Divi spilgti, saviļņojoši visaugstākās raudzes mūzikas notikumi vienā nedēļas nogalē – Andra Pogas diriģētais Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) koncerts ar pianistu Nikolasu Angeliču Lielajā ģildē 12. janvārī un Džuzepes Verdi agrīnās jaunrades pērles operas Ernani (1844) koncertuzvedums Latvijas Nacionālajā operā (LNO) 14. janvārī diriģēšanas lielmeistara Daniela Orena vadībā – pārliecinoši parādīja, ka kaut kas tāds, uz ilgu laiku neaizmirstams pie mums joprojām ir iespējams. Turklāt ne tikai pateicoties Latvijas simtgades programmas finansiālajam atbalstam, bet arī "parastās" koncertsezonas saturā.
Atliek vien abām mūsu galvenajām nacionālajām mūzikas institūcijām novēlēt, lai tikpat veiksmīgi turpinātos viss gads. Laikā gaistošais, vienreizējais mūzikas ritējums abos gadījumos laimīgā kārtā piedzīvoja arī tiešraidi un iemūžinājumu Latvijas Radio Klasikā. Tā ir iespēja tiem, kamm kāds no šiem notikumiem nebija pieejams klātienē.
Uzticamu draugu saruna
Jau pirms diviem gadiem simfonisko koncertu klausītājus Rīgā pārsteidza tikšanās ar talantīgo un dziļo amerikāņu pianistu Nikolasu Angeliču – mākslinieku, kurš dzīvo mūzikas pasaulē un pratis pasargāt sevi no "aktuālās" informācijas plūdiem, vispār nelietojot ne datoru, ne mobilo telefonu. Viņa saruna ar pasauli un pašam ar sevi notiek mūzikā. Tā pilnīgi noteikti ir arī saruna ar leģendārajiem mūzikas vecmeistariem un viņu ideālu turpinājums.
Toreiz, viesim kopā ar LNSO un tā māksliniecisko vadītāju Andri Pogu atskaņojot Roberta Šūmaņa klavierkoncertu, pārsteidza un apbūra pianista īpašā spēja izvilināt no klavierēm ārkārtīgi, pat maģiski skaistu skaņu. Tā dēļ pianistu varētu dēvēt par skaņu burvi, noņemot šim apzīmējumam banāluma un nodeldētības pieskaņu. Tikpat ļoti savaldzināja arī svaigais, rutīnas nenobružātais skaņdarba redzējums. Viss tikko teiktais attiecināms arī uz Vīnes klasiķa Ludviga van Bēthovena 4. klavierkoncerta interpretāciju Lielajā ģildē 12. janvārī. Tā bija tik dabiska un dziļa, tik vienkārša un godīga kā uzticamu draugu saruna visintīmākās atklātības režīmā. Vienlaikus tai piemita noslēpums un dzīvība, kādu sevī glabā vecmeistaru gleznas un pati daba, nemaz nerunājot par klavieru taustiņu skārumu, skaņas un intonācijas nokrāsām.
Klavierkoncerta trijās daļās pianists kopā ar Andri Pogu un LNSO atklāja gan Bēthovena enerģiju, mērķtiecību un spēku, gan visliriskāko sapņainību, trauslumu, smalkumu, šaubas un skumjas. Nevarēja nepamanīt arī īpaši izcelto intonāciju kodu Bēthovena ceļā uz 9. simfonijas fināla Odu priekam. Tajā visā bija tik daudz jutekliska skaistuma, patiesa cilvēciskuma un romantisma šī vārda vislabākajā nozīmē. Interpretācija bija individuāla un personiska, taču brīva no radošā pašapliecinājuma egoisma. Ar šo atslēgu Nikolass Angeličs atvēra arī piedevā nospēlēto Šūmaņa miniatūru no cikla Bērnu ainas.
Pēc tik spilgta iespaida atskaņot Sergeja Prokofjeva Piekto simfoniju noteikti nebija viegls uzdevums, taču Andris Poga un LNSO to paveica krāšņi un tēlaini, it kā bez pūlēm spēlējoties ar šīs partitūras komplicēto ritmiku.
Kaislības un vīru gods
Džuzepes Verdi opera Ernani, kuras liriskā drāma ir spraigs mīlas četrstūris triju sāncenšu cīņā par lepno Aragonas jaunavu Elvīru, nav tik banāli vienkāršs, kā varētu domāt. Šī darba muzikālais vēstījums, sekojot Viktora Igo lugai, savij traģiskā Gordija mezglā mīlestības, greizsirdības un atriebības kaisli ar cildenumu, pienākumu un godu par liktenīgo dzīvības cenu. Pie mums šis Verdi agrīnais opuss pilnā apjomā nav skanējis kopš 1931. gadā tapušā iestudējuma Latvijas Nacionālajā operā. Vokālo partiju sarežģītības dēļ šī opera, kurā vairāk atpazīstam virtuozā bel canto stila greznumus nekā mums tik labi zināmo Verdi – Traviatas, Makbeta, Rigoleto, Trubadūra, Masku balles, Dona Karlosa, Aīdas un Otello autora –, reti piedzīvo iestudējumus arī citur pasaulē. Tāpēc loģiski, ka doties uz koncertiestudējumu motivēja izglītošanās vēlme un ziņkārība.
Rezultāts pārsteidza. Slavenais izraēliešu diriģents Daniels Orens, viens no plašāk atzītajiem Verdi mūzikas interpretiem pasaulē, kopā ar zvaigžņu solistu komandu vērta šo iestudējumu tik spilgtā, profesionāli spožā un emocionāli piepildītā mākslas notikumā, kam grūti atrast līdzīgu. Galvenajās lomās līdzās mūsu skatītājiem jau pazīstamajai Maskavas Lielā teātra zvaigznei soprānam Dinārai Alijevai un vācu basam Andreasam Baueram, kuru šeit vispirms iepazinām kā nepārspējami atraktīvu Mefistofeli Šarla Guno operā Fausts, uzstājās arī izcilais itāļu baritons Franko Vasallo un kanādiešu tenors Liks Robērs, kurš tagad dzīvo Igaunijā. Dziedāja arī LNO solisti Raimonds Bramanis, Rihards Mačanovskis un Ilona Bagele. Ļoti nozīmīga bija LNO kora loma, sulīgi izpaužoties gan vīru, gan sievu kora sastāvā.
Šī nav opera primadonnai, te visi četri galvenie tēli – Dināras Alijevas atveidotā Elvīra un trīs iemīlējušies vīrieši no bandītu vadoņa, īstenībā padzītā grāfa Ernani (Liks Robērs) un vecā spāņu granda dona Ruī Gomesa da Silvas (Andreass Bauers) līdz karalim (nākamajam imperatoram) donam Karlosam (Franko Vasallo) – ir vienlīdz nozīmīgi. Operas stāstu virza ne tikai plašas un vokāli sarežģītas ārijas, bet arī ansambļi – no duetiem līdz septetam. Koncertuzveduma aculieciniekiem paveicās, jo LNO bija sapulcējusi tādus solistus, kuru pieredze un vokālā tehnika ļauj ne tikai tehniski droši justies atveidojamo personāžu vokālajās partijās, bet arī ar vokālajiem līdzekļiem patiesi un spilgti atklāt raksturus un mainīgās emocijas, tēlu sadursmes un izaugsmi.
Lika Robēra atveidotā titulvaroņa jauneklīgi neprātīgā dedzība te sastapās ar sirmgalvja da Silvas vīrišķību spēkpilnajā Andreasa Bauera basā, pret kuru bezspēcīgi ir gan karaļa draudi, gan mīlētāju lūgšanas. Savukārt Franko Vasallo trīs ļoti atšķirīgajos dona Karlosa dziedājumos baritonam neparasti augstajā tesitūrā izdevās psiholoģiski pretrunīgs sava varoņa portretējums.
Diriģents Daniels Orens operas dramaturģiju virzīja ar pašsadedzinošu atdevi, pats dziedot līdzi un aizraujot ar neparasti izteiksmīgajām rokām. Pateicoties viņam, koncertiestudējuma emocionālā partitūra bija ļoti karsta un
katra nianse – precīza un trāpīga,
tas viss apliecināja Verdi mūzikas varu un skaistumu. Aizrautīgais un erudītais maestro pie mums viesojās pirmo, taču, cerams, ne pēdējo reizi. Ar šo viņa diriģēto vakaru pietika, lai Ernani koncertiestudējums mūsu operteātra vēsturē tiktu ierakstīts zelta burtiem. Daniels Orens izcili nodiriģēja ne tikai Verdi operu, bet arī sajūsminātās publikas stāvovācijas, kuras ilga divdesmit minūšu, arvien pieaugot spēkā, kamēr diriģents no skatuves ielidināja mūziķiem orķestra bedrē ne tikai paša, bet gandrīz visu izrādes stiprā dzimuma solistu rožu pušķus. Lai gan publika mūsu Operā – atšķirībā no atturīgajiem klausītājiem Lielajā ģildē – ir pieradusi pateicībā celties kājās, tomēr tik karstas un vētrainas ovācijas te nebija pieredzētas jau sen.