Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -1 °C
Skaidrs
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

LNSO sezonas atklāšanas koncerta recenzija. Simfoniskā gavilēšana

Olivjē Mesiāna simfonija Turangalila LNSO sezonas atklāšanas koncertā – paradīze klausītāju dzirdei, bet ārkārtēji grūts uzdevums mūziķiem.

Ļoti vērtīgs un patiesi aizraujošs notikums bija franču XX gadsimta mūzikas ģēnija – mistiķa, jaunās modalitātes izgudrotāja un putnu dziesmu tulka Olivjē Mesiāna (1908–1992) – bezgalskaistās, noslēpumaini valdzinošās, vērienīgi ekstātiskās simfonijas Turangalila (1948) atskaņojums Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) sezonas atklāšanā. Milzīgam simfoniskajam sastāvam radītais 75 minūtes ilgais opuss, kas tik pilns varena, nebeidzama prieka, ir īsta paradīze klausītāju dzirdei, taču ārkārtīgi grūts uzdevums izpildītājiem komplicētās, neparasti bagātīgās skaņu valodas dēļ. Interpretācija izdevās spoži! Tas ļāva orķestrim un tā galvenajam diriģentam Andrim Pogam spoži nodemonstrēt savus profesionālisma muskuļus un baudīt izcilu solistu – franču mūziķu pianista Rožē Miraro un nu jau apritē reti sastopamā vēsturiskā elektroniskā instrumenta Marteno viļņu izpildītājas Natalī Foržē – meistarību. Šī nu ir reize, kad nevar nepiebilst, ka šo notikumu iespējamu darīja LNSO sadarbība ar Francijas Kultūras institūtu, kas šogad svin 20. jubileju. Iepriekš pirmo un vienīgo reizi Mesiāna simfoniju Turangalila Latvijā atskaņoja Normunds Šnē ar savu Rīgas Festivāla orķestri 2001. gada rudenī. Starp citu, Marteno viļņus tajā spēlēja nule pieredzētā atskaņojuma Marteno viļņu solistes skolotāja Valērija Hartmane-Klaverī.

 

Mūžīgs prieks

Ne par pārsteidzoši lielo orķestra sastāvu, ne par to, ka simfonijas ciklā šoreiz ir desmit (!) daļu, droši vien nebūtu jābrīnās, zinot, ka skaņdarba pasūtītājs (tas bija pasaulslavenais diriģents Seržs Kusevickis) atvēlēja Mesiānam sacerēt tādu skaņdarbu un tādā stilā, kādu viņš vēlas, tik garu un tādam sastāvam, kā vien sirds kāro. Tas atraisīja Mesiānam rokas brīvam radošās fantāzijas lidojumam. Tajā nav nedz lineāra stāsta, nedz laika atskaites. Drīzāk tas ir dāsns dzīvības, mūžības, garīgas un fiziskas mīlestības slavinājums, kas gluži vienkārši ievelk sevī un apbur. Mesiāna simfonija jāklausās citādi, nekā ierasts: vienkārši jāļaujas dievišķi aplaimotam meditatīvam peldējumam mīlestības priekā, kas brīžiem pāraug varenās skaņu orģijās ņirbošas mainības majestātiskajā statikā. Šo himnu mīlestībai vēl jo ekstātiskāku dara neizbēgamais nāves tuvums. Tā tas ir arī domāts. Uz to norāda arī skaņdarba nosaukums Turangalila. Tas ņemts no sanskrita: Turanga – ātri skrejošs laiks, lila – kosmiskas radīšanas un nojaukšanas spēle. Šī spēle risinās paša komponista radītā jaunā skaņu un ritmu valodas sistēmā, kuru viņš smalki aprakstījis arī četrus gadus pirms šīs simfonijas izdotajā grāmatā Manas mūzikas valodas tehnika. Mesiāna konstruētie modi jeb ierobežotās transpozīcijas skaņkārtas balstītas simetrijas principā. Tas atraisa noslēpumainas skaņu lauku ilgstamības baudīšanai, atbrīvojot klausīšanos no gaidām, kuru radīšana bija raksturīga funkcionālajai harmonijai. Vienkārši atslābsti un klausies!

 

Apbrīnojams kosmoss

Simfoniskais plūdums ir blīvs un nāk virsū ar okeāna viļņu dārdošo spēku, bet brīžiem – izsmalcināts un caurspīdīgs. Izšķērdīgo krāsu un sarežģīto ritmu paleti vēl jo vairāk bagātina daudzie sitaminstrumenti, kurus spēlē ducis izpildītāju. Kuplajā simfoniskajā skanējumā zīmīgi izceļas Marteno viļņu melodiskā līnija. Virtuozās klavieru partijas nozīmīgums un daudzveidība, ieskaitot izteiksmīgās solo kadences, tuvina simfoniju klavierkoncertam. Visā šajā kosmosā, kas vienlaikus atgādina komplicētu un saskaņotu gigantiska pulksteņa mehānismu darbībā, Mesiāns apbrīnojami integrējis arī putnu dziesmu modeļus un eksistences trauslumu. Bail pat iztēloties, ko diriģentam nozīmē to visu precīzi koordinēt vienā veselumā, bet Andrim Pogam tas izdodas. Vēl vairāk bail iztēloties, kas notiktu, ja kādam mūsdienu latviešu komponistam ļautu sacerēt tādu un tik garu simfoniju, cik vien viņš grib. Vai tad būtu piepildīts mūsu mentalitātei tik raksturīgo sāpju un ciešanu mērs?

LNSO atklāšanas koncerts jāslavē arī par saderīgo visa vakara saturu, kur Mesiāna megaopusu "iesildīja" viņa kādreizējā skolnieka ievērojamā latviešu komponista, konservatīvā modernista Tālivalža Ķeniņa (1919–2008) simfoniskais darbs Beatae voces tenebrae (Pagātnes cildenās balsis, 1977). Latvijā dzimušais, bet vēlāk Kanādā dzīvojušais kompozīcijas meistars pie Olivjē Mesiāna nonāca Parīzes konservatorijā drīz pēc Otrā pasaules kara, un viņa mūzikas valodā ļoti skaidri jūtama īpašā, ne ar ko citu nesalīdzināmā franču skola – izsmalcinātais orķestrālais virmojums. Tas ir jūtams arī pāri autora skaudrajām sērām par tuvu draugu pēkšņo nāvi, pāri darba traģismam, uz kuru norāda J. S. Baha korāļa Ak, skumjas un sirdssāpes un citu sēru zīmju citēšana un kura muzikālo attīstību saauž kopā simboliskā skaņu formula BACH.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja