Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +12 °C
Skaidrs
Ceturtdiena, 2. maijs
Sigmunds, Zigismunds, Zigmunds

Izrādes Rudens sonāte recenzija. Mūzika un sāpes

Ingmara Bergmana _Rudens sonāte _Māras Ķimeles režijā ir kā akvarelis, kaut arī runā par seniem pāridarījumiem un sāpīgiem zaudējumiem

Pirmais, kas uzrunā, ir telpa. Scenogrāfe Austra Hauks un gaismu mākslinieks Jānis Sniķers Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē radījuši atmosfēru, kas liek noticēt stāstam, ka jaunā sieviete Eva, ienākdama sava krietni vecākā vīra mājā, esot teikusi, ka viņai te patīk un viņa vēlas šeit palikt. Gaišpelēkas sienas ar baltiem koka paneļiem, ko daļēji var transformēt. Dažas mēbeles. Maiga gaisma cauri žalūzijām. Un tomēr šajā mājā mīt ziemeļniecisks vēsums – arī savstarpējās attiecībās.

Māja, kas vienlaikus ir patvērums un tomēr izskatās trausla pret iespējamiem postījumiem, ir pasaule, kurā ienāk Ingmara Bergmana darba galvenā varone Šarlote – pianiste, kuru viņas meita nav redzējusi septiņus gadus. Meita, kura pati māti ielūdz, vēlāk to nožēlo un saka – es nezinu, ko gaidīju. Bet varbūt gaidīja tieši to – iespēju izaicināt māti uz konfliktu un beidzot pateikt viņai visu, kas sakrājies kopš bērnības. Tas arī notiek.

Konteksti un piemēri

Ingmara Bergmana kinoscenārija pārlikums skatuvei latviešu teātrī ir redzēts XX gadsimta 90. gados – konkrēti 1994. gadā Valmieras Drāmas teātrī Ārija Geikina režijā; izrāde tika dēvēta par grotesku drāmu. Deviņdesmitie gadi kopumā bija Bergmana popularitātes laiks Latvijas teātros, vēlāk viņa darbi uz skatuves parādījās daudz retāk – pēdējais gadījums, šķiet, ir Marionetes Viestura Meikšāna režijā 2008. gadā. Toties šīs sezonas plānos Dailes teātrī ir Laulības dzīves ainas Regnāra Vaivara iestudējumā, turklāt laužot līdzšinējo praksi iestudēt šo darbu mazos spēles laukumos.

Vēl, runājot par Rudens sonātes kontekstu, proti, Latvijas teātru aktuālo repertuāru, nevar nepamanīt, ka vecāku un bērnu tēma tiek izspēlēta dažādās versijās – ir Vladislava Nastavševa Cerību ezera (Jaunajā Rīgas teātrī) saasinātās mīlestības un dusmu izvirdumu sajaukums dēla attiecībās ar māti, ir konsekventa apsūdzība vecākajai paaudzei Ināras Sluckas iestudējumā Šis bērns (Nacionālajā teātrī) un dēla nespēja normāli kontaktēties ar tēvu šīs pašas režisores iestudējumā Ciemiņi. Ineses Mičules iestudējumā Eņģeļa kreisais spārns (Valmieras Drāmas teātrī) ir bērnu lēmums šķirt vecākus, nespējot atrast savā vidū kādu, kurš viņus būtu gatavs pieņemt. Tie nav vienīgie piemēri. Māra Ķimele piedāvā nedaudz citu mātes un meitas attiecību modeli – situāciju, kad māte ir ziedoša, spēkpilna un nav gatava īpaši mainīt savu dzīvi, nākotni un galu galā raksturu tikai tāpēc, ka nodarījusi pāri meitai, kura tam tā arī nav tikusi pāri.

Divkauja pie klavierēm

Baiba Broka Šarlotes lomai būtībā ir par jaunu un skaistu – respektīvi, skatītājam jānotic, ka aktrises ziedošais izskats ir panākts visnotaļ mākslīgā ceļā. Viņa mēģina sevi vecināt ar smagnēju gaitu un demonstrē muguras sāpes, bet var jau būt, ka arī Šarlote tās patiesībā imitē, lai izmantotu par ieroci, rādot sevi vecāku un slimāku, nekā ir patiesībā. Viņai iepretī Ingas Tropas Eva ir pieaugusi, tomēr nepieaugusi meitene, kurā meitas komplekss atmostas, līdzko māte stāv viņas priekšā. Saskaņā ar Bergmana ieceri abu raksturu cīņa parādās ainā ar vienas un tā pašas Šopēna prelūdijas atskaņojumu. Pirmā spēlē meita, kuru māte – profesionāla pianiste – izprovocē, labi zinot, ka meita ir tikai amatiere, kura vismaz tehniski zaudēs. Meita izaicinājumu pieņem un spēlē. Režisore, līdz tam virzījusi darbību visnotaļ reālistiskā gultnē, pieņem vienīgo pareizo lēmumu un neliek aktrisēm imitēt klavierspēli uz butaforiska instrumenta. Inga Tropa vienkārši paceļ rokas un nolaiž tās uz iedomātiem taustiņiem. Skan mūzika, un aktrises seja atspoguļo varones emocijas. Viņa priecājas, pat smejas, uz brīdi, šķiet, pilnīgi aizmirsusi situāciju, kurā atrodas. Blakus sarkanā kleitā sēdošā māte skatās uz meitu ar sastingušu sejas izteiksmi – kā Arkadina uz Ņinu Zarečnaju. Un tad māte izsaka savus iebildumus pret interpretāciju un spēlē pati. Skatītājam jābūt jūtīgam klausītājam, spējīgam no skaņdarba interpretācijas niansēm nolasīt divus atšķirīgus raksturus. Uzdevums gan nav grūts, jo abi izmantotie ieraksti tiešām būtiski atšķiras.

Šī divkauja pie klavierēm ir izrādes kulminācijas punkts, par kuru gan teorētiski varētu kļūt krietni vēlākā epizode ar Evas pārmetumu sēriju mātei, beidzot izsakot visu, kas gadiem ilgi krāts. Inga Tropa šai brīdī meitas tēlā iejūtas dziļi un patiesi – Evā drosme, kas pastiprināta ar trim vīna glāzēm, tomēr jaucas ar biklumu un pat izmisumu, iekšēji cīnoties starp vēlmi izkliegt to, kas sakāms, un bailēm no sekām. Gribētā apsūdzība pārvēršas grēksūdzē par meitas nespēju saprast māti. Evas problēma ir tā, ka viņas bērnības atmiņās labās mātes nav vispār. Ir māte, kura ir projām, un ir māte, kura pārvērš dzīvi par elli, mēģinot meitu pielāgot savam skatījumam. Uzaicinot māti pie sevis, sieviete jau pašā sākumā lemj sevi neveiksmei, jo pati īsti nezina, ko vēlas sagaidīt. Aktrisei šī Evas – biklās meitas – rakstura šķautne padodas pārliecinošāk nekā Evas – bērnu zaudējušās mātes – personības aspekts, kam skatītājam vairāk nākas noticēt uz vārda.

Līdz galam neatklāts, tomēr intriģējošs un pievilcīgs ir Ģirta Krūmiņa veidotais Evas vīra tēls. Ar atturīgu labpatiku viņš vienlīdz bauda mūziku un sievas klātbūtni. Šī attieksme, kas jūtama jau no pirmajām minūtēm, maldina skatītāju, kuram sižets iepriekš nav zināms, jo šajā mierā un harmonijā šķietami nav vietas bērna zaudējumam, kas ir skāris šo ģimeni un kas atklājas vēlāk. Mājas miers sevī slēpj arī slimo Lēnu, Evas māsu, kuras klātbūtne ir vēl viena apsūdzība Šarlotei, vismaz viņa to tā nepārprotami uztver. Liena Šmukste slimo meiteni spēlē kā maiguma alkstošu būtni. Apjomīgā epizode, kurā Eva liek māsai vingrot, rāda, ka ar rūpēm par slimnieci viņa cenšas aizstāt tukšumu pēc bērna nāves.

Izrāde atbild uz jautājumu, kāpēc Šarlotes ierašanās ir vajadzīga Evai. Grūtāk ir pateikt, kāpēc tā vajadzīga pašai Šarlotei – ko viņa gaida no šīs satikšanās. Vainas sajūtas remdēšanu? Baiba Broka parāda mākslinieci, stūrainu, valdonīgu raksturu, taču vienlaikus var arī noprast – Šarlote pati apzinās, ka mātes lomā ir cietusi fiasko.

Domājot par Rudens sonāti, gribas to salīdzināt ar akvareli. Ir arī pa spilgtam triepienam, bet kopumā režisore izvēlējusies pustoņus, mīkstinot konflikta asumu. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja