Pēdējos gados mecosoprāns Elīna Garanča kā mantru ir atkārtojusi vārdus, ka viņas personīgais Everests ir Amnerisa Džuzepes Verdi Aīdā – kad šī partija būs veiksmīgi nodziedāta, visi profesionālie sapņi būs piepildījušies. Amnerisu latviešu prīma jau ir nospēlējusi iestudējumos Vīnē, Londonā un Berlīnē. Aīdā mēs viņu dzirdēsim arī turpmāk uz prestižāko teātru skatuvēm. Uz Kundri partiju Riharda Vāgnera pēdējā operā Parsifāls tik augstas likmes Elīna Garanča, šķiet, nav likusi – vismaz publiski nav skandējusi Kundri vārdu tik bieži kā faraona meitas Amnerisas vārdu.
Vērtīgais suvenīrs
Kad Covid-19 pandēmijas apstākļos teātri apmeklētājiem bija slēgti, Vīnes Valsts operā 2021. gada pavasarī notika Parsifāla jauniestudējuma mēģinājumi. Šīs izrādes sagatavošana jebkurā gadījumā nenoritētu ierastā režīmā – režisors, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Kirils Serebreņņikovs vadīja procesu, atrodoties mājas arestā Maskavā un izmantojot videotehnoloģijas. Viņa asistenti strādāja klātienē Vīnē. Šādos apstākļos, kad režisoram varēja uzdot jautājumu Zoom vai WhatsApp, Elīna Garanča gatavojās debijai Kundri tēlā. Komunicējot tikai tiešsaistē, viņai ir izveidojies ļoti labs kontakts ar Kirilu Serebreņņikovu. Klātienē pirmo reizi viņi satikās daudz vēlāk.
Maestro Filipa Žordāna diriģētā Parsifāla pirmizrāde tika pārraidīta 2021. gada aprīlī digitālajās platformās. Iestudējums tika ierakstīts Vīnes Valsts operā bez publikas klātbūtnes – videoversija gan skaniski, gan vizuāli ir noslīpēta līdz perfekcijai, tas ir sava laika dokuments. Kopā ar Elīnu Garanču toreiz dziedāja tenors Jonass Kaufmanis (Parsifāls), bass Georgs Cepenfelds (Gurnemancs), baritons Ludoviks Tezjē (Amfortass) un baritons Volfgangs Kohs (Klingzors).
Vērtīgs suvenīrs Vāgnera cienītājiem ir izrādes audioieraksts, ko šā gada 1. martā laida klajā kompānija Sony Classical. Tā ir vēstures liecība – jo diez vai šādu solistu ansambli Parsifālā vēl kādreiz būs iespējams piedzīvot klātienē.
Ierakstu kompānija Sony Classical laidusi klajā Vīnes Valsts operā iemūžināto Parsifāla audioierakstu, kas 2021. gada pavasarī tapis diriģenta Filipa Žordāna vadībā. Galvenajās lomās: Jonass Kaufmanis, Elīna Garanča, Georgs Cepenfelds, Ludoviks Tezjē un Volfgangs Kohs
Vēl tuvāk Vāgneram
Kundri ir Elīnas Garančas pirmā Vāgnera operloma. Klausītāju priekšā viņa to pirmo reizi nospēlēja 2023. gada Baireitas festivālā. Režisora Džeja Šeiba jauniestudējumu diriģēja Pablo Erass-Kasado. Izrādē bija ieviesti paplašinātās jeb papildinātās realitātes elementi, ko varēja novērtēt daļa skatītāju, kuri saņēma speciālās brilles. Publika uzgavilēja mūziķiem un izsvilpa režisoru. Tikai 2024. gada pavasarī Elīna Garanča atgriezās sev jau pazīstamajā Parsifāla inscenējumā Vīnē (Kirila Serebreņņikova izrādē pēc Covid-19 ierobežojumu atcelšanas Kundri lomu jau ir paspējusi nodziedāt Anja Kampe un Jekaterina Gubanova, savukārt Parsifālu – Brendons Džovanovičs un Klauss Floriāns Fogts). Šajā sezonā Vīnes Valsts operā notikušas trīs Parsifāla izrādes, kurās varēja dzirdēt Elīnu Garanču, – 28. martā, 1. un 3. aprīlī.
Lakonisks secinājums – Kundri ir Elīnas Garačas karjeras brieduma posma vislabākā loma. Negribas izsaukt faraonu dusmas, bet tā ir nesalīdzināmi interesantāka par Amnerisu! Tajā ir daudz vairāk negaidītu pavērsienu. Kundri Elīnai Garančai ļauj atvērties ne tikai kā dziedātājai, bet arī kā aktrisei. Parsifāla varone ir noslēpumaina burve, kura ceļo cauri gadsimtiem, meklējot piedošanu, glābšanu un mieru. Šī loma Elīnai Garančai der kā uzlieta. Balss plūst grezni, dziedājums ir skaists, un arī ķermenis zina, ko dara. Kirila Serebreņņikova izrāde ir fiziski prasīga – izpildītājai ir jābūt ļoti aktīvai.
Pēc pieredzes Baireitā, kur 1882. gadā notika Parsifāla pirmizrāde, Elīna Garanča ir vēl tuvāk Vāgneram – šajā mūzikā un drāmā viņa ir mierīga un koncentrēta, nav ne šaubu, ne steigas. Ir pārliecība un iekšējs spēks. Viņa balstās Kundri tekstā un sajūtā. Lai šādā līmenī nospēlētu Kundri, dziedātājai ir nepieciešams viss, kas līdz šim ir apgūts skatuves mākslā, – baroks, Mocarts, bel canto, bikšu lomas, romantisms, verisms un Verdi dramatiskais repertuārs. Kundri nav līdzīga nevienai citai lomai Elīnas Garančas repertuārā. Tajā nav iespējams – un nav arī vajadzības – atdarināt savas slavenās priekšgājējas vāgneristes un ir jāmeklē savs piekļuves kods.
Jaunības plastiskums
Klausoties Elīnu Garanču Vīnes Parsifālā, ir absolūti skaidrs, ka viņai patīk šī loma, raksturs un visa izrāde. Kirils Serebreņņikovs tajā neizbēgami iekļāvis autobiogrāfiskus triepienus. Šis ir iespaidīgs operas, drāmas teātra un kino valodas sakausējums. Divos pirmajos cēlienos pusmūžu sasniegušais Parsifāls (šajā izrāžu sērijā – tenors Daniels Franks) savā prātā pāršķirsta pagātnes lapaspuses, un laiks viņam kļūst par telpu, kurā viņš sastop sevi jaunībā – laikā, kad viņš bija viens no daudzajiem ieslodzītajiem cietumā Monsalvatā. Pašrefleksijas un atmiņu pārņemtais Parsifāls notikumos piedalās visai pasīvi, viņam drīzāk ir stāstnieka loma – darbībā galvenokārt ir iesaistīts viņa alter ego jeb Parsifāls jaunībā. Viņu spēlē aktieris Nikolajs Sidorenko, kurš garajā izrādē nepasaka ne vārda, taču no viņa nav iespējams novērst skatienu (viņš arī ir redzams uz videoekrāniem speciāli uzņemtajā filmā).
Varoņu dubultnieki, ko izrādēs ievieš režisori, nereti izskatās lieki, neveikli un dekoratīvi, taču šis nav tas gadījums. Jaunais Parsifāls ir tikpat svarīgs kā pieaugušais, dziedošais Parsifāls – varbūt jaunais ir pat svarīgāks un ietekmīgāks, jo visu vēstījuma dramatismu iznes tieši viņš, tas ir nolasāms viņa ķermeņa valodā un skatienā. Jaunā Parsifāla skulpturālais izskats, plastiskums un psiholoģiskais eksistences veids ļauj domāt, ka, iespējams, viņš simbolizē gan Svēto Grālu, gan Ciešanu šķēpu, bet varbūt arī ne. Izrāde nav iedomājama bez Nikolaja Sidorenko, kurš ir tās dvēseliskais un ķermeniskais centrs, turklāt viņš ir vienīgais pastāvīgais iestudējuma dalībnieks, pārējo lomu atveidotāji repertuāra teātrī visu laiku mainās. Viņš ir neaizstājams.
Parsifāla videoversijā neaizmirstama ir Nikolaja Sidorenko saspēle ar Jonasu Kaufmani: viņus vieno vizuālā līdzība, un dažās ainās viņi skatās viens otrā kā spogulī.
Aktieris Nikolajs Sidorenko (no kreisās) un tenors Jonass Kaufmanis atveido Parsifālu režisora Kirila Serebreņņikova jauniestudējumā 2021. gada aprīlī. Foto – Mihaels Pens
Rutīna viņai nepatīk
Jaunajam Parsifālam ir dinamiskas un intensīvas attiecības ar Kundri. Viņa šajā interpretācijā ir žurnāliste ar īpašu atļauju fotografēt cietumā: Kundri ir posms, kas savieno ieslodzītos ar ārējo pasauli. Viņa ir enigmātiska, bezbailīga, neatkarīga un gatava dažādiem piedzīvojumiem. Rutīna viņai nepatīk. Tas viss ir dzirdams Elīnas Garančas balsī un jaušams viņas stājā. Kundri strādā žurnālā, ko izdod Klingzors. Pēc atbrīvošanas jaunais Parsifāls ierodas žurnāla redakcijā uz fotosesiju, šeit viņu apkalpo stilistes, redaktores un fotogrāfes (ziedu meitenes). Redakcijā notiekošais Parsifāla otrais cēliens ir Elīnas Garančas zvaigžņu stunda (Kundri daudz dzied otrajā cēlienā, trešajā viņai ir dažas replikas un tikai jāspēlē) – Kundri un jaunā Parsifāla erotiski nospriegotā konfrontācija ir izrādes emocionālā un dramatiskā virsotne. Operā reti var sastapt tik spēcīgu, juteklisku, skaudru un ticamu aktierspēli.
Otrajā cēlienā interesanti mijiedarbojas abi Parsifāla atveidotāji: pieaugušais Parsifāls skumjām acīm noraugās uz sevi jaunībā, dažbrīd viņš cenšas pasargāt jauno no ļaunajiem spēkiem, iejaucoties pagātnes notikumos, bet jaunais Parsifāls atgrūž veco un nonāk Kundri liktenīgajos apskāvienos, nespējot sevi savaldīt un ļaujoties iekārei. Parsifāls atgriežas tur, kur reiz jau ir bijis, bet izlabot savas kļūdas un mainīt likteņa scenāriju nav viņa spēkos – var tikai vēlreiz piedzīvot visu no jauna, kā noskatoties filmu. Otrajā cēlienā lielisks ir basbaritona Vernera van Mehelena sniegums Klingzora lomā.
Trešajā – fināla – cēlienā Parsifāls ir nevis pagātnē, bet tagadnē. Viņš nonāk vietā, kur kādreiz ir bijis cietums. Daudzi, kurus viņš pazīst, joprojām ir šeit un nedodas prom, kaut šķēršļu nav, – Kundri, Gurnemancs (bass Ginters Groisbeks), Amfortass (baritons Mihaels Naģs) un citi. Svētais Grāls ir brīvība, un ar to ir jāprot rīkoties. Harmonijā ar skatuves norisēm ir britu diriģenta Aleksandra Sodija partitūras lasījums – viņa Parsifāls ir elastīgi lirisks, tajā ir glābšanas, mīlestības, svinīga pacēluma un brīvības sajūta. Diriģents ļauj dziedātājiem, orķestrim un korim sagādāt baudu publikai.
Tur, kur Elīna Garanča turpmāk dziedās Parsifālā, noteikti jābūt klāt! Amnerisa visu sapratīs, un faraoni nedusmosies.