Garstāsts, saukts arī par komisko romānu, Stepančikovas ciems un tā iedzīvotāji tapis 1859. gadā un pieder pie Fjodora Dostojevska pirmajiem tā dēvētā "pēc Sibīrijas perioda" darbiem. Savā laikā nenovērtēts, bet vēlāko konceptuālo Dostojevska romānu kontekstā kļuvis interesants gan literatūras pētniekiem, gan teātra un kino režisoriem. Galvenā varoņa Fomas Fomiča Opiskina lomu spēlējuši leģendāri XX gadsimta krievu aktieri, sākot no Ivana Moskvina un Mihaila Čehova līdz Ļevam Durovam un Sergejam Jurskim. Tāpēc it nemaz nepārsteidz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra mākslinieciskā vadītāja Sergeja Golomazova izvēle iestudēt šo darbu kā vērienīgu lielās zāles izrādi un veltījumu Dostojevska 200 gadu un aktiera Jakova Rafalsona 75 gadu jubilejai. Šis Dostojevska stāsts ļauj tradicionāli un akadēmiski pagodināt tā autoru ar glītu ķeksīti repertuāra sadaļā Klasika un dod gana daudz vielas radošai un mūsdienīgai interpretācijai, jo saturiski ir pat ļoti laikmetīgs.
Vingrotāju grupa
Negaidīta un tieši tāpēc interesanta ir Sergeja Golomazova izvēlētā pieeja rādīt ne tikai konkrēto stāstu, bet zināmā mērā arī "spēlēt autoru" kopumā un darīt to izkāpinātā, groteskā, lielākoties nereālistiskā estētikā. Latvijas teātra garajā un daudzveidīgajā Dostojevska interpretāciju vēsturē tas nav nekas jauns, Pēteris Krilovs, Māra Ķimele un Indra Roga tā talantīgi tikuši galā, piemēram, ar Velniem un Noziegumu un sodu, bet Rīgas Krievu teātra visumā konvencionālajā klasikas ainavā Sergeja Golomazova iecere ienes jaunas krāsas.
Zīmīgi to ilustrē izrādes sākums, faktiski – prologs, kad gluži brehtiskas rēvijas estētikā, dinamiskas mūzikas pavadībā butaforisku cirvi trīdams, proscēnijam pāri pāriet Aleksandra Poļiščuka Gavrila un uz sarkana priekškara izgaismojas Dostojevska vārds un izrādes nosaukums. Priekškaram atveroties, atskan padomju laika rīta rosmes muzikālā pavadījuma motīvs un skatienam paveras statiska, vienādos baltos tērpos ģērbta aktieru vingrotāju grupa, kuras centrā efektīgi kūpina cigareti Rīgas Krievu teātra granddāma Ņina Ņeznamova. Vēlāk izrādē viņa kļūs par pulkveža Rostaņeva ekscentrisko māti, bet sākuma epizode liek domāt gandrīz vai par Nozieguma un soda veču augļotāju, kurai tuvojas kāds novecojis Raskoļņikovs. Proti, Sergejs Golomazovs jau no paša sākumā liek skaidri saprast sava Stepančikovas ciema noteikumus – tas būs izteikts spēles teātris, postmoderna rotaļa ar laikmetiem un Dostojevska lasījums caur Gogoļa teatralitātes un fantastiskā reālisma un Brehta atsvešinājuma brillēm.
Konteksti un nozīmes
Uz Stepančikovas ciema slēpto intertekstualitāti un dažāda lasījuma iespējām norāda arī Dostojevska daiļrades pētnieki. Sižetam par liekēdi un dīkdieni, kādreizējo ākstu un kalpu Fomu Opiskinu, kurš kā rafinēts demagogs spēj psiholoģiski apmāt un pakļaut cienījamu un izglītotu muižnieku Rostaņevu un viņa ģimeni, ir neslēpta līdzība ar Moljēra Tartifu, bet tikpat lielā mērā Opiskins tiek uzskatīts par aizsākumu daudzajiem psiholoģiskajiem varmākām vēlākajā Dostojevska daiļradē. Pamatoti šajā Dostojevska stāstā var runāt par Nikolaja Gogoļa "ārprātīgo" varoņu motīviem vai karnevāla kultūras jeb "ačgārnās pasaules" fenomenu, kad intrigants kalps pats sevi ieceļ par kungu sava saimnieka mājās. Šos un daudzus citus Dostojevska darba kontekstus un nozīmju līmeņus Sergejs Golomazovs ir apzinājies un tiecies realizēt, tāpēc par izrādi kopumā ir interesanti domāt. Bet to ir diezgan grūti skatīties gan asimetriskās kompozīcijas (divi ļoti atšķirīga ilguma cēlieni), gan galvenokārt visai nevienmērīgā aktierspēles līmeņa dēļ.
Scenogrāfs Ņikita Voroņins, gaismu mākslinieks Maksims Ustimovs un kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka radījuši vizuāli apzināti eklektisku, taču izteiksmīgu, teatrālu pasauli, kurā XIX gadsimta tērpu fasoni pēkšņi satiekas ar padomju laika mūzikas citātiem vai XXI gadsimta pūšamās krāsas baloniņu, ar ko "aprakstīt" sienas. Plašo aktieru ansambli šajā teatrālajā pasaulē režisors ievieto atbilstoši Dostojevska stāsta tēlu sistēmai: daudzgalvains, bet faktiski savā apmātībā ar Opiskinu vienots koris no dažādiem vietējās sabiedrības slāņiem, vienīgais kritiskās saprāta balss pārstāvis, no pilsētas atbraukušais Rostaņeva brāļadēls Sergejs, un divi individualizēti raksturi Rostaņevs un Opiskins.
Ekscentriskā forma
Aktieru ansamblis ar režisora ziņu strādā divos atšķirīgos veidos – spilgtā groteskā ar pretenziju pat uz klaunādi un psiholoģiskajā reālismā. Tatjanas Lukašenkovas Tatjana Ivanovna, Olgas Ņikuļinas Perepeļicina, Vadima Grosmana Mizinčikovs, Gaļinas Rosijskas Obnoskina, Vitālija Jakovļeva Obnoskins, Aleksandra Poļisčuka Gavrila un Jevgeņija Čerkesa Falaļejs atgādina pustraku leļļu kompāniju, kurā katram ir kāds defekts un nevienam nepiemīt spēja domāt. Katram tēlam it kā ir atrasta sava fiziskā izpausme gaitā (horeogrāfs Artūrs Skuteļskis), mīmikā vai balsī, tomēr tā paliek tikai kā dekoratīva un lielākoties bezgaumīga ilustrācija. Piepildīt šo ekscentrisko formu ar saturu tiešām eleganti izdodas tikai Ņinai Ņeznamovai, kuras Krahotkina, sarkanus apakšsvārkus plivinādama, ir absolūta ģimenes drāmas karaliene.
Otru grupu pārstāv Dmitrija Palēsa Ježevikins, Janas Herbstas Nasteņka (šajā lomā otrā sastāvā Veronika Plotņikova), Nataļjas Smirnovas Sašeņka, Aleksandra Maļikova Sergejs Aleksandrovičs (šajā lomā otrā sastāvā Rodions Kuzmins-Reizvihs), kuri darbojas korektā, bet tomēr visai aptuvenā psiholoģiskā reģistrā. Arī viņiem atvēlēto raksturu apjoms ir ļoti atšķirīgs: Nasteņka un Sašeņka pilda tikai Opiskina upura funkciju, Sergeja Aleksandroviča pienākums ir par visu notiekošo apjukumā brīnīties, bet Ježevikinam atvēlēta tikai viena nopietna epizode.
Galvenā psiholoģiskā cīņa stāstā risinās starp Opiskinu un Rostaņevu, un Dostojevska daiļrades pētnieki šajos raksturos saredz Brāļu Karamazovu Lielinkvizitora un Idiota Miškina pirmos vaibstus. Rīgas Krievu teātra izrādē gan tik vērienīgas asociācijas nerodas, jo Anatolijs Fečins Rostaņevu spēlē kā vienkāršu un mazliet naivu cilvēku, kura vārgie mēģinājumi sacelties pret Opiskinu nešķiet sevišķi ticami. Aktieris neko nepārspēlē, viņam ir interesanti sekot, bet tomēr jāatzīst, ka šis Rostaņevs pēc būtības sacelties nespēj. Jo īpaši pret tik žilbinošu manipulatoru kā Jakova Rafalsona Foma Opiskins.
Jakovs Rafalsons rada komisku un vienlaikus biedējošu raksturu, kurš ir precīzs katrā vismazākajā reakcijā, intonācijas maiņā un darbībā. Viņš zina, kad stratēģiski pareizāk ir krist pie zemes un kad paklusēt, kad palūgties un kad piedraudēt, kad bēgt un kad atgriezties. Nenotverama un vienlaikus ļoti konkrēta identitāte – izcils Jakova Rafalsona aktierdarbs, kura dēļ Stepančikovas ciems noteikti ir redzēšanas vērts.
Stepančikovas ciems
Rīgas Krievu teātrī 19.XII plkst. 18, 7., 28.I plkst. 19
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 15–30