Jaundarba pirmatskaņojums un ilgāk necilātas, nepelnīti piemirstas latviešu mūzikas vērtības. Šāds pēdējos gados izkristalizējies ikgadējā Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta satura komplekts. Tā bija arī šoreiz 23. janvāra vakarā Lielajā ģildē, kur četru diriģentu vadībā muzicēja visi trīs mūsu valsts lielie simfoniskie orķestri. Tas sākās uzreiz ar novitāti – Kristapa Pētersona simfonijas Miegs pirmatskaņojumu, kuru Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris cēla priekšā divu diriģentu – Andra Pogas un Gunta Kuzmas – vadībā.
Komponista Kristapa Pētersona atraktivitāte slēpjas viņa nepagurstošajā vēlmē izpētīt un iztulkot skaņu valodā visu, ar ko sastopas. Mūzika ir viņa skaņu literatūra – tajā viņš projicējis šaha spēli, paradīzi un elli, seriālu, lielzvaigzni Vegu, naudu, skotu viskiju Glenfiddich, pat Marlboro cigaretes. Gremdējies sapnī un pasakā, devies elektroakustiskā pastaigā, sakrustojis operu ar lekciju, jaunus žanru meklējumus saistot ar teatralizāciju un telpas apguvi. To viņš turpina arī jaunākajā opusā, kas pašam ir debija simfonijas žanrā. Šoreiz impulss bijis miega četrfāžu cikls. Tam sekojot, formā ir nojaušamas simfonijas cikla aprises, iezīmējas kontrasti, ir arī kulminācija. Tomēr interesantākie atradumi slēpjas atsevišķās, trāpīgi izceltās detaļās (pulksteņa tikšķi, kuri, cilvēkam iemiegot, it kā palēninās) un telpas akustiskajā risinājumā.
Šī ir tipiska telpas mūzika: orķestra mūziķi izvietojušies arī aizskatuvē, skatītāju zālē, balkonā un foajē. Orķestris ir liels, taču skanējums – retināts un apņem no visām pusēm. Tomēr bez vērošanas klātienē simfonijas klausīšanās, piemēram, tiešraidē vai ierakstā, diez vai būtu mūzikas piedzīvojums. Ar īsti spilgtu pirmatskaņojumu – Jura Karlsona trīskāršo koncertu – simfonisko lielkoncertu izkonkurējis LR3 programmas Klasika jubilejas koncerts.
Par laimi, jaundarbu pirmatskaņojumi jau sen vairs nenotiek tikai vienreiz gadā. Tos var dzirdēt arī citos koncertos un kontekstos, jo komponisti un izpildītāji ir aktīvi, turklāt Valsts kultūrkapitāla fondā ir mērķprogramma jaunu latviešu mūzikas oriģināldarbu tapšanas atbalstīšanai. Daudz neapskaužamāks liktenis ir latviešu mūzikas klasikas vērtībām. Pieredze rāda, ka putekļu notraukšanai vajadzīgas īpašas kampaņas. Nu vismaz komponista jubilejas gads. Arī lielkoncerts nebija izņēmums: ar Pazudušā dēla atcerēšanos tās pirmiestudētāja Aleksandra Viļumaņa vadībā, Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestra, kora un solistu balsīs tika ieskandināta komponista astoņdesmitā gadskārta, savukārt Pētera Vaska septiņdesmitgades tuvošanās mums ļāvusi somu čellista Marko Ilonena un Jāņa Liepiņa diriģētā Liepājas simfoniskā orķestra izpildījumā izbaudīt Vaska Pirmo koncertu čellam ar orķestri – ļoti ekspresīvi pasniegtu vēstījumu, mūzikas drāmu, kuras konfliktu spriedze neatpaliek no simfoniju vēriena.
Pēteris Vasks ir pasaulē atzīts komponists, kura vārdu un mūziku daudzina arī dzimtenē. Savukārt vecmeistara Romualda Kalsona mūža darbu, operu Pazudušais dēls, daudzi nav dzirdējuši vispār, jo iestudējumu mūsu Operā šī spēcīgā lauku drāma ar Ojāra Vācieša un Jāņa Streiča libretu pēc Rūdolfa Blaumaņa lugas piedzīvoja pirms divdesmit gadiem un drīz vien pazuda no repertuāra. Nelīdzēja pat tas, ka Ilzes lomu speciāli iemācījās un atbrauca nodziedāt Inga Kalna (viņa šajā lomā dzirdama 2003. gadā izdotajā dubultalbumā). Tāpēc par lielkoncerta īsto virsvērtību, pat misiju, manuprāt, uzskatāms šīs operas desmit fragmentu virknējums Aleksandra Viļumaņa vadībā. Virsvērtība arī tāpēc, ka šo mūziku nu iepazinuši jau citi dziedātāji – Margarita Vilsone (dabiska, emocionāli patiesa Ilze), Andžella Goba (dramatiski iespaidīga Aža), Mihails Čuļpajevs (Krustiņš), Juris Ādamsons (Pauls), Krišjānis Norvelis (Roplainis) un Nauris Puntulis (Mikus tēvs). Tiesa, solistu balsīm uz koncertskatuves nebija viegli spēkoties ar vērienīgo orķestri. Tēlu galerijā ļoti pietrūka Krustiņa mātes, kuras lāsta aina ir viena no operas dramatiskajām virsotnēm.