Vai lielās, koncentrētās devās latviešu mūzika vispār ir baudāma? Vai ar to simfoniskā lielformāta vairākumā maz drīkstam uzbāzties ne tikai īpašos pasākumos paši sev, piemēram, Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā reizi gadā vai Dziesmu svētku īpašajā vokāli simfoniskajā programmā reizi piecos gados, bet arī piedāvāt klausītājiem ārpus Latvijas? Eiropas Centrālās bankas rīkoto Latvijas dienu Frankfurtē pie Mainas atklāšanas atskaņu koncerts Rīgā un klausītāju sajūsma abās vietās pamatīgi papluinīja nacionālās pašapziņas trūkumā sakņoto stereotipisko mītu, ka nevaram, ka mūs nesapratīs. Frankfurtes koncerta (16.X) aculiecinieks kolēģis Orests Silabriedis pieredzējis publikas stāvovācijas, kas Alte Oper zālē ir retums. Tās atkārtojās arī dzimtajā Lielajā ģildē, kur klausītājiem ar apjomīgo, teju diviem vakariem pietiekošo programmu nebija gana, un piedevas tika pieprasītas gan solistiem, gan orķestrim, kurš nodemonstrēja, ka ir izcilā formā. Koncerts, kurā piedalījās Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Valsts akadēmiskais koris Latvija, mūsu starptautiskās zvaigznes vijolniece Baiba Skride, pianists Reinis Zariņš un diriģents Ainārs Rubiķis, Vācijā augstu novērtēts arī presē.
Kamila Sensānsa populārais, virtuozi temperamentīgais opuss Introdukcija un rondo kapričozo, kurā Baiba Skride žilbināja ne tikai ar spožu spēles tehniku, bet arī ar drosmīgu, īsti romantisku lasījuma brīvību, latviskajā kontekstā bija vienīgais "svešķermenis". Rihardu Vāgneru, kura uvertīra operai Rienci izskanēja pašā koncerta sākumā, triju viņa Rīgā pavadīto darba gadu dēļ varam uzskatīt arī par savējo.
Panorāmiskajā latviešu mūzikas programmā organiski savietojās gan simfoniskās, gan kora a cappella, gan vokāli simfoniskās partitūras – no mūsu nacionālromantisma klasiķu Jāzepa Vītola, Pētera Barisona un Emīla Dārziņa līdz dažādu paaudžu mūsu laikabiedru Aldoņa Kalniņa, Ērika Ešenvalda un Riharda Dubras radītajām. Plašajā amplitūdā Ainārs Rubiķis pārliecinoši izpaudās gan kā simfoniskais, gan kora diriģents, kurš turklāt pārsteidza ar jaunām, neparastām interpretācijām. Piemēram, koncerta piedevās nepierasti ātrā tempā un dejiskā vieglumā atskaņoja Emīla Dārziņa Melanholisko valsi, ko jo īpaši, tāpat kā Vāgnera uvertīras tēlainību, izcēla lieliskais, silti tonētais un perfekti artikulētais Mārtiņa Circeņa klarnetes solo.
Ar romantiski izsmalcinātajām trim daļām no Pētera Barisona svītas Ziedu vija spilgti kontrastēja vitālā Latvju rapsodija klavierēm un simfoniskajam orķestrim – dāsns tautasdziesmu tēmu atpazīšanas "kontroldarbs", kas, pateicoties Reiņa Zariņa spoži virtuozajam un jūtīgajam pianismam un abu jauno mākslinieku – pianista un diriģenta – radošajai saspēlei, izvērtās par visas koncerta pirmās daļas virsotni. To tikai papildināja piedevās R. Zariņa nospēlētā J. Vītola Viļņu dziesma – lēnāk, nekā ierasts, toties – cik iespaidīgi izvērsta dabas stihijas glezna!
Kora Latvija augsto, starptautiski atzīto kvalitāti un prasmīgi izraudzīto, izteiksmes dažādībā iedvesmojošo a cappella programmu gribētos baudīt atsevišķā koncertā, jo simfonisko krāsu un vēriena kontekstā a cappella muzicēšana zaudēs vienmēr, jo sevišķi – ja tai jāskan no dziļas skatuves aizmugures korim nežēlīgā akustikā. Par spīti tam, īstu, harmonisku "sfēru mūzikas" mirdzumu izdevās radīt, atskaņojot Ē. Ešenvalda Zvaigznes korim, kura dziedātāji vienlaikus no stikla glāzēm izvilināja klusas, dzidras paradīzes skaņas.
Pēc desmit gadiem apkopots jaunas redakcijas spēkā, kas der normāla vokāli simfoniskā koncerta formātam, ir Riharda Dubras sakrālais lieldarbs Te Deum, kas pirmatskaņojumu piedzīvoja 2003. gada Dziesmu svētku Garīgās mūzikas noslēgumkoncertā astoņu dažādu koru – jaukto, sieviešu, vīru, zēnu, meiteņu –, ērģeļu, soprānsaksofona, mežraga, divu zvanu komplektu un tamtama telpiskajā skanējumā Rīgas Domā. Dieva slavinājums pakāpeniski un mērķtiecīgi aug spēkā caur četrām kulminācijām, visbeidzot sasniedzot visaugstāko virsotni, kas uzrunā ne tikai vērienīgi, ekstātiski un skaļi, bet arī cilvēciskas atklāsmes sirsnībā.