Pirmizrāde 2021. gada 25. februārī, pirmizrāde ar skatītājiem 2021. gada 22. septembrī. Tāds ir ieraksts Latvijas Nacionālā teātra iestudējuma Riests programmiņā. Savukārt iestudējuma Aukle programmiņā norādītais pirmizrādes datums ir 2020. gada 26. novembris, mājaslapā – 2021. gada 8. oktobris. Covid-19 radīto peripetiju murskulī ar atceltām un pārceltām izrādēm un pilnīgā ķīselī sagājušiem izrāžu apmeklēšanas plāniem šo rindu autors līdz Nacionālā teātra Jaunajai zālei aizkļuva tikai 2022. gada marta sākumā. Abus iestudējumus – ļoti atšķirīgus vēstījuma un noskaņas ziņā – ir vērts aprakstīt un nofiksēt to, ka tie ir Nacionālā teātra repertuārā.
Tomēr par jūtām
Dramaturģe Linda Rudene ir Nacionālā teātra lugu konkursa laureāte, un viņas godalgoto darbu Riests iestudējis Valters Sīlis. Tas nepārsteidz, jo režisors jau ir strādājis ar izrādēm lekcijām, par kādu nosacīti uzskatāma arī šī. Par lektora prototipu ir ņemts britu zinātnieks Deivids Atenboro (izrādē vienkārši Deivids). Četri aktieri izspēlē piecu pāru iepazīšanās situācijas, savukārt Ģirta Jakovļeva Deivids to visu komentē. Atenboro, kuram pašlaik ir 95 gadi, ir pazīstams interesentiem arī Latvijā – viņa filmas vēl šā gada sākumā rādītas Latvijas Televīzijā, un viņa grāmata Dzīve uz mūsu planētas ar igauņu izdevniecības Helios gādību izdota latviski.
Taču Lindas Rudenes un Valtera Sīļa Deivids nevar būt tīrs Atenboro un tāds arī nav. Tas ir tēls – sirms, vieds, asprātīgs un ļoti labvēlīgs zinātnieks, kurš visam, kas notiek cilvēku starpā, var atrast gluži fizioloģisku izskaidrojumu, taču izrāde laimīgā kārtā tomēr ir par jūtām. Ģirts Jakovļevs šajā lomā ir šarmants. Novietots uz stumdāmas platformas, aktieris vairāk nekā divas stundas ir uz skatuves, un no viņa tiek prasīta ārkārtīgi precīza iekļaušanās izrādes ritmā.
Pirmajā izrādes pusē tas izdodas nevainojami un pat izraisa apbrīnu. Vidū temporitms brīžiem mazliet atslābst, radot sajūtu, ka izrāde ar starpbrīdi varbūt ļautu aktieriem drusku atvilkt elpu, taču varbūt šo sajūtu rada arī iestudējuma vidū ieplānotais skats ar divu jaunu sieviešu iepazīšanos bibliotēkā, kas dramaturģiski ir salīdzinoši plānāks, kaut nospēlēts precīzi.
Izrādes sākuma aina ar Igora Šelegovska un Lauras Siliņas varoņu flirtu klientu zvanu centrā izraisa sajūsmu tieši ar to, cik daudz nianšu no šīs šķietami vienkāršās epizodes izdodas izvilināt. Jau no pirmā brīža ir skaidrs, ka neitrālā situācija – viņš tikko sācis strādāt, viņai pēdējā darba nakts – ir vienīgi atspēriena punkts un ne jau darba sarunas interesē sievieti un vīrieti.
Savukārt sekojošā epizode ar nākamo rītu pēc neveikla seksa ir veiksmīgi izstāstīta anekdote ar nelielu, bet absolūti nepieciešamu groteskas devu Riharda Bargā un Janas Ļisovas izpildījumā. Pēc tik intensīvām ainām divu sieviešu satikšanās bibliotēkā, kā arī dzīvē vīlušos cilvēku saruna kādā ballītē šķiet mazāk piesātinātas jau no dramaturģijā ielādēto emociju viedokļa. Taču izrādes pēdējā epizode ar sazināšanos sociālajos tīklos, kas risināta apzināti no pretējā, proti, virtuālos tekstus rādot nodrukātus uz papīra loksnēm un metot uz grīdas, atkal emocionālo temperatūru uzrauj ļoti augstu.
Izrādes Riests lielākais ieguvums ir spēja no šķietamas lekcijas par seksualitāti izvilināt tik daudz par cilvēka emocionālo badu un alkām to apmierināt. Lugas apzinātais fragmentārisms ļauj tikai ieskicēt šo pāru nākotni, un lielākoties tās nav ilgas un laimīgas attiecības. Kā kontrastu cilvēka jūtām un saistvielu starp ainām Linda Rudene Deivida tekstā ievij dažādus faktus par dzīvnieku pasaules riesta rituāliem un paražām, kas labi iederas uz eksotiski krāšņā Ievas Kauliņas skatuves noformējuma fona.
Tik daudz smaidījis vienā vakarā nebiju sen. Laba sajūta.
Ceļš uz traģēdiju
Leīlas Slimani romānu Klusa dziesma joprojām var nopirkt grāmatnīcās. Gonkūru prēmiju ieguvušo darbu tulkojusi Agnese Kasparova, kura kopā ar izrādes Aukle režisoru Intaru Rešetinu veikusi arī dramatizējumu. Zināmā mērā Aukle turpina režisora risināto ģimenes drāmu līniju, ko iezīmē Floriana Zellera triloģija – Tēvs (Nacionālajā teātrī ar nosaukumu Ak, tētīt), Dēls un Māte (abas Dailes teātrī).
Dramatizējumā ir mīkstināts romāna sākums, kurā uzreiz tiek pateikts, ar ko stāsts beigsies. Izrādē drīzāk tiek doti mājieni, ka ir noticis kas slikts, un ainas strukturētas kā notikumu rekonstrukcija, ko uz priekšu virza Normunda Laizāna – Inspektora – balss. Pamatojoties uz nepieciešamību maksimāli koncentrēt personāžu, lai visas lomas varētu nospēlēt mazs aktieru skaits, dažiem epizodiskajiem tēliem mainīts dzimums, bet tam nav būtiskas nozīmes. Svarīgs ir centrālais trijstūris – Mirjama, Pols un aukle Luīze. Pārējie tēli ir perifēri un nepieciešami tikai sižeta virzīšanai uz priekšu. No otrā plāna salīdzinoši paveicies Daigai Kažociņai – viņai ir trīs ļoti atšķirīga rakstura sieviešu lomas (Vafas lomā valodas kropļošana, atveidojot cittautieti, gan ir drīzāk dekoratīva) –, savukārt Normundam Laizānam jāizlīdzas pamatā ar balss modulācijām un ārējiem paņēmieniem, lai raksturotu brutalitāti vai nervozitāti. Maz skatuves telpas atvēlēts Indrai Burkovskai Pola mātes Silvijas lomā.
Sarunājoties ar kolēģēm kritiķēm un lasot viņu recenzijas, sapratu, ka režisora piedāvātā intonācija raisa pretestību tajos skatītājos, kas paši ir bijuši līdzīgā situācijā – kad darba dēļ jānolīgst aukle vai bērni jāsūta bērnudārzā jau visai agrā vecumā. Respektīvi, iebildums ir pret to, ka izrāde akcentē strādājošo vecāku vainu pret bērniem, kurus atdod nepietiekami pārbaudītas aukles gādībā. Jāatzīst, es to tā neuztvēru.
Rakstniece Leīla Slimani romānā uzsver atšķirīgu niansi – proti, konkrētais pāris nav emocionāli gatavs visu brīvo laiku ziedot bērniem, vecākus šis pienākums nogurdina, tāpēc vīrs sāk slepus dzert un sieva meklē mazāko ieganstu, lai ilgāk paliktu darbā. Mirjamas lomā Inga Misāne-Grasberga jau no paša izrādes sākuma izkāpina emocijas, jā, viņa jūtas vainīga notikušajā, taču viņas vienīgā vaina ir tajā, ka kopā ar vīru nav reaģējuši uz pirmajām dīvainībām aukles – visādi citādi perfektās Luīzes – uzvedībā. Šīs dīvainības izrādē ir skaidri saskatāmas, varbūt pat nedaudz vairāk nekā romānā. Arturs Krūzkops Pola lomā rāda nedaudz inertu vīrieti, kuru nogurdina ģimenes kņada, taču tieši viņš piedāvā sievai domāt par trešo mazuli – šo ideju Mirjama strikti atraida.
Dita Lūriņa Luīzes lomā ienāca vēlāk, kad bija skaidrs, ka Lāsma Kugrēna veselības dēļ vismaz pagaidām nespēlēs (būtu ļoti interesanti redzēt viņu šajā lomā, bet pašlaik tas nav noticis). Aktrise ļauj nojaust par drāmām savas varones dzīvē (dažas ar Luīzi saistītas sižeta līnijas gan dramatizējumā atmestas), bet īstas skaidrības, kurš ir tas pagrieziena punkts, kurā šķietami ideālās aukles prāts neatgriezeniski "nobīdās", nav ne romānā, ne izrādē. Aukle ik pa brīdim it kā atslēdzas no realitātes, viņai ir tukšs skatiens, ir mirkļi, kad viņa piepeši pret bērniem kļūst negaidīti skarba, pat rupja, taču simtprocentīga pamatojuma tam nav. Taču kā ticams raksturs – šķietami trausla, bet vajadzības gadījumā mežonīgi stipra sieviete – Ditas Lūriņas tēlojums ir precīzs.
Neveiksmīgi sižetā iekomponēta aina ar Luīzes vīru, jo tā nojauc vēstījuma pakāpeniskumu. Savukārt konfliktu ar Luīzes dzīvokļa saimnieku, kurš ir romānā, bet ne izrādē, varbūt būtu bijis vērts atstāt, lai vairāk iezīmētu to apstākļu kopumu, kas noved Luīzi pie krīzes. Par veiksmīgu nevar uzskatīt arī izrādes vizuālo risinājumu, kuru veidojis pats režisors. Vienā ziņā to gan var rādīt par piemēru, kā ļoti lakoniska dekorācija tomēr kļūst ilustratīva, ja tās elementu vidū ir balti un vēlāk arī melni putuplasta kubiņi, ko izmanto pēc vajadzības, bet lielākoties tomēr bīda uz vienu un otru pusi, lai simbolizētu drupās sagruvušo ģimenes dzīvi, finālā Mirjamu iesēdinot paaugstinājuma vidū izveidotā bedrē, kā teikt, lai nu visiem ir skaidrs gluži nepārprotami.
Izrādes panākums ir tas, ka tā nav monotoni nomācoša, bet aktīvi provocē līdzdomāšanu. Veiksmīga ir arī ideja bērnus uz skatuves nerādīt, arī video ne, bet tikai atskaņot viņu balsis. Protams, jebkura tikšanās ar kvalitatīvu literāro materiālu skatītāju tikai bagātina. Par to prieks, pat ja viss nav izdevies nevainojami.
Izrādes
Nacionālā teātra Jaunajā zālē
Riests 23.IV, 20.V plkst. 18.30, Aukle 9.IV plkst. 13, 28.IV, 28.V plkst. 18.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 25–28