Lindas Leen koncerta recenzija. Uz "digitālās baznīcas" altāra kaut kas būs jāuzliek

Vispirms – neliela, taču būtiska atkāpe. Albuma Digital Church izdošanas dienā janvāra sākumā Linda Leen sniedza intīmu, kompaktu koncertu grupas Instrumenti galvenajā mītnē – Tru Music Studio Pārdaugavā. Tur pērn ar producenta Gata Zaķa līdzdalību tika ierakstīts viņas diska materiāls. Šis bija viens no labākajiem Lindas koncertiem, kādu nācies dzirdēt.

Jaunās dziesmas skanēja šaurā draugu lokā, un māksliniece, kuru daudzi pieraduši redzēt kaprīzas dīvas maskā, bija dabiska, aizkustinoši ievainojama, viņa izstaroja prieku un absolūtas radošās brīvības sajūtu. Kompozīcijas tajā maģiskajā mirklī "uzvedās" tik pievilcīgi, ka tajās gribējās uzreiz iemīlēties un bez minstināšanās pasludināt Digital Church par 2017. gada nozīmīgāko pašmāju populārās mūzikas albumu.

Tajā visā svarīgu lomu spēlē Lindas Leen jaunais pavadošais sastāvs – gan albuma ierakstā, gan koncertprogrammā. Viņas frontē cīnās talantīgi, daudzpusīgi puiši, kuriem ir laba muzikālā gaume, izglītība un atvērts skats uz mākslu. To perfekti varēja dzirdēt koncertā ierakstu studijā. Skanējumā bija jūtama gan sievišķā, gan vīrišķā enerģija, kā arī improvizācija un meklējumu gars; dziesmas ceļoja laikā un telpā, devās negaidītos melodiskos un stilistiskos virzienos.

Linda nevarēja noslēpt, ka jaunajā projektā ieguldīts daudz spēka un iedvesmas. Tas izklausījās daudzsološi, turklāt bija nepārprotami skaidrs, ka mūzikas radīšana pirmām kārtām ir nepieciešama pašai māksliniecei, jo šajā procesā viņa satiekas pati ar sevi. Linda vairākkārt ir uzsvērusi, ka no visiem saviem albumiem ar Digital Church lepojas visvairāk un tas visprecīzāk atspoguļo viņas būtību.     

Kāpēc es to visu stāstu? Tāpēc, ka 16. martā notikušajā Lindas Leen Latvijas turnejas koncertā klubā Palladium Rīga mākslas maģija bija blāvāka nekā tajā mazajā diska prezentācijas priekšnesumā.

Autorstila manifests

Lindas jaunajam šovam ir izcils sākums: programmu atklāj opuss Beyond Velvet Skin – iespaidīgākais skaņdarbs mūziķes repertuārā, neapstrīdama virsotne. Kā autorei un izpildītājai viņai vienā dziesmā ir izdevies ietilpināt visu, ko mums vajadzētu par viņu zināt, lai turpinātu viņu apjūsmot un meklēt atbildi uz mūžīgo jautājumu –  kas slēpjas aiz Lindas Leen samtainās ādas?

Koncertversijā Beyond Velvet Skin ir Lindas Leen 2017. gada autorstila manifests: zvaigzne, čūskveidīgi kustoties, pavedinoši dzied ar visu ķermeni un uzsver kompozīcijas erotisko, blūzīgo staipīgumu – zālē no skatuves plūst Lindas jutekliskā, vulkāniskā lava.

Dziesma Who Is In Charge koncertā atstāj labvēlīgāku iespaidu nekā Eirovīzijas nacionālajā atlasē Supernova, kurā Linda Leen iejutās agresīvas valkīras tēlā. Šoreiz tēls ir siltāks un daudzšķautņaināks. Šova pirmajā pusē Linda fascinē ar nebanālu laikmetīgu rokenrolu ar džeza akcentiem un mūsu reālijām pietuvinātu soulmūziku un gospeļmūziku.

Jaunajām dziesmām ir labas melodijas un spēcīgi izteikta, pulsējoša ritmiska struktūra. Tā ir jaudīga feministiska popmūzika, kas atklāti vēsta par sievietes spēku visās tā izpausmēs – garīgo, seksuālo, intelektuālo. Kurš vēl par to Latvijā dziedās, ja ne Linda Leen?!

Upuris pie neona krusta

Koncerts nav piesārņots ar veciem hitiem un kaverversijām. Kā intermēdiju Linda uz klavierēm nospēlē Krisa Aizeka šlāgeri Wicked Game un tuvāk beigām nodzied dažas rindas no Madonnas hita Music. Viss pārējais ir albuma Digital Church materiāls – no pirmās dziesmas līdz pēdējai. Tas ir konceptuāls žests, un publika to uztver ar sapratni. Neviens negrasās parakstīt petīciju, kurā pieprasītu obligātu dziesmas Let’s Go Insane izpildījumu katru reizi, kad Linda kāpj uz skatuves. Taču otrajā pusē šovs sāk garlaikot, tas zaudē dramatisko nervu un dziedātājai ir arvien grūtāk noturēt uzmanību.

Linda ieņem skaistas pozas, puiši instrumentālisti cenšas, fona vokālistes nesaudzē balss saites, elegantais, minimālistiskais neona krusts – kā viesis no kādas Roberta Vilsona izrādes – skatuves centrā biedējoši signalizē, ka uz "digitālās baznīcas" altāra kaut kas būs jāuzliek. Protams, varētu upurēt dažus repertuāra jaunumus.      

Kamēr skan Lindas svaigās dziesmas, ir laiks padomāt par eksistenciālām mākslas lietām, piemēram, par to, ka šie skaņdarbi, kuri sākotnēji šķita intriģējoši, neatklāj neko jaunu dziedātājas vokālajās iespējās, taču gribas cerēt, ka Lindas balsī var atrast jaunas krāsas un intonācijas, var piemeklēt citādu frāzējumu, jo viņas potenciāls vēl nav pilnībā izmantots un atklāts.

Koncerta sākumdaļā skan balāde Lover, kura principiāli neatšķiras no Lindas iepriekšējo albumu liriskajām "ārijām". Šajā dziesmā Linda aicina pie sevis ierasties mīlnieku – dvēseles draugu. Uz šo aicinājumu pašā finālā atsaucas neviens cits kā mūsu dārgais Shipsea/Jānis Šipkēvics, kurš tikko nolaidies no laikmetīgās mākslas virsotnes – kā zināms, viņa balss skanēja dižās mākslinieces Marinas Abramovičas jaunākajā performancē The Cleaner Stokholmā. Tur Shipsea līdzās citiem izmeklētiem vokālistiem dziedāja septiņas dienas – astoņas stundas katru dienu –, veidojot skaņas telpu Marinas Abramovičas šamaniskajam rituālam.

Lindas Leen koncertā Shipsea apsēžas pie klavierēm un spēlē ar eltondžonisku vingrumu – atkal skan Lover, šoreiz dueta versijā. Uz šā romantiskā viļņa dziedātāja kopā ar grupu atkārto programmas pirmo dziesmu Beyond Velvet Skin – akustiski, ar minimālu pastiprinājumu.

Vakars ar Lindu Leen katram apmeklētājam ir savas muzikālās ādas kopšanas un atjaunošanas līdzeklis, ilgtermiņa efekts vēl nav zināms.

P. S. Lindas Leen pavasara turnejas Digital Church noslēguma koncerts skanēs svētdien, 26. martā, Liepājas koncertzālē Lielais dzintars.