Ir labi, ka teātri reizēm iekļauj repertuārā izrādes bez ambīcijām. Es nudien nevaru iedomāties, ka Valmieras teātris, dodot zaļo gaismu Rolāna Topora lugas Ziema zem galda iestudējumam, būtu izvirzījis sev īpaši komplicētus mākslinieciskos mērķus. Un, tā kā tā ir mazās zāles izrāde, arī tūkstošus ar to nopelnīt nevar. Vienlaikus nekādā ziņā nevar teikt, ka šī repertuāra vienība būtu dzimusi tikai ķeksīša pēc vai aktieru nodarbināšanas nolūkā. Šis ir tas gadījums, kad skatītājs var sēdēt un vienkārši priecāties, ka ir tāds teātris, tādi aktieri, kājas ir siltumā un dzīve – skaista.
Nesatricināms optimisms
Patiešām, bez ironijas. Režisora Ģirta Ēča debija Valmierā pirmām kārtām ir apzīmējama kā "jauka", lai gan mākslā ar šādu apzīmējumu neko nevar iesākt. Silta. Mīļa. Asprātīga. Smaids pa visu ģīmi. Un nevar noliegt, ka aktieri spēlē ar labpatiku. Gana mobilā dekorācija (Reinis Suhanovs) ļauj izrādi vadāt pa nelieliem lauku klubiem, un arī šajā atziņā nav ne noniecinājuma, ne ironijas, drīzāk pamudinājums to noteikti darīt. Jo Ziemai zem galda piemīt tas, kas mūsu dzīvei bieži vien nepiemīt, – teju nesatricināms optimisms. Tāpēc jau tā ir pasaka pieaugušajiem.
Pats par sevi pasakas žanrs ir ļoti atbrīvojošs, jo neuzliek par pienākumu ievērot mūsdienu civilizācijas paradumus, standartus un stereotipus. Tādējādi sižets var atļauties būt ārkārtīgi naivs (labs piemērs šai ziņā ir Ēriha Kestnera Trīs vīri kūrortā Nacionālajā teātrī). Tieši tas pilnīgi atbruņo Valmieras izrādē – šis kristāldzidrais naivums, ar kādu veidojas attiecības starp samērā trūcīgo tulkotāju Floransu (Māra Mennika) un viņas apakšīrnieku no Austrumeiropas Dragomiru (Māris Bezmers), kurš dzīvo zem galda. Aina ar pazudušās podziņas meklēšanu, kad abi varoņi pagaldē nonāk viens otram ļoti tuvu un visnotaļ pusizģērbtā stāvoklī, nepavisam nenoved pie mežonīga seksa ainas, kā tas gadītos daudzās citās lugās. Viņš un viņa, iespiesti dzīvokļa šaurībā, ne tikai neapnīk viens otram, bet viņai kā situācijas noteicējai nav nekas iebilstams arī pret vēl vienu apakšīrnieku – nabadzīgo vijolnieku Dragomira brālēnu Gricku (Kārlis Neimanis). Galvenais negatīvais tēls, grāmatu izdevējs un neveiksmīgs Floransas aplidotājs, Imanta Strada atveidojumā sagādā skatītājam visnotaļ daudz jautru brīžu (ak, šīs skumjās suņa acis! Ak, šī frizūra!), bet draudzenes Raimondas lomā, paspējot parādīt dažas klišejas par skaudīgas maitas tēmu, novirpuļo Inga Siliņa.
Gardie ceptie sīpoli
Režisors nav mēģinājis būt pārmēru oriģināls. Viņš ir ļāvis aktieriem veidot vienkāršus, harmoniskus un – par spīti pasakas estētikai – ticamus tēlus, tāpēc M. Mennikas Floransa ir nedaudz melanholiska optimiste, M. Bezmera Dragomirs – ne mazāk melanholisks, dzīves drusciņ apbružāts, bet arī optimists, savukārt K. Neimaņa Gricka – nepavisam ne melanholisks vīriņš, kurš spējīgs pielāgoties jebkurai situācijai. Kad abi puiši sāk spēlēt, uz skatuves un zālē sākas īsta Valentīna diena, lai arī tas, kas skan, varbūt nav neaptverami virtuozi izpildīts (oriģinālmūzikas autors Jēkabs Nīmanis). Spēlē ir tas, kā nav tekstā, – zem šo klejojošo cilvēku optimisma paslēptais klusais izmisīgums, jo nav jau citas izvēles – kaut kā turēties virs ūdens vai laisties dibenā. Viņi turas un noturas – kaut vai pagaldē. Un pārtiek no brīnumgardiem ceptiem sīpoliem. Jo nekā cita vienkārši nav. Gandarījumu raisa aktieru precīzā saspēle un mierīgā atraisītība, jo te nekas nav jāpierāda, uz balvām pretendēsim ar citām lomām, te vienkārši priecāsimies par to, kas ir. Un – sanāk!
Ziema zem galda Valmieras teātrī pēc satura ir īsta pēckrīzes laika izrāde, kas virtuālās, bet daudziem vēl nesajūtamās ekonomiskās izaugsmes apstākļos atgādina par jebkura trūcīga cilvēka tiesībām mīlēt un sapņot, pat dzīvojot zem galda (vai ar apakšīrnieku pagaldē, kas varētu būt ne mazāk sarežģīti). Viss pārējais, kas skar sapņu piepildījumu, laimi nākotnē utt., jau attiecas uz pasakas žanru. Taču kā kompensējošās mākslas paraugs, kas rada labu garastāvokli un vienlaikus neieslīgst banalitātē un saldenībā, bet glābjas ar pašironiju, šī izrāde ir godam izcīnījusi vietu zem saules.
Ziema zem galda ****
Ģirta Ēča iestudējums Valmieras teātrī.