipāžu – tas nekas, ka drusku lēmēts, bet vispār okei džeks), trenc tik zemapzinīgi noteikti, ka aptumšo viņas prātu. Pirmo reizi Blaumaņa darba interpretācijā var saprast, ka Raudupietes Kārlim mestajam baismajam pārmetumam dēliņa bojāejā (jo Kārlis Matīsiņu, nevis jūtu trūkumu nosaucis par traucēkli viņa sakaram ar bagāto atraitni) ir racionālas saknes – iekāres apmātu, viņu, sievieti, pie prāta var vest tikai skaidri artikulēti teikumi, vārdi, kurus nevar pārprast. Un tos gļēvais Kārlis nepasaka – tātad tik tiešām līdzvainīgs! Interesanti, ka Blaumanis tik viedi, kaut arī maķenīt deklaratīvi atklājis konfliktu starp vārdiem – kā racionālo, izskaidrojamo, tātad ticamo pasaules daļu – un "nepasacīto" – jūtām, instinktiem, neapjaustiem gribas impulsiem – modernās drāmas konfliktu pamatdegvielu.
Te gan aktualizējas jautājums par otru Raudupietes izrādes līdzsvarojošo darbības līniju – attiecībām turīgā Mālnieka sētā: kaut arī Rihards Rudāks Mālnieka un Inga Siliņa Marijas lomā veido atmiņā paliekošus draiskā-piselīgā-večuka un līgaviņas- cietējas-kas-saņem-balvā-laimi tipāžus, būtībā viņi izrādes kontekstā ir kartona jeb fona figūras, bez kurām arī varēja iztikt, lai Raudupietē sasniegtu postmodernas traģēdijas shēmu – kur viss liekais atskaldīts nost = inscenējumā aizstāts ar analogām vizuālām zīmēm. Un to netrūkst.
Pirmkārt, Goran Goras izcilā mūzika – šie monotonie "pāris akordi", kas pulsē ar nolemtības spēku. Otrkārt – un galvenokārt – izrādes mērķtiecīgā rondo kompozīcija.
Raudupiete pēc "prezentācijas prologa" sākas ar bērēm – miris vecais Raudups, kā ekrānā vēsta titri. Beidzas ar divām nāvēm un bērna dzimšanu – traģiski iet bojā Matīsiņš (šī neapšaubāmi ir iestudējuma efektīgākā aina, kuras vizuālo risinājumu – ar smiltīm kā ūdeni un skapi kā grēku jeb asaru aku – nepieklājas atklāt potenciālajiem skatītājiem) un Raudupiete, bet Kārlim ar Mariju dzimst mazulis, kuru nosauc par Matīsu. Dzīvības cikla aplis noslēdzies, kaut gan precīzāk būtu konstatēt – faktiski mēs esam bijuši liecinieki vienas, Raudupu, dzimtas sairumam, izsīkumam, nāvei (vismaz skatuviskajā informācijā nav norāžu par citiem tuvākajiem Raudupu radiem).
Treškārt, gleznieciskie elementi, kas skatuviskās norises "iecementē" kā simboliskas zīmes. Uz Likteņkuba četriem sāniem vērojamas šādas bildes: vispirms Raudupa nāvi iezīmē melnbalta sena fotogrāfija, tieši tik dekoratīva, lai šo nāvi uztvertu atsvešināti. Tālāk otra bilde – baltzilais kārllārsoniskais guļamistabas interjers ar nedaudzām mēbelēm – kumodīte, skapis, uz kura čuč Matīsiņš, un Raudupietes šaurā gulta, toties pa visu sienu uzraksts "Kārlis ir skaists kā eņģelis" (pārsteidz šīs devīzes ambivalence – "skaists kā eņģelis" varētu ienākt prātā tiklab Matīsiņam, kurš Kārli dievina, cik Raudupietei, kura Kārli iekāro). Zīmīgi, ka nedaudz fantasmagoriskajā Raudupietes erotiskajā sapnī Kārlis tā arī neierāpjas sievietes guļammigā, bet gan pāri tās atzveltnei apmazgā kājas – no bļodas, kurā seju mazgāja Matīsiņš un Raudupiete.
Trešā bilde ir hrestomātiskā Jaņa Rozentāla gleznas reprodukcija ar māti, bērnu un Nāvi – tipisks jūgends, kurā efektīgā pozā vērojama Nāves mūmijas atklātā ziņkāre par mazuli (režisors nemaz neslēpj, ka gleznojums ir "muzejiska vērtība", nosēdinādams vienu no kora sievām bildi apsargāt; par muzejiskuma klātbūtni liecina arī Matīsiņa taka uz nāves/nelaimes vietu – tā greznota niķelētiem stabiņiem un košām samta virvēm – tiešām kā "nacionālo dārgumu" ekspozīcijā –, un šāds izteiksmes līdzekļu dekoratīvisms arī rada nepieciešamo atsvešinājuma efektu, kas drāmu tuvina traģēdijai. Simboliski, ka nevainīgais Matīsiņš mirst kā "Orfejs, kas nolaižas pazemē" (Orpheus descending) – ar pazemi saprotot burtisko – zemi.
"Uzšķērž" savu seju
Visbeidzot – izteiksmīgs raudošas Raudupietes portrets à la Sindija Šērmena stilā, kurā kā savas kroplās zemapziņas kambarī izrādes finālā dodas galvenā varone. Dodas bez nožēlas – jo cēloņsakarību teksts jau ir atskanējis no viņas grēcīgās (tāpēc, ka Kārļa piespiedu skūpstu izdiedelējušās?) mutes. Lepna tā Elīnas Vānes Raudupiete – pat kritusi ir stalta. Vien žēl, ka paradīzē to sagaida uz laktas satupušu vecu sieviešu koris, un nav zināms, ko viņas darīs – tenkaini moralizēs vai arī atlaidīs grēkus, kuru tak nemaz nebija – jo tie netika pateikti vārdos. Iekārei vārdi nepiestāv.
Tomēr iespējama arī pretēja interpretācija – Raudupiete, kura tik efektīgā žestā "uzšķērž" savu seju, nemaz nenonāk gaismas apmirdzētā šķīstītavā, bet gan nokļūst kristālskaidrā ellē – kubs, kas tiek uzlauzts, ir šīs sievietes bezapziņas pasaule, tukša un vientuļa. Iespējama arī trešā kuba variācija – kubs kā Pandoras lāde, kas izrādījās tukša. Jo visu – labo un ļauno, dievišķo un zemisko – paveicam ārpus kuba, katrs savā aplī. Tāda ir Raudupietes ģeometrijas prezentācija. Kaislību apļi sociālo normu kubos.
Var saprast Valmieras teātra rūpestus, ka šosezon pēc divām tik jaudīgām Lielās zāles pirmizrādēm (Indras Rogas dekadentiskā Zojkina kvartira un Elmāra Seņkova konceptuāli tīrā postmodernā Raudupiete) radošo kvalitāšu mērs uzstādīts ļoti augstu – būs grūti konkurēt.