Mūsdienu mākslas cienītājus, kuri 13. janvāra vakarā bija devušies uz Laikmetīgās mākslas centra kim? jaunās izstāžu programmas atklāšanu, gaidīja pārsteigumi. Pirmkārt, izrādījās, ka šo cienītāju ir tik daudz – kim? divu stāvu telpas bija stāvgrūdām pilnas –, turklāt jāņem vērā, ka paralēli Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā, kas mājo pavisam citā Rīgas pusē – Alberta ielā –, arī notika vernisāža (igauņu mākslinieka Tanela Randera izstāde Frontes līnija Austrumi). Acīmredzot šaubas par to, vai visjaunākā māksla spēj izraisīt publikas interesi, ir stipri pārspīlētas. Otrs pārsteigums gaidīja mākslinieku dueta Kristas un Reiņa Dzudzilo izstādē spīķera otrajā stāvā, kad bija tikts cauri pirmajā iekārtotajai lietuviešu pāra ar kopīgu nosaukumu Pakui Hardware (Ugņus Gelguda un Neringa Černauskaite) internacionālā avangarda formās ieturētajai ekspozīcijai, kurā kā atraktīvākais elements piedāvāta iespēja trāpīties ceļā rozīgi iekrāsota ūdens strūklām, ko ik pa brīdim izšļāc kustīgs smidzinātājs.
Abu latviešu mākslinieku vārdi kulturālajās aprindās nav sveši. Reinis Dzudzilo ir jau daudz ko sasniedzis un joprojām daudzsološs scenogrāfs; Krista ir pazīstama kā kostīmu māksliniece Reiņa noformētajās izrādēs, taču darbojas arī patstāvīgi – viņas kontā ir divas personālizstādes, kurās nozīmīgu vietu ieņēma tradicionālā glezniecība. Teātra izrādes, kurās abi strādājuši tandēmā, ir bijušas labi pamanāmas pēdējo gadu repertuārā. 2011. gadā Andrejsalā īpaši izbūvētā angārā tika izrādīta Heda Gablere, kas bija ne tikai režisora Elmāra Seņkova, bet arī Reiņa Dzudzilo ambiciozs pieteikums liela stila inscenējumam. Triju domubiedru sadarbība turpinājās vairākus apbalvojumus ieguvušajā Izrādē Gals Latvijas Nacionālajā teātrī (2011); kā virsotne noteikti minami Indrāni Rīgas Krievu teātrī un Raudupiete Valmieras teātrī (attiecīgi 2012. un 2013. gadā).
Par Raudupieti Reinis Dzudzilo saņēma labākā scenogrāfa titulu Spēlmaņu nakts ceremonijā. Savukārt Vasarnieku iestudējums Rīgas Krievu teātrī (2014) ļāva spilgtāk izcelties Kristas kostīmu mākslai, kas izpelnījās Spēlmaņu nakts nomināciju. Tomēr būtu priekšlaicīgi saistīt Dzudzilo pāra panākumus tikai ar viena režisora veiksmēm – Reinis ir startējis arī operas žanrā, sadarbodamies ar Andreju Žagaru un Viesturu Kairišu. Tas viss – pašā radošās darbības sākumā: gan Reinim, gan Kristai vēl daži gadi jāpavada statusā "līdz trīsdesmit".
Intriģējoša šķita jau izstādes preses materiālos uzsvērtā iecere pārfrāzēt mākslas centra kim? nosaukumā likto abreviatūru – jautājuma "Kas ir māksla?" vietā uzdodot ne mazāk fundamentālo "Kas ir mīlestība?". Pie ieejas izstādē var uzzināt, ka atbilde tiks sniegta caur darbiem Dzimšana, Nāve un Mūžība. Autoru apņēmība ķerties pie pašiem eksistences pamatiem (turklāt cilvēka dzīvi aptverošajai dzimšanai un nāvei, kā arī izlaistajai dzīvei pievienojot pārcilvēcisko mūžību) līdz ar pāreju no apgaismotas telpas piķa melnā liek gluži fiziski meklēt kādu konkrētu atbalsta punktu, pie kā pieturēties. Skatītāja acij daži tiek doti: ekspozīciju veido divi izgaismoti objekti, kas, atrodoties katrs savā telpā, plānā lasāmi kā simetriska S formas kompozīcija. Pirmajā redzam dabiska lieluma bērna figūriņu, kas nostādīta ar seju pret sienu fragmentu veidotu stūri, otrajā – logu tādā pašā sienu stūrī, caur kuru spīd prožektora gaisma, kas izceļ uz palodzes novietotos ziedus. Šie visnotaļ iespaidīgie simboliskie tēli atšifrēti kā Dzimšana un Mūžība, to apskates laikā uz skatītāju iedarbojas aiz muguras skanošais Arvo Perta veltījums Bendžaminam Britenam, kam uzticēta neredzamās Nāves loma.
Teatrālā pieeja rada tūlītēju emocionālu reakciju, kas droši vien saglabātos kādā no temporālajām mākslām (teātris, opera), bet, ja ilgāk uzkavējamies statisku objektu sabiedrībā, parādās arī to trūkumi – līdzība butaforijām, materiālo īpašību necilība (koks, akrils, stikla šķiedra un plastmasa), kas mazina ieceres dramatisko nopietnību un vērienu. Empātiskam un viegli ierosināmam skatītājam izstāde var sagādāt satricinošu jūtu uzplūdu, taču mazāk jūtīgais var izjust pat mulsumu, it kā aicināts nodoties eksistenciālai meditācijai teātra dekorāciju noliktavā.
Rezumējot – lielākais pārsteigums, kādu sagādā izstāde, ir atskārta, cik diskriminējoši laikmetīgās mākslas konvencijas izturas pret eksistenciālu tematiku, tēlainiem vispārinājumiem, simboliem un skatītāja emocijām. Tie joprojām šķiet iederīgi, piemēram, teātrī un akadēmiskajā mūzikā, bet, iesprostoti izstāžu telpā, izskatās kā viesi no citas planētas. Skatītāji laipni aicināti atgriezties pirmajā stāvā, kur māksla ir konceptuāli sausa, drusku amizanta un maznozīmīga.
Krista un Reinis Dzudzilo
Izstāde kim?/kas ir mīlestība?
Laikmetīgās mākslas centrā kim? līdz 22.II