Ilgi gaidītajai Kirila Panteļejeva personālizstādei galerijā Māksla XO ir dots precīzs nosaukums – Es esmu viņš. Visi darbi ir personiski, tie atspoguļo nobrieduša, atbildīga mākslinieka sajūtas un domas par vidi, kurā ir pilntiesīgi jādzīvo un jāaudzina bērni. Ekspozīcija ir būvēta pēc bināro opozīciju principa – to veido vairāki Austrumu un Rietumu kultūru simbolizējoši pretstatu pāri, kas saplūst tikai izstādes nosaukumā un darbā Kumīns. Tajā virs t. s. gaismas galda zīmēšanai ierasto smilšu vietā izbērta sasmalcināta garšviela – kumins jeb zira, kas intensīvi piepilda telpu ar smaržu un caur skatītāju deguniem viņu bezapziņā atmodina spēcīgu austrumzemju vīziju. Savukārt ar pirkstiem veidotais zīmējums garšvielā satur rietumnieciskajai kristietībai tradicionāli raksturīgus simbolus, kurus, starp citu, ikviens drīkst papildināt.
Nežēlīgi nospriegotais tēls
Mākslinieks izstāžu zālē mūs sagaida neparasti, tomēr ļauj atpazīt savu rokrakstu un spēju domas pārvērst paradoksālos tēlos, kādi, piekritīsiet, ir Kirila Panteļejeva pārsvarā pilsētvidē kopš 90. gadu otrās puses eksponētie objekti, piemēram, mūžīgais bļitkotājs uz putuplasta ledusgabala Daugavā vai genskalna līcī, jebkuros laikapstākļos lēkt gatavais tramplīnlēcējs peldcepurītē uz Noasa jumta maliņas AB dambī, akmens laikmeta cilvēks pie datora, jaunā kailfigūra Latvijas Nacionālā muzeja frontona mitoloģiskajā kompozīcijā un citi izteiksmīgi objekti.
Šoreiz galerijas durvīm priekšā aiz visiem iespējamiem galiem ir nostiepta kaila vīrieša figūra miesaskrāsā, caur kuru jāložņā vai kurai jāspraucas garām, lai tiktu iekšā. Šis nežēlīgi nospriegotais tēls – silikona skulptūra Krusteniskās saites – ir spilgta, trāpīga mūsdienu Rietumu cilvēka metafora; šā cilvēka dažādām vēlmēm un vajadzībām pakļautā dzīve pastāvīgi tiek plosīta pretrunīgās cīņās starp garīgo un materiālo, snaikstoties dažādu vērtību virzienā. Vienlaikus tā norāda uz ķermeņa glorifikāciju antīkajā mākslā un renesansē, viduslaiku inkvizīcijas nežēlību un kaila cilvēka attēla totālo devalvāciju mūsdienās.
Skulptūru Krusteniskās saites līdzsvaro objekts Šahida nāve, kas veidots kā izjaukta keramikas flīžu siena, radot asociācijas ar lego klucīšu rotaļām. Tomēr izrādās, ka pirmais iespaids ir aplams – šeit islāmam raksturīgajā mierā ornamentāli attēlots, kā terorists pašnāvnieks uzspridzinās, tātad situācija, kas šodien visvairāk biedē Rietumu civilizāciju.
Vizuāli tā ir patīkama kompozīcija, kas ieturēta baltos, zaļos un sārtos toņos (būtiski, ka ir izmantotas Alžīrijas un citu musulmaņu valstu karogu krāsas), turklāt īstenota komforta zonas ierastajā materiālā (virtuves, vannas flīzes), tomēr saturā izrādās baisi disonējoša jaukajam, ornamentāli rotaļīgajam izskatam. Kamēr autors neizstāsta, skatītājs kompozīcijā visdrīzāk nenolasīs saspridzināto cilvēka figūru, tāpat kā, staigājot pa persiešu paklāju musturiem, nemaz nenojauš par tajā ieaustajiem aizkustinošajiem stāstiem.
Paradums sevi tiražēt
Citu opozīciju pāri veido divi ekrāna darbi. Pirmajā mijas 1979. gadā mākslinieka tēva Jura Panteļejeva Alžīrijā uzņemtie kadri, kuros redzama rituāla jēru kaušana pilsētas parkā svētā gavēņa mēneša ramadāna beigās, kas Ziemeļāfrikā vēl arvien ir parasts, katram bērnam pieejams skats, bet rietumniekus šokē un liek vaimanāt par šausmīgu, asiņainu nežēlību. Tam kontrastā uz galerijas griestiem gozējas mākslinieka meitiņas it kā nejauši, savā nodabā dziedot, uzņemtais video Mani sauc....
Citu pretstatu pāri veido portreti – pašportreti. Mākslinieka sejas identiskās polistirola maskas baltā, sarkanā un melnā krāsā vedina domāt par Rietumu ļaužu paradumu sevi tiražēt, atražot, tērēt, kā jau mēs to mēdzam ar sevi darīt sociālajos tīklos un citur informatīvajā telpā. Savukārt Svešinieka portrets ir čuguna lējums ar Swarovski kristāliem, kam par pamatu ņemts persiešu paklāja fragments – klasisks persiešu ornaments, ko mākslinieks eiropietis uztver kā abstrahētu veselas civilizācijas portretu, svešas, bet tuvas civilizācijas, no kuras mēs baidāmies un kuras dēļ daudz strīdamies.
Kaut arī izstādes anotācijā teikts, ka mākslinieks "vēlas izteikt savu attieksmi pret aktuālu tēmu, apejot politiskus un ideoloģiskus uzstādījumus", drīzāk rodas iespaids, ka viņš savu attieksmi vai nu nav pilnībā formulējis, vai arī vēlas paturēt pie sevis. Visdrīzāk tomēr Kirils Panteļejevs, tāpat kā mēs visi, vienkārši pūlas saprast, kas šobrīd notiek ar pasauli, apšaubot stereotipiskus apgalvojumus un vizuālajā valodā tulkojot savus jautājumus, pārdomas un sajūtas. Klods Levī-Stross ir teicis, ka "jebkura kultūra ir sajaukšanās sekas", un droši vien arī pašreizējām Rietumu un Austrumu civilizācijām kādreiz būs jāsajaucas, tomēr patlaban tās stāv katra par sevi pat nelielā galerijas telpā mazā valstī, kas raizējas par ikvienu savas identitātes apdraudējumu.
Kirils Panteļejevs
Izstāde Es esmu viņš Galerijā Māksla XO līdz 22.XI