Laura Reinika koncertšova recenzija. Ar vienu hitu ņem un bur

Nebiju domājusi neko rakstīt, bet izlasot šo recenziju, man radās lietas, ko raksta autoram gribētos pateikt. Vispirms jau sākšu, ka Latvijā esmu iebraukusi uz ziemas brīvdienām no Dānijas, kur studēju akadēmisko mūziku. Vēlējos Latvijā apmeklēt kādu koncertu no tā saucamā "vieglā žanra" atslodzei no manas ikdienas, un man ieteica Laura Ziemassvētku šovu Arēnā. Tākā Laura dziesmas man nebija svešas, es labprāt turp arī devos bez nekādām īpašām ekspektācijām. Bet tas, kas tur notika, (redzēju arī pēcāk TV ekrānos svētku vakarā) mani burtiski nošokēja. Un nošokēja absolūti labā nozīmē. Likās, ka es neatrodos Latvijā, jo 1.Arēna pārpārēm pilna ar cilvēkiem - dažāda vecuma un dzimuma, arī bērniem. (krīzes laikā ir vēl TIK daudz cilvēku, kas maksā naudu, nāk uz koncertiem un nav aizbraukuši) 2.Skatuve kā kādā dārgā amerikāņu mūziķu šovā 3.Lauris kurš ne vienā matā neatgādināja tipisku latviešu mākslinieku savā atvērtībā un darbā uz skatuves un arī vizuāli. (Cik zinu, Lauris ir skolojies ASV, ko var labi redzēt) Man šķita, ka esmu nonākusi kādā citā valstī, kur brīnumainā kārtā viss tomēr notiek latviski. Bet tas viss ārkārtīgi fascinēja, jo visam cauri vijās tas latviskums, kas ietērpts skaistās un greznās rotās, kas nostrādāja par visiem 100 procentiem. Dziesmas, horeogrāfija (pret dejotāju drēbēm varbūt nedaudz iebildumu), orķestris, koris, viesi un pats Lauris, tas viss deva tieši to, pēc kā es ar draugiem gājām- pēc Laura un Ziemassvētkiem. Pārmest kaut ko par "Zvaniņš skan" vai citu hitu izpildījumu, būtu tas pats kas pārmest, ka Ziemassvētkos ēd zirņus, mandarīnus un vai tās pašas piparkūkas. Ir lietas un dziesmas, bez kurām svētki nav iedomājami. Autors, varbūt vēlējās, lai arī Ziemassvētku vecīša vietā beigās, eksperimenta un dažādības dēļ, iznāktu zobu feja? Uz skatuves Lauris strādāja burvīgi. Brīvi, atvērti, viņš bija uz viena viļņa un vienā garīgajā telpā ar saviem skatītājiem. Pārmest vai kritizēt viņa vokālās īpatnības, arī ir nekorekti, jo manā (un acīmredzami visu to tūkstošu klausītāju, kuri tak zināja, kā Reiniks dzied, pirms nāca) skatījumā viņam ir ļoti silts un samtains balss tembrs, kuru ir patīkami klausīties. Protams, viņš nav Fredijs Merkurijs un arī nebūs, un nevajag, bet viņš ir ļoti patīkams liriskais baritons, kurš ir iekarojis savu vietu Latvijas un cik zināms, arī citu valstu popmūzikas pasaulē. Un veiksmīgi vokāli iztur vairāk kā 2 stundas labi dziedot dzīvajā. Vai kādam solistam un komponistam no Latvijas tas vēl izdevies? Un es absolūti nepārmestu Laurim, ka viņš dara to, ko cilvēki no viņa gaida. Ja gaida, tad tas nozīmē, ka priecē! Reti kad lielie eksperimenti attaisnojas. Par piemēru varu minēt PV, kuru iepriekšējais muzikālais veikums mani neuzrunāja un atstāja vienaldzīgu. Recenzijas autors pateica arī ļoti daudz labu lietu, bet tam visam tomēr vijās cauri viegls cinisms. Man vismaz tāds iespaids radās. Pat sadaļā par bērnu namiem un mazo lietuviešu meitenīti, kas cilvēciski bija vieni no emocionālakajiem momentiem koncertā. Lai vai kā, bet tas bija tiešām skaistākais koncerts, kādu es biju pēdējā laikā redzējusi, un Latvijā jo īpaši. Paldies Laurim un visai viņa komandai par paveikto. Tauta ar "vidējo gaumi" (tas autoram sanāca izcili "snobiski" ) jūsu darbu novērtēja un mīl. Arī es ar savu akadēmisko grādu. Paldies par sajūtām, melodijām un Ziemassvētkiem-īstiem svētkiem!

Šurumburums ar mērķi - pelnīt! Tāda ir pirmā pēcsajūta!

Ir jau ļoti cinījams ši mākslinieka un viņa komandas darbs - tas ir tikai loģiski - uzrāviens un peļņa dara savu -un lai nu kam, bērniem negribas atteikt. taču - vai tiešāms lietderīgāk nebūtu recenzet daudzos koncertus Ziemassvētkos, kurus veidojuši kori, orķestri, ansambļi, vokālās grupas? Tādu bija ne mazums, kuru programmās iekļautas pasaules klases autoru darbi un interpreteti kādā noteiktā tēmā. Daudz inovāciju, pārsteigumu un vērtējamu priekšnesumu. Žēl, ka KD nodarbojas ar šovbiznesa komentēšanu, kam patiesībā nav nekāda jēga, turklāt, komentēt to ir ārkārīgi viegli.