Informācija par šo pasākumu galvenokārt atrodama tikai iesaistīto dalībnieku sociālo tīklu profilos, diezgan margināla ir arī norises vieta – angārs pamestajā rūpnīcā Boļševička Ganību dambī, kas, pateicoties 2014. gada festivālam Survival Kit, ik pa laikam kļūst par dažādu kultūras pasākumu mājvietu. Angārs ikdienā tiek izmantots kā Andra Eglīša darbnīca, savulaik tas bijis abu mākslinieku pirmā kopdarba radīšanas un pirmseksponēšanas vieta – runa ir par 56. Venēcijas mākslas biennāles paviljona multimediālo instalāciju Armpit.
Kopizstāde, nevis kopdarbs
Pamestu telpu izmantošana izstāžu vajadzībām ir ierasta prakse mākslas dzīvē, taču šoreiz darbnīca ir arī mākslinieka personiskā telpa, līdz ar to izstāde kļūst par daļēji privātu mākslas pasākumu, "kvartirņiku" urbāni brīvā vidē. Pasākuma nepieejamību pastiprina arī jebkādu anotāciju un kontekstualizējošu tekstu trūkums. Prātā iznirst Heinriha Velflīna slavenā frāze par mākslas zinātnieka nemieru, ko rada izolēts mākslas darbs, taču laikmetīgajā mākslā tas nu jau drīzāk rada garlaicību. Visticamāk, atgriezeniskā saikne ar skatītāju nav bijusi šī pasākuma mērķis.
Protams, zināmu kontekstu izstādei Mazsālīti garie gurķi piešķir tās veidotāji, kuri kā vietējās mākslas superzvaigznes ir plaši pazīstami. Līdzīgi kā instalācijā Armpit, arī šajā projektā mākslinieki strādājuši katrs ar sev raksturīgajiem izteiksmes veidiem, tomēr rezultāts ir kopizstāde, nevis kopdarbs. Katrīna Neiburga radījusi mazliet psihedēlisku, vizuāli spēcīgi suģestējošu videopoēmu, kurā abi mākslinieki un viņu bērns veic dažādas darbības mežos, brikšņos, purvainos ūdeņos. Video neveido nekādu konkrētu sižetu, tas drīzāk atgādina stilīgu mūzikas videoklipu (iespaidu pastiprina arī kvalitatīvais elektroniskās mūzikas pavadījums; mūzikas autors – Ričijs Hotins jeb Plastikman).
Katrīnas Neiburgas darbu varētu raksturot kā mitoloģiski ekoloģisku pasaku, kurā tematizēta Latvijas dabas pirmatnējība un cilvēka saplūsme ar dabu, kurā nemanot ieplūst arī skatītājs. Pusabstraktas dabas etīdes, tonāli smalki šo impulsu risinājumi redzami arī Andra Eglīša gleznās, un zemes stihiskums kā motīvs bijis raksturīgs daudziem Andra Eglīša darbiem jau iepriekš. Caur dabas tēlu pārdabisko simbolismu Katrīnas Neiburgas video šai tēmai piešķīris rituālu maģiskumu, kas ir reizē vienkārši saprotams un pazīstams ikvienam. Kopumā šajā izstādē video ir mākslinieciski daudz aktīvāks par glezniecību, un mijiedarbība starp abiem īsti neveidojas. Pat ja vienam otru papildinoša sinhronitāte nav bijusi kopizstādes uzdevums, to nav iespējams vērtēt, neanalizējot veidus, kā šie elementi attiecas viens pret otru.
Pārvaldnieku maiņa
Kur ir gurķi, kāpēc tie ir mazsālīti, kāpēc gari? Pie izstādes ieejas mana apmeklējuma laikā darbojās arī paši mākslinieki, radot lauku labumu bāru, kas pastiprina iepriekš minēto privātuma sajūtu; izrādās, projekta nosaukumā pieteiktos gurķus tepat pie galda var nogaršot.
No 26. augusta līdz 2. septembrim izstāde bija aplūkojama 24 stundas diennaktī (ļoti iepriecinošs fakts), ik pēc 12 stundām mainījās izstāžu pārvaldnieki – sabiedrībā vairāk un mazāk pazīstami cilvēki, kuri, kā solīts, pieskatīšot un izklaidēšot apmeklētājus. Pieņemot, ka pārvaldnieku iesaistei ir arī performatīvs, izstādi papildinošs uzdevums, to vajadzētu apmeklēt divreiz dienā vairākas reizes pēc kārtas, lai iepazītos ar katra dalībnieka pienesumu. Šādu ideālā skatītāja lomu es diemžēl fiziski nevarēju un negribēju pildīt, tāpēc vairāki projekta aspekti man, iespējams, palika neizzināti.
Mana apmeklējuma laikā izstādi pārvaldīja mākslinieku bērni, kuri fonā spēlēja galda tenisu un nekādi citādi neiesaistījās manā apmeklējuma pieredzē, līdz ar to pārvaldnieku koncepcija man nekļuva skaidra. Asociācijas gan iezīmējās – pirms diviem gadiem Laikmetīgās mākslas centrā kim? Kriss Šārps bija projekta Akmeņu arhīvs, kuru periodiski aktivēt, pārdomāt, sabojāt un visbeidzot – izrotāt ar izdomājumiem kurators: pieaicinātie mākslinieki, mākslas un kultūras kritiķi un pētnieki kļuva par savdabīgu izstādes elementu un ar improvizētām performancēm un dialogiem – zīlēšanu, akmeņu mētāšanas spēlēm utt. – prezentēja kuratora atlasīto arhīvu par akmeņiem laikmetīgās mākslas darbos. Tas ne vien pārskatīja ierastās skatītāja pozīcijas attiecībā pret mākslas darbu, bet arī uzsvēra kļūdainu, spekulatīvu interpretāciju lomu kultūrā. Savukārt Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša projektā pieskatītāju un mākslas attiecības jaunus skatpunktus neveidoja, bērnu klātbūtne drīzāk pastiprināja privātās teritorijas sajūtu, it kā apmeklētājs būtu netīšām ielauzies kādā ģimenes dzīves ainā. Varbūt tā bija iecerēta kā plašāka metafora mākslai kā ļoti personiskai, citiem nepieejamai sfērai?
Mazsālīti garie gurķi ir mēģinājums radīt izstādi kā atraktīvu un aktīvu notikumu, taču šī formāta pamatojumu īsti nesaskatīju, tāpēc pieņemu, ka tāda nemaz nav un projekts ir tikai mazliet paplašināts pasākums "savam priekam" bez estētiskām pretenzijām. Tā kā darbi eksponēti darbnīcā, var pieņemt, ka tā ir skiču un vēl līdz galam neizstrādātu ieceru izstāde – nelielas procesa dzīres vai vienkārši mākslas svinēšana.
Izstāde
Katrīna Neiburga un Andris Eglītis
Mazsālīti garie gurķi
Bijušās tekstilfabrikas Boļševička telpās (Ganību dambī 30) līdz 9.IX
Anna
w