Atgriezties vēlreiz pie lugas, kas veiksmīgi iestudēta pavisam nesen – 2017. gadā –, ir riskants pasākums, bet režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs acīmredzot ir skaidri zinājis, ka ir gatavs vēl vienai, būtiski atšķirīgai versijai ar pilnīgi citu aktieru sastāvu.
Viens princips gan ir pārmantots – arī šajā iestudējumā aktieri spēles laukumā Valmieras teātra Apaļajā zālē atrodas visu laiku un iesaistās darbībā, pieceļoties no skatītāju vietām. Tiesa gan, šis princips brīžiem tiek pārkāpts, dialogam turpinoties arī tad, kad aktieris jau ir apsēdies šajā šķietami neitrālajā lokā. Vai tas nozīmē, ka aktieri turpina būt savos tēlos visā izrādes garumā, tātad viņu varoņi visu redz un dzird arī tad, kad saskaņā ar lugu atrodas pavisam citur?
Nāvei nolemtais?
Reiņa Suhanova iekārtojumā un Oskara Pauliņa izgaismojumā Apaļā zāle atgādina askētisku rituāla telpu ar izgaismojamiem rāmjiem pie sienām. Apļa centrā ir daudzfunkcionāls paaugstinājums, kas kalpo gan kā saimes galds, gan klētiņa, kur ielīst pagulēt, vienlaikus podestam uzliktie divi dēļi uzsvērti iezīmē tuvīnās nāves nojausmu. Aktieri sēž visapkārt, spēlē mūzikas instrumentus, brīžiem metas dejās, kas arī vairāk atgādina kāda rituāla soļus. Melodija ir reizē enerģiska un tomēr liegi sērīga, tā pāraug uzmācīgā ritmā – nakti negulējušās Ilzes asiņu pulsācijā viņas galvā. Vēlāk kādā brīdī Krišjāņa Stroda Krustiņš nogulsies uz šī paša paaugstinājuma un klusi paudīs vēlmi nomirt. Un beigās turpat arī sabruks pēc tēva šāviena.
Krustiņa citādība izrādē ir uzsvērta ne jau tikai ar to, ka viņš nespēlē mūzikas instrumentus un pat nesit ritmu ar kādu nūju. Krišjāņa Stroda Krustiņš, nebūdams arī vizuāli zemniecisks, bet drīzāk uz pagasta skrīvera "šniti", tieši emocionāli ir ārpus ikdienas zemnieku dzīves ritma. Faktiski viņu nospiež ne tikai tas, ka ir notriekta nauda un apsolītas precības ar tēva niknākā ienaidnieka meitu, bet arī tas, ka viņš nav piemērots normālai dzīvei laukos, kas sastāv no aršanas, sēšanas, pļaušanas, zirgu ganīšanas utt. Saķeršanās ar Miku, kas notikusi jau pirms lugas sākuma, drīzāk ir bijusi nevis vēlmes saimniekot dēļ, bet aiz dusmām, ka citam tas sanāk labāk.
Sanda Runges atveidojumā Mikus ir godprātīgs, bet arī nedaudz greizsirdīgs par to, ka viņam nav un nekad nebūs tādu iespēju kā Krustiņam tīri sociālā statusa dēļ. Sanda Runges aktierspēlē ir vismaz divi zelta mirkļi. Kad Mikus no saimnieka saņem kaklā karināmu pulksteni un to arī lepni nēsā, sarunā ar Krustiņu par viņa parādiem Mikus pēkšņi saprot, ka pulkstenis ir apdraudēts, to var lūgt ieķīlāt un naudu aizdot, tāpēc teju instinktīvi aizslidina grezno lietu aiz apkakles. Un otrs ir divskats ar Aigara Vilima visnotaļ sprauno Mikus tēvu – šajā ainā tēva un dēla attiecību trauslais maigums atklājas aizkustinošā smalkumā.
Patriarhāts un sievietes
Blaumaņa pasaules patriarhālo dabu Reinis Suhanovs parāda neitrālā, bet nepārprotamā veidā. Kad mājās atgriežas Mārtiņa Liepas atveidotais Roplainis, ir pilnīgi skaidrs, ka atgriežas stingri reglamentēta kārtība un izpratne, kas ir labi un pareizi un kas nav. Attiecībā pret kaimiņiem un kalpiem – Pūlīšu Pauli un Andžu – te nav nekādas ceremonēšanās, ar dēlu ir grūtāk, jo tajā, ka starp abiem nav izveidojusies tāda saikne kā starp jau minēto Miku un Mikus tēvu, lielā mērā vainīgs ir Roplainis pats.
Līdzās šādam taisnprātīgam Roplainim ārkārtīgi interesantu raksturu ļoti pārliecinoši ir izveidojusi Māra Mennika Roplainietes lomā. Aktrise nebaidās savu varoni rādīt kā vienkāršu, neizglītotu lauku sievu, kura, ik pa brīdim ironiski atkārtodama, ka ir muļķe, faktiski kompensē savus kompleksus, ka tieši tā arī jūtas. Roplainiete saprot vienkāršas lietas, kas pastāv un atkārtojas gadu no gada, viņa spēj piedot dažādas Krustiņa aušības un pat dzeršanu, bet iemeslu, kāpēc dēls ir tāds, kāds viņš ir, māte saprast nespēj. No tāda viedokļa izšķiroši būtiskā aina, kuras beigās māte dēlu nolād, ir nolemta traģiskam iznākumam jau no paša sākuma, jo dēls un māte runā atšķirīgā jēdzienu sistēmā. Turklāt mēs saprotam, ka arī Krustiņš pārmet audzināšanas trūkumus, kas kādu laiku viņam pašam ir bijuši visnotaļ ērti un tīkami.
Režisors kopainu mazliet sarežģī, ļaudams Ievai Esterei Barkānei Ilzi rādīt kā meiteni, kas intelektuālā ziņā nav Krustiņam līdzvērtīga, to uzsverot ar runas manieri un brīžiem nekontrolētām roku kustībām. Lauku sētas vidē šādai nevienlīdzībai neviens nepievērš īpašu nozīmi, bet Krustiņam visdrīzāk tieši tas ir šķērslis, lai spētu Ilzi mīlēt. Savukārt Diānas Kristas Stafeckas Matilde ir sieviete pantera ar akordeonu rokās, viņa ir strauja, lokana un mežonīgi seksuāla. Aigara Apiņa Iņķis savas, iespējams, pat ne īstās meitas intereses ir gatavs aizstāvēt ar visām pieejamām metodēm.
Novatoriski režisors risina Ažas līniju, Elīnas Vānes varonei uzdāvinot emocionāli satricinošu ainu – vīziju, kurā Ažas bojā gājušais dēls vizualizējas kā rēgs. Interesanti, ka režisors ir respektējis to, ka Aža ik pa brīdim piesauc savas sarunas ar Andžu – Rūda Bīviņa atveidoto skribentu. Brīdī, kad Aža satrakojas, tieši Andžs tur viņas roku kā mierinādams, tādējādi abu tēlu attiecībām piešķirot jaunas nianses. Elīna Vāne kopumā spēlē ļoti konkrēti un neizceļ nekādas ārējas dīvainības savā varonē.
Valoda un laikmets
Samērā epizodiskie varoņi izrādē katrs saņem pa spilgtākam fragmentam, lai gan manis redzētajā izrādē jebkādas Kārļa Dzintara Zahovska atveidotā Gusta īpašības aizēnoja aktiera veiklā prasme attaisnot kruķus satraumētās kājas dēļ. Gerdas Embures Līziņa izstaro jaunas meitenes izkāpinātu jūtu partitūru no sīkām ikdienas raizēm līdz lielajai mīlestībai. Cilvēciski silts, kaut arī vājš raksturs ir Aksela Aizkalna Pūlīšu Paulam.
Māras Ķimeles 2002. gada iestudējumā, kurā režisore Blaumaņa lugu konsekventi traktēja kā traģēdiju, bija līdz sīkākajai niansei saglabāta dramaturga valoda. Reinis Suhanovs šajā jautājumā pieļauj atkāpes, piemēram, jau pieminēto pulksteni nodēvējot nevis par Vāczemes, bet gan importa sīpolu. Skatītājs tādos brīžos mazliet salecas, saprotot, ka diez vai tā ir oriģinālā. Valodas lietojums un Annas Heinrihsones kostīmu stilizācijas pakāpe ļauj runāt par iestudējumu, kas nav ļoti precīzi piesaistīts konkrētam laikmetam, kaut arī caur varoņu domāšanu XIX gadsimta beigu klātbūtne tomēr ir jaušama.
Pazudušais dēls Valmieras teātrī ir universāla drāma – nesteidzīga, bet ne lēna (trīs ar pusi stundas), rūpīga un dzīva katrā darbības mirklī. Ir prieks piedzīvot iestudējumu, kas respektē autora tekstu, vienlaikus tam piešķirot lielu nianšu bagātību. Izrāde apliecina to, par ko īpašu šaubu nebija, – Indras Rogas un Mihaila Gruzdova aktieru kursa jaunie mākslinieki pārliecinoši strādā ansamblī ar saviem pieredzes bagātajiem kolēģiem, un viņu kopīgi radītajā enerģētiskajā laukā atrasties skatītājam ir patiesa bauda.
Pazudušais dēls
Valmieras teātra Apaļajā zālē 23.VIII plkst. 18.30, 3.IX plkst. 16, 4., 5., 28.IX plkst. 18.30, 29.IX plkst. 13
Biļetes pārdotas