Vai māksla spēj tikt līdzi sabiedrības prasībām pēc kaut kā jauna, intriģējoša, vēl nebijuša? Šķiet, liela daļa kultūras patērētāju visērtāk jūtas neapstrīdamas klasikas priekšā vai sastopoties ar kaut ko pilnīgi jaunu, piemēram, pirmo reizi skatot līdz šim nezināma mākslinieka darbus vai kādus īpatnējus mākslinieciskos paņēmienus. Pirmajā gadījumā nav obligāti nepieciešams radīt personisku saikni ar mākslas darbu, pietiek atcerēties un ļauties vispārzināmām interpretācijām, kas sniedz drošības sajūtu, un nelauzīt galvu par redzamo. Savukārt saskaroties ar kaut ko pavisam jaunu, ļauties impulsīviem vērtējumiem ir daudz vieglāk, jo nav jābaidās, ka privātais vērtējums nesakritīs ar vispārpieņemto viedokli – tāds pavisam vienkārši vēl nav izveidojies. Paralēli skepsei pret pasaules spēju radīt ko unikāli jaunu, mēs arvien gribam tikt pārsteigti, tāpēc apzīmējums "jaunais" nereti tiek piesaukts, lai piesaistītu plašāku uzmanību.
Noskaņu vispārinājumi
Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2016 balvas Meklējam jauno fotogrāfijā! izstāde, kas no 22. aprīļa līdz 15. maijam notika Rīgas mākslas telpā, iepazīstināja ar trim Baltijas valstu māksliniekiem – Viktoriju Ekstu un Andreju Strokinu no Latvijas un Alisu Nirgi no Igaunijas. Pirms dažiem mēnešiem viņi ir uzvarējuši konkursā Meklējam jauno fotogrāfijā!, kurā viņu iesniegtās darbu sērijas izvērtēja starptautiska žūrija. Līdz ar to demokrātiskā izstādes materiāla atlase kaut kādā ziņā ir nejaušību varā, jo atkarīga no autoru pašiniciatīvas, nevis mērķtiecīgiem kāda kuratora meklējumiem.
Saskaņā ar balvas noteikumiem "jaunais" tiek meklēts starp autoriem, kuri tam atbilst gan vecuma ziņā (18–35 gadi), gan tiecoties uz "oriģinālu, laikmetam atbilstošu skatījumu un konceptuālu fotogrāfijas lietojumu". Te gan rodas nopietns jautājums, vai vispār ir iespējams iepriekš definēt kaut ko, kas vēl ir nezināms. Vai minētie nosacījumi pietiekami precīzi raksturo visjaunākos virzienus fotogrāfijas mākslā? Konceptuālā fotogrāfija jau pāris gadu desmitu ir strīdīgs, taču leģitīms mākslas paņēmiens, arī skatījuma oriģinalitāte nav kaut kas ekskluzīvi laikmetīgajai mākslai piemītošs, jo bijis nozīmīgs kritērijs dažādos kultūras posmos. Tādējādi rodas šaubas, vai izstādē redzamais patiesi atbilst nosaukumā norādītajam un vai jaunais kārtējo reizi neizrādās tikai labi aizmirsts vecais.
Pirmie izstādē gūtie iespaidi liek vērtēt jauno Baltijas fotogrāfu estētiskos meklējumus kā samērā mērenus. Attēla un fotogrāfijas pieredze tiek radīta Latvijas kontekstā diezgan pierastos veidos – statiski vai mazliet kustīgi attēli, kuru autori centušies vizuāli izteiksmīgā formā fiksēt sev būtiskas tēmas un motīvus. Alisa Nirgi fotogrāfiju sērijā Jauna zeme aiz mana loga veido lakoniskas kompozīcijas, piešķirot daudznozīmīgumu it kā nejaušām detaļu kombinācijām (interjeru fragmenti, cilvēku figūras utt.). Minimālistiskās ainas ietver noskaņu vispārinājumus, aiz kuriem jaušami emocionāli, vienlaikus arī atsvešināti mākslinieces privātās dzīves stāsti – šoreiz par vecmāmiņu, kas emigrējusi no Ukrainas un cenšas pielāgoties jaunajai dzīvei Igaunijā. Alisa Nirgi ir tehniski labi apguvusi šo "netveramās" fotogrāfijas stilu, ko veido dažādas nepateiktības, viegli mājieni, atturīgs vērojums un dizainiski perfekts kadru tvērums, taču darbu sērija neatstāj pārsteidzošu iespaidu, jo līdzīgā manierē strādā liela daļa mūsdienu fotogrāfu, padarot šo mēmo lakonismu par sava veida klišeju.
Ikdienas pārrāvumi
Individuālāki rokraksta meklējumi manāmi Viktorijas Ekstas un Andreja Strokina fotogrāfijās. Viktorijas Ekstas sērijā Dievs Daba Darbs antropoloģisks dokumentālisms mijas ar poētiskām niansēm un nostalģisku idilliskumu. Iejuzdamās pamestas lauku mājas saimnieces tēlā (vai drīzāk dzīvē), māksliniece radījusi suģestējošus pašportretus, no kuriem skatītājam ir grūti novērsties, jo rodas nepārvarama vēlme izpētīt ikkatru detaļu, meklējot kompozīcijās kaut kādu mistisku robežu starp autentisko un fiktīvo. Viktorijas Ekstas kompozīcijas apbur ar savu maigo tēlainību, tomēr arī šajā gadījumā nevar runāt par kādu radikāli jaunu pieeju – Dievs Daba Darbs ir mākslinieciski piesātināts, atļaušos pat teikt, izcils tā dēvētā antropoloģiskā poētisma paraugs, tomēr tajā netiek meklētas jaunas šī visnotaļ izplatītā žanra šķautnes.
Vistuvāk "jaunajam" fotogrāfijā izstādē atrodas Andrejs Strokins. Viņa sērija Kosmiskās skumjas ir ne vien izteiksmīga urbānās dzīves elēģija, bet arī refleksija par pārmaiņām, kurām pakļauta fotogrāfija kā tehnoloģisks medijs. Sociālo tīklu un interneta rīku popularitāte ir piesātinājusi mūsdienu dzīvi ar attēliem un neizbēgami mainījusi arī fotogrāfijas statusu. No statiska objektu vai noskaņu fiksējuma, kas manāms Alisas Nigri fotogrāfijās, tā ir kļuvusi par aktīvu pasaules uztveres veidu – attēli konstruē mūsu identitāti sociālajos tīklos, tie plaši tiek izmantoti dažādu ideoloģisko manipulāciju nolūkos, pamazām veidojot tādu kā paralēlo realitāti.
Andreja Strokina Kosmiskās skumjas varētu salīdzināt ar diezgan tipiskiem interneta attēliem – arī tie ir asprātīgi, uzmanību piesaistoši, ietver viegli uztveramu un nesarežģītu ideju. Ar fotokameru fiksētie ikdienas dzīves "errori" atsaucas uz pieaugošo tehnoloģiju pieejamību, kuras rezultātā šķiet, ka ikviens var būt fotogrāfs. Andreja Strokina darbi apliecina, ka tomēr nevar. Māksliniekam ir izdevies fiksēt kādu īpatnēju modernās dzīves niansi: pasaule jau kādu laiku ir kļuvusi pārāk sarežģīta, lai to būtu iespējams raksturot kādā visaptverošā stāstījumā, taču tās pretrunīgums diezgan precīzi atklājas tādos ikdienas pārrāvumos, kas saskatīti un iemūžināti Andreja Strokina sērijā. Mazliet skumjas, mazliet smieklīgas un visiem pazīstamas XXI gadsimta dzīves ainas, kas pasniegtas ar kosmiska mēroga atsvešinātības devu.