Liepājas teātra izrādes Pelnrušķīte recenzija. Iepazīt sevi nesamaitātā pasaulē

Izrādes varoņi burtiski bāž skatītājiem acīs un ar mātes vārdiem iekliedz sejā, ka sabiedrības eksistence ir bezjēdzīga, turklāt vēl izvilina zālei smieklus. Un tikai pēc izrādes paliek tā kā kauns par šiem smiekliem, tāda kā rūgta pēcgarša. Nevaru pievienoties izrādes idejai un neuzskatu par veiksmīgu arī Marinas Krapivinas lugas lokalizāciju, tāpat nedomāju, ka izrāde būtu ko zaudējusi, ja rupjais teksta slānis būtu mazliet paretināts. Šis iestudējums, pasniegts skatītājiem kā pirmā abonementa izrāde, sašķēla publiku divās pretējās nometnēs. Jūsmīgi atbalstītāji un sašutuši noliedzēji. Patiesība, kā vienmēr, ir pa vidu. Var piekrist vai nepiekrist režisora interpretācijai, var sajūsmināties vai piktoties par savdabīgo realitātes šova stilu, par kokteili ar absurda elementiem un naturālisma izpausmēm, uzskatīt to par drosmīgu novitāti vai noietu posmu teātra mākslā, bet nevar noliegt asprātīgus, kaut rupjus skatuviskos risinājumus. Un pavisam noteikti pēc Stavangeras tapa skaidrs – Liepājas teātra aktieriem pa spēkam ir gandrīz viss.Kad nu vidējais skatītājs ir nokaunināts un satriekts par savas dzīves bezjēdzību un dzīšanos pakaļ dažādiem simulakriem, Liepājas teātris nosver šūpoles pretējā virzienā un vēršas pie bērniem, lai sāktu no sākuma dialogu ar skatītāju. Pelnrušķītes tēma, šķiet, ir viena no visvairāk apspēlētajām gan teātrī, gan kino. Sākot no multfilmām un beidzot ar Holivudas versijām par mūsdienu pelnrušķītēm. Aktiera un režisora Leona Leščinska tulkojumā un inscenējumā Jevgēņija Švarca luga Pelnrušķīte ir īsta pasaka. Iestudējuma varoņu kostīmus veidojusi māksliniece Zigrīda Atāle, un tērpi ir tieši tādi, par kādiem sapņo mazas meitenītes – burvīgas, kuplas kleitas, vizuļi un bārkstis, ko aktrises uzsver, ieturot pozu, kādā visbiežāk mazas meitenītes zīmē princeses (horeogrāfe – Santa Grīnfelde). Feja (Anda Albuže) ir skaista un romantiska zilajā tērpā ar burvju nūjiņu, vecais labais burvis (Aivars Kalnarājs) izskatās pēc īsta pasaku burvja. Karalim (Marģers Eglinskis) ir neiztrūkstošā sabuļādas mantija un zelta kronis, bet princis (Edgars Ozoliņš) ir baltā tērpies naivs un jūsmīgs romantiķis. Pasaku saglabājis arī scenogrāfs Ivars Noviks, radot vienkāršu un saprotamu pils imitāciju. Dekorācijas gaišais tonis ir arī pateicīgs bagātajai gaismu partitūrai – ar ko gan vēl labāk radīt brīnumu kā modernajām tehnoloģijām! Tiesa, brīžiem šķita, ka izrādes gaismotājs gan lieliski pārzina tehniku, taču īsti neizjūt aktieru nozīmi, jo dažkārt viņiem nācās tekstus runāt, tikai pa pusei izgaismotiem. Režisors ir ļoti jūtīgi uztvēris mūslaiku deficītu – īstas pasakas palīdz vienkārši atšķirt labo no sliktā, uzsver gaišo un cēlo, atklāj, cik nepievilcīga ir muļķība un slinkums. Tāpēc sižets ir palicis galvenais. Ievēroti noteikumi, ko prasa izrāde bērniem, – pārsteiguma momenti (tvaika lokomotīve, ko darbina ķirbji), īsi dialogi, vizuāla mainība, tieša vēršanās pie skatītājiem monologos. Jāatzīst, tas ir arī labs barometrs, lai sajustu zāles reakciju. Kā teica viedais Oļģerts Kroders, runājot par bērnu izrādēm, – teātrī nav jāuzvedas, teātrī ir jādzīvo līdzi. Ja bērni zālē bez īpašiem pamudinājumiem atbild Pelnrušķītei, ja ļaujas skaļākām emocijām, bet īstajā brīdī iestājas klusums, tad diezgan droši var apgalvot, ka teātris viņus ir uzrunājis. Vienlaikus jāatzīst, ka iestudējums nav naivs vai primitīvs. Sīkas, asprātīgas J. Švarca teksta korekcijas vērstas tiklab uz pieaugušo auditoriju kā bērniem. Iestudējuma veiksme ir arī sadarbība ar Liepājas simfoniskā orķestra mūziķi Oleksiju Demčenko. Viņa veidotā mūzika ir bagāta, ieskanas klasiski motīvi, dziesmas nav infantilas un varētu dzīvot arī ārpus izrādes. Iestudējumā ir arī vairāki interesanti aktierdarbi, pirmkārt jau tā ir pati Pelnrušķīte. Pagājušajā sezonā Laura Jeruma, šķiet, bija vismazāk pamanāma no tā sauktā Klaipēdas kursa. Diskutablais Elīnas tēla traktējums izrādē Advents Silmačos neatklāja izcilu potenciālu. Savukārt šajā sezonā viņa ļoti pārliecinoši sevi pieteica Kristīnes lomā Stavangerā. Uzreiz pēc tik sarežģītas lomas spēlēt titullomu pavisam cita stila uzvedumā nebūtu viegli pat pieredzējušai aktrisei. Tomēr L. Jerumai ir vairākas priekšrocības, kas viņu iedzīvina Pelnrušķītes tēlā. Trauslais, smalkais augums, graciozas kustības un labs vokāls. Un, iespējams, apziņa, ka šī ir ne tikai tēla, bet arī viņas pašas kā aktrises iespēja "iepazīt sevi" un pierādīt savas spējas citiem. Uz Liepājas teātra skatuves atgriezies arī Ģirts Lukevics (Vārtu sargs), kā rotaļājoties ar savu lomu  tiek galā Sigita Jevgļevska (Pamāte). Pasakas, protams, ir domātas bērniem. Taču tikpat labi tās palīdz lielajiem, gudrajiem cilvēkiem atgriezties pie vienkāršām patiesībām, skaidrām vērtībām. Lai saprastu sarežģīto, vispirms ir jāsaprot vienkāršais.