Vērienīgas laikmetīgās mākslas izstādes Latvijā notiek tik reti, ka automātiski kļūst par notikumu ar lielo burtu, radot ilūziju, ka tieši lielākās un izdaudzinātākās izstādes spēj būtiski ietekmēt mākslas attīstību. Citiem vārdiem sakot, neesam izlutināti ar liela mēroga izstādēm, laikmetīgās mākslas muzeja mums, protams, vēl nav, tāpēc jāpaļaujas uz epizodiskiem centieniem atrādīt Latvijas mākslu par personālizstādi plašākā perspektīvā.
Visi izstādē Lielāks miers, mazāks miers Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā eksponētie darbi ir radīti speciāli izstādei (dažādu praktisku apsvērumu dēļ tas negadās bieži), tas ļauj skatītājiem izbaudīt darbu pirmreizīgumu tiem paredzētajā vietā un kontekstā. Zīmīgā kārtā tas raksturo arī kuratora un mākslinieka attiecības izstādē – galvenā loma ir atvēlēta mākslinieku redzējumam un radošās realizācijas iespējām, īsti neveidojas dialogs ar kuratori, kura pēc galvenā virziena norādīšanas individuālajos miera meklējumos šķietami nav iesaistījusies. Lai arī miera ideja pati par sevi ir spēcīgs mākslas darba sākumpunkts, tēma netiek dziļāk attīstīta, mākslinieku sniegtās interpretācijas pieņemtas kā pašvērtības. Tas, protams, nav maz, bet vai pietiekami?
Komforta zona
Izstādi ievadošajā tekstā kuratore Helēna Demakova aizgaiņā terminoloģiskos rēgus, uzsverot mieru kā īpaši garīgu, ārpus teorētiskām konstrukcijām un postmoderniem diskursiem pastāvošu dvēseles un apziņas stāvokli. Kuratore atsaucas uz dažādām poētiskām niansēm, kas latviešu valodā piemīt vārdam "miers", cenšoties šo daudzbalsīgumu saglabāt izstādes tematiskajā amplitūdā. Vienlaikus tiek uzsvērta miera neiespējamība, kā tuvākais iespējamais utopiskā miera stāvoklis tiek pasludināta pati vēlme pēc tā.
Kopumā tā ir Latvijas mākslas mentalitātei ļoti atbilstoša tēma, kas ļauj nodoties ierastajam apcerīgumam un liriskas harmonijas meklējumiem. Iespējams, tāpēc izstāde ir samērā viegli uztverama – tajā ir vienkāršas, labi pazīstamas noskaņas, ar kurām var identificēties emocionālā un intelektuālā līmenī. Lielākā daļa autoru strādā ar sev līdz šim raksturīgajām tēmām un vizuālajiem paņēmieniem. Piemēram, Imanta Lancmaņa, Kaspara Podnieka un Mārtiņa Ratnika darbi rada nelielu déjà vu sajūtu un šķiet jau redzēti iepriekš, bet izradās jaunradīti. Šajā ziņā izstādi Lielāks miers, mazāks miers varētu salīdzināt ar glamūrīgu lounge istabu – tādu kā Latvijas laikmetīgās mākslas komforta zonu, kurā labu mākslu var baudīt atpūtas režīmā, vieglā un patīkamā atmosfērā.
Tirināšanās nepieciešamība
Daži autori tomēr pamanījušies mazliet patraucēt mierpilno gaisotni. Sadaļā "mazāks miers" jāizceļ Maijas Kurševas instalācija Dzīvesprieks, kas piesaka jaunu, sulīgu pagriezienu mākslinieces rokrakstā. Dzīvesprieks ir asprātīga konfrontācija ar ekspozīcijas tēmu, tā vēsta par nemieru (jeb "tirināšanos", kā to precīzāk nosauc pati māksliniece) kā radoša cilvēka noskaņojuma nepieciešamību. Vitalitātes, kustības stāvoklis ir cita veida harmonija ar sevi, tāds jautrs miera paveids, ko iemieso Maijas Kurševas darbs.
Rotaļīgu pozu ir ieņēmusi arī Darja Meļņikova, radot caurspīdīgu altāri no kakla ķēdītēm, kurās angļu valodā ievīti vārdi "miers", "ticība", "mīlestība", "cerība", "tīrība". Līdz galam nav saprotama mākslinieces pieskaitīšana "prustiskajam" Latvijas mākslas virzienam (tajā mums netrūkst daudz burtiskāku zudušā laika meklētāju), tomēr Darjai Meļņikovai izdevusies konceptuāli tīra un vizuāli precīza ironija par masu kultūras tieksmi garīgumu padarīt par glītu patēriņa preci. Arī mieru iespējams iegādāties kompaktdiska, jogas apmeklējuma vai nomierinošas dušas želejas formā. Varbūt palīdz.
Karš blakus atpūtai
Visjaudīgāko miera devu sniedz Intas Rukas fotogrāfiju sērija. Tajā dokumentēti sirmgalvji, kuri jaunībā tikuši iesaukti kādā no Otrā pasaules kara frontēm, blakus portretiem ar roku pierakstīti viņu stāsti (īss fragments): "Ir filma Berlīnes krišana. Vēros televīzijā. Sēdēju, asaras bira. Visa taisnība. To pats redzēju. Laimīgs, kurais palika dzīvs." Intas Rukas darbos miers iemiesots tādā pakāpē, kas teju eksplodē skatītāja apziņā, – līdzīgi kā reportāžas no smagu katastrofu vietām rada egoistisku pašapmierinājumu par mūsu sadzīvisko raižu mazsvarīgumu, arī šīs fotogrāfijas bez aplinkiem atgādina, kas tad īsti ir miers un kas noteikti nav.
Intas Rukas spēja smalki tvert cilvēka personību un likteni gadu laikā nav mainījusies, viņa saglabā sev raksturīgo kontemplatīvo dziļumu, kas turpina pārsteigt un atbruņot skatītāju. Atšķirībā no Intas Rukas daži izstādes autori ir ieslīguši pilnīgos pašcitātos, formāli atkārtojot kaut ko iepriekš radītu un nepūloties to samērot ar Lielāks miers, mazāks miers dimensijām – šādas, cerams, īslaicīgas radošās krīzes iezīmes redzamas Indriķa Ģelža un Aigara Bikšes objektos, kuru saistība ar izstādes tēmu saskatāma ar grūtībām.
Lai izvairītos no tiešiem politiskiem vēstījumiem, izstādes koncepcijas formulējumā miera un kara duālisms netiek aktualizēts, taču tieši caur to miera jēdziens iegūst patlaban aktuālāko skanējumu – to apliecina gan Intas Rukas fotogrāfiju sērija, gan Kriša Salmaņa videodarbs Robeža, kas raisa asociācijas ar militārajiem uzlidojumiem. Kara nemiers blakus svētdienīgai atpūtai izskatās dīvaini, taču lieliski raksturo laiku, kurā dzīvojam, un arī izstādes veidotāju vēlmi pēc maksimālas dažādības.
Kopumā eklektiskajā izstādē Lielāks miers, mazāks miers ir pārāk maz eksperimentu, tā orientējas uz vispārpieņemtu laikmetīgās mākslas vērtību reprezentāciju, nevis novitāšu meklējumiem. Mākslinieki demonstrē muskuļus un nemēģina skatītāju pārsteigt, sasniedzot jaunus rekordus. Var jau arī iztikt – šāda sacensība taču būtu pilnīgā pretrunā ar miera ideju. Lai uzvar draudzība!
Māksla
Izstāde Lielāks miers, mazāks miers iekļauta Borisa un Ināras Teterevu mākslas programmā Tête-à-Tête 2015
Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā līdz 15.XI