Tukums no Ņujorkas ir tikpat tālu kā Rīga, ja tur darbotos lidlauks, būtu pat tuvāk – tad kāpēc gan lai Tukumā izstādes būtu mazāk laikmetīgas nekā Rīgā? Turklāt Tukuma muzejā ir viena no vērtīgākajām gleznu kolekcijām Latvijā. Tajā pārstāvēti tādi slaveni, bet atšķirīgi novadnieki kā Ansis Artums, Leonīds Āriņš un Kārlis Neilis – tas norāda, ka arī publikā varētu būt potenciāls plaša stilistiska spektra izpratnei. Turklāt Tukumā ir arī leģendāra vietējo mākslinieku kopiena. Lūk, uz kāda fona kuratore Līga Lindenbauma realizējusi jaunāko projektu sērijā Dueti – divu mākslinieku rokrakstu sastatījumu, kas skaidro un papildina viens otru. Laimoņa Mieriņa izstāde Metafiziskā abstrakcija no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja fondiem un jaunās mākslinieces Magones Šarkovskas Esi vērīgs ir rosinošs piemērs, kādi ne tik bieži redzami arī Rīgā, tāpēc labs iemesls iegriezties romantiskajā namiņā Harmonijas ielā.
Cietais rieksts
Laimoņa Mieriņa māksla gan ir ciets rieksts uztverei visas latviešu mākslas kontekstā. Autors ir, iespējams, radikālākais abstrakcionists, kāds tajā redzēts. Viņš dzimis Slampes pagastā 1929. gadā, bet kā jau liela daļa savas paaudzes biedru radošo karjeru veidojis emigrācijā. Mākslas izglītību Mieriņš ieguvis Lielbritānijā Līdsas un vēlāk arī Goldsmita Mākslas koledžā, turklāt pirmajā no tām atgriezies un pavadījis ilgus gadus kā pasniedzējs. Izšķirošs viņa mākslinieciskajai orientācijai bijis 60. gadu sākums, kad "modernā abstraktā māksla pārņēma visu izglītības sistēmu, un tur bija ļoti labi mācību spēki", kā viņš pats vēlāk teicis intervijā Laimai Slavai (žurnāls Studija, 2003). Runa ir par pavērsienu pasaules mākslas vēsturē, kad modernisms nostiprinājās un kļuva par dominējošo mākslas virzienu institucionāli, arī izglītības sistēmā, veiksmīgi "norakstot" tradicionālās mākslas formas kā arhaiskas. Latviju tas gan skāra tikai pastarpināti – sava taisnība būs tiem, kas Mieriņa ģeometriskajās krāsu kompozīcijās saskatīs līdzību ar panno gleznojumiem, kādi savulaik rotāja padomju skolu vestibilus. Latvijas kolēģi modernisma idejas īstenoja citos formātos – tā sauktajā monumentālajā un lietišķajā mākslā. Varbūt tāpēc mūspusē vēl arvien par abstrakto mākslu pieņemts runāt kā par progresīvu virzienu, kas atkal un atkal skaidrojams un aizstāvas, kaut gan tā kādreizējie cīnītāji, arī Laimonis Mieriņš kopš 2011. gada, ir aizsaulē. Viņu studenti un sekotāji gan veido pasaules mākslas meinstrīma daudzgalvaino pūķi.
Šodienas acīm lūkojoties, kādreiz revolucionārais līniju un laukumu kaujaslauks gan šķiet zaudējis lielu daļu asiņu. Košo pretkrāsu – oranža un zila, sarkana un zaļa – savulaik grandiozie konflikti uz balta audekla liekas pavisam rāmi, pat dekoratīvi. Tāpat kā Mieriņa iecienītajos šļakstījumos jau grūti saskatīt stihiska, kontroversiāla spēka izlādi. Mainās laiki, mainās formāti. Tāpēc jo interesantāka ir saspēle, kādu vecmeistara darbi veido ar otru izstādes pusi.
Prožektora gaismā
Magone Šarkovska pagaidām vēl ir jauna māksliniece, bet viena no perspektīvākajām savā paaudzē (pagājušogad ieguvusi 2. godalgu Baltijas valstu konkursā Young Painter Prize). Arī viņa izmanto griezīgus krāsu pretstatus un ģeometriskas formas, bet dara to pavisam citā veidā. Līdzība Mieriņa darbiem, kas tāda šķiet no attāluma, pilnībā pagaist, aplūkojot darbus tuvplānā. Šarkovska tā vietā, lai abstrakciju konstruētu uz audekla kā pretstatu priekšmetiskajai realitātei, ierauga to sev visapkārt, izkadrē un fiksē ar glezniecības līdzekļiem, tādā veidā iesaistoties dialogā ar XXI gadsimta attēlu valodas specifiku. Piemēram, darbs Esi vērīgs! it kā ir tikai dzelteni melnas diagonālas svītras, kas vienmērīgi aizpilda visu audekla laukumu un, jāatzīst, bliež pa redzes orgāniem vēl niknāk nekā Mieriņa rozā un lillā salikumi. Tomēr skatītājs nevar būt drošs, ka redz plakanu virsmu, – iespējams, glezna ir pavisam "vecmodīgs" kādas citas virsmas attēlojums. Tādā gadījumā svītras it kā iegrimst telpā, atstājot vietu neredzamam gaisa slānim starp audekla četrstūri un attēloto plakni. Par to signalizē vieglā ņirboņa, kas radīta, svītras cītīgi gleznojot ar roku, un starp spožajām krāsām vīdošais sarkanīgais pagleznojums. Māksliniece daudz atklātāka ir darbu sērijā Asinsrite – viņa gluži reālistiski attēlojusi sarkanus vadus uz baltas sienas, bet nav šaubu, ka pievēsusi tiem uzmanību tieši abstraktu kvalitāšu dēļ: vadi kārtojas ritmiskās rindās, satiekas, šķiras un samezglojas, kā arī noslēdzas ar izteiksmīgām kontaktu ligzdām, veidojot kā ritmisku zīmējumu, tā arī zināmu stāstu (cikla nosaukums gan šķiet pārāk literāri norādām uz nozīmi). Gleznā Prožektors uzgleznots reāls prožektors, kas pagaismo frontālu sienu, atgādinot pavisam klasisku tonālo glezniecību, bet sienu vienmērīgi klāj sīks ģeometrisks tapetes raksts, kas, mainoties apgaismojumam, maina arī krāsas. Magones Šarkovskas darbu ambivalence uzsvērta arī izstādes iekārtojumā, piemēram, svītraina lente parādās interjerā, gleznu Prožektors apgaismo pavisam īsts prožektors. Tas gan liek skatītājam pasnaikstīties, meklējot vietu, no kuras gleznas virsma neatspīd, – bet vai tad izstādes mērķis nav bijis likt ieskatīties vērīgāk?
Duets. L. Mieriņš Metafiziskā abstrakcija un M. Šarkovska Esi vērīgs
Tukuma Mākslas muzejā
Līdz 9. jūnijam