Ir dažāda tipa diriģenti. Vieni visu līdz pēdējam sīkumam izstrādā mēģinājumos un pēc tam koncertā neko nemaina. Tas dod precizitātes garantiju, turklāt orķestra mūziķu ieguvums ir drošības sajūta, jo viņi simtprocentīgi zina, kā būs – déjà vu. Trūkst vienīgi dzīvā, pārsteidzošā, spilgti radošā brīža, kad īstā mūzika piedzimst tieši tagad, šajā acumirklī. Otri šķiet slinkāki un pat nevērīgi ikdienas mēģinājumu rutīnā. Viņi neuztraucas par sīkumiem, toties koncertos pieslēdzas tā, ka spēj iedvesmot orķestri un piedāvāt satriecošas, negaidītas, ļoti radošas interpretācijas – pārsteigumus. Protams, ja vien orķestris ir gana pieredzējis un tam psiholoģiski gatavs. Tas ir aizraujoši un dažkārt pat ģeniāli, taču vienmēr – riskanti.
Viņš nerimsies!
Tās, protams, ir galējības. Vislabākā ir harmonija, kur emocionālais un racionālais ir tādā pašā līdzsvarā kā droši zināmais (rūpīgi pārdomātais, izstrādātais) un iepriekš neprognozējamais, impulsīvais. Man vienmēr ir šķitis, ka Karels Marks Šišons (brits ar spāņu temperamentu!), kurš savulaik – no 2009. līdz 2012. gadam – bija Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents, spēj labi justies un radīt tikai šādā harmonijā. Viņš ir tik temperamentīgs un mērķtiecīgs, ka spēj gan aizdegt un atraisīt orķestri atbildīgajā koncerta brīdī, gan arī pirms tam lietišķi, neatlaidīgi un, galvenais, nepiekāpīgi izstrādāt orķestra dinamikas un frāzējuma nianses. Viņš nerimsies, pat ja kādam tas šķitīs apgrūtinoši vai pat kaitinoši. Neatkāpsies, iekams nebūs panācis vēlamo rezultātu. To bija interesanti novērot publiskajā ģenerālmēģinājumā rītā pirms LNSO 2017.–2018. gada sezonas noslēguma koncerta Šišona un Šimkus paralēles, kas notika Lielajā ģildē 3. maijā.
Šāda pieeja attaisnojas. To pierādīja mūziķu sniegums jau koncerta sākumā spēlētās Andra Dzenīša miniatūras Langsam simfoniskā skanējuma izsmalcināti tembrālajā gaismojumā un iespaidīgajā izaugšanā, kas no galēji klusas, tikko sadzirdamas un noslēpumaini statiskas zemo pūšaminstrumentu (trombonu) skaņu "nekurienes" vai pazemes aizved līdz ekstātiskai, kosmiska vēriena kulminācijai apžilbinoši spožā un varenā visa orķestra tutti. Savukārt piedevās atskaņotā Tibalda nāve no Sergeja Prokofjeva baleta Romeo un Džuljeta apliecināja, ka orķestra virtuozitātei un mākslinieciskajai atraisītībai nav robežu, ja vien tas jūtas pārliecināts un ir pa īstam iededzies. Visu šī baleta svītu Karela Marka Šišona vadībā šovasar jūlijā dzirdēsim festivāla Šalc koncertos Liepājā, Ventspilī un Cēsīs, kur muzicēs starptautisks izlases orķestris.
Lēnais valdzinājums
Pirms diviem gadiem Vācijas Radio Zārbrikenes- Kaizerslauternes simfoniskā orķestra pasūtītais un Karela Marka Šišona vadībā Zārbrikenē pirmatskaņotais Andra Dzenīša opuss Langsam Latvijā skanēja pirmo reizi. Iztēli rosinošie, muzikāli gleznieciskie tembrālie salikumi un izsmalcinātais darbs ar solo instrumentu un kopskaņas krāsām mērķtiecīgajā crescendo formas attīstībā valdzina un izstaro īpašu enerģiju, kas smelta mūzikas būtībā – vispirms dabisko virstoņu rindā, kas ietver gan konsonanses, gan disonanses. Tas ļauj veidot bagātīgu faktūras lauku (skaņu ainavu!) un vainagot skaņdarbu ar do mažora trijskani, kas konkrētajā kontekstā nemaz neskan ne anahroniski, ne klišejiski, ne banāli.
Divpadsmit minūšu ilgā miniatūra patiešām ir ceļš uz gaismu, un tajā personiski subjektīvais (komponista attieksme, simfoniju lēno daļu godinājums) un objektīvais (jau pieminētais mūzikas būvmateriāls, kā arī skaņu ilgstamībā jeb t. s. orķestra pedāļos balstītais montāžas princips) nevis konfliktē, bet papildina viens otru. Šī mūzika ir dzīva, dabiska, elpojoša un telpiska. Šis ir meistarīgi un talantīgi uzrakstīts darbs, ko interpretiem izdevās pārliecinoši atklāt. Jāpiebilst, ka Karela Marka Šišona ieinteresētība un devums latviešu komponistu mūzikas popularizēšanā pasaulē ir vērtība, kuru nedrīkstam nenovērtēt. Langsam ir jau trešais Andra Dzenīša opuss diriģenta repertuārā. Viņš tos diriģējis ne tikai Zārbrikenē, bet arī Berlīnes filharmonijā (ar Berlīnes Radio simfonisko orķestri), Briselē (ar LNS O), Amsterdamas koncertzālē Concertgebouw (ar Amsterdamas Radio filharmonijas orķestri), pērn rudenī arī koncertā Laspalmasā ar Grankanārijas filharmonijas orķestri, kuru pašlaik vada Karels Marks Šišons.
Gamelāns uz klavierēm
Izrādās, ka arī impresionisma lielmeistara Kloda Debisī labi zināmajā radošajā mantojumā vēl atrodas kaut kas tāds, līdz šim koncertizpildījumā Latvijā nav skanējis. Fantāzija klavierēm un orķestrim, kuras muzikālajā audumā komponists atdarinājis Javas gamelāna skaņas, Karela Marka Šišona un pianista Vestarda Šimkus radošajā sadarbībā un LNS O koncerta programmā nonākusi pēc pianista iniciatīvas un ir retums arī pasaules koncertapritē.
Cikliskajā struktūrā klavierkoncertam tuvās Fantāzijas (trijās daļās) klavieru partijā netrūkst izteikti virtuozu posmu, tomēr klavieres vienlaikus ir iepludinātas simfoniskajā kopskaņā, kurā tās brīžiem iezaigojas kā eksotisko gamelāna gongu spēles. Vestarda Šimkus spēlē šoreiz nevaldīja tikai izkoptā toņa un muzikalitātes kults ierasti klasiskajā pianisma kultūras izpratnē. Klavieres šoreiz drīzāk skanēja kā kolorītu melodisko sitaminstrumentu komplekts, taču netika pārkāpta estētiskā robeža, aiz kuras tas kļūtu jau robusti. Tiesa, klausītājam ir jābūt sagatavotam (informētam), lai neviltos, nesagaidot Fantāzijā to Debisī, kuru viņš iepazinis un iemīļojis kā izsmalcināti gaisīgu skaņu plenēra meistaru, piemēram, tādu kā Bodlēra dzejas iedvesmotajā prelūdijā Skaņas un smaržas virmo vakara gaisā vai liriski sapņainajā opusā Virši, kuru Vestards Šimkus nospēlēja piedevās.
Simfoniskā stihija
Lai arī Karels Marks Šišons ir labs, jūtīgs skatuves partneris solistiem, viņa īstā stihija ir simfoniskais vēriens. Viņa vadītās orķestra skaņdarbu interpretācijas vienmēr bijušas pamanāmas un spilgtas pat tad, ja viņš diriģē galā koncertu, kura uzmanības centrā ir operzvaigznes. Nav brīnums, ka divu Riharda Štrausa simfonisko poēmu interpretācija LNS O sezonas noslēguma koncertā izvērtās īstos krāšņā vēlromantiskā simfonisma svētkos. Riharda Štrausa simfonisma ekstravertais, tēlainais dāsnums un stāsta programmatisko detaļu (muzikālo tipāžu, raksturu, situāciju, emociju) spilgtums piestāv gan Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim, gan diriģenta būtībai. Te ir kur izvērsties un pa īstam parādīt mūsu orķestra mākslinieciskās iespējas no izteiksmīgiem solo un solistu saspēlēm līdz vētrainam visa milzīgā orķestra spēkam.
Jau komponista jaunības opusa, LNSO koncerta otrās daļas sākumā spēlētās simfoniskās poēmas Dons Žuans, spektrs ir ļoti plašs: gan maigi liriskas epizodes, gan atraktīva rotaļība, gan dramatiska spriedze, ko vainago liktenīgā saskare ar pārpasaulīgu spēku un nepārprotami traģiskais iznākums. Īsta piedzīvojumu filma mūzikā, pārliecinoši un bez atelpas skatāma klausītāja iztēlē!
Citāds Rihards Štrauss atklājās retāk spēlētajā poēmā Nāve un apskaidrība, kas dziļākajā būtībā un emocionālu kontrastu piesātinātajā – brīžiem melanholiskajā, brīžiem kaismīgajā – vēstījumā par cilvēku un nāvi starp skaudro realitāti, atmiņām, dzīves alkām un vīzijām mirstoša slimnieka galvā man savā ziņā šķiet tuva somu nacionālromantiķa Žana Sibēliusa slavenajam Skumjajam valsim Valse triste. Šķiet, ka Riharda Štrausa poēmas ceļā no emocionālas versmes uz apskaidrību Karelu Marku Šišonu un LNSO visvairāk aizrāvusi galvenā varoņa izmisīgā pēdējā cīņa. To viņi atklāja ne mazāk dramatiski un eksistenciāli kā Pētera Čaikovska Sestajā simfonijā. Taču bez cīņas un samierināšanās apskaidrības vienkārši nebūtu, vai ne tā?