Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Lunaparks Austrumu ekspresī. Dailes teātra izrādes Degunradži recenzija

Dailes teātra jauniestudējumā Degunradži Ežēna Jonesko tekstam virsū gan tiešā, gan pārnestā nozīmē sabūvēta megasarežģīta muzikāla, vizuāla un plastiska konstrukcija.

Dailes teātra izrādes Degunradži programmiņā absurda dramaturģijas klasiķa Ežēna Jonesko izteiksmes stils nodēvēts par "piedzīvojumu teātri". Tieši tāds ir arī režisores Ildiko Gāšpāras vadītās ungāru radošās komandas un Latvijas skatuves telpas lielkonstruktoru Reiņa un Kristas Dzudzilo veidotais iestudējums – piedzīvojumu teātris. Pārsteidzošs, košs, huligānisks, smieklīgs, aktuāls un acīmredzami dārgs.

 

Neskaidra infekcija

Absurda dramaturģijas novatorisms sava laika – pagājušā gadsimta vidus – kontekstā ir neapšaubāmi revolucionārs, un saprotami, ka Ežēna Jonesko, Semjuela Beketa, Harolda Pintera darbi vilina režisorus joprojām. Zīmīgi, ka tieši šogad divi Rīgas teātri atgriezušies pie jau 1994. gadā vienlaikus rādītām lugām – Ināra Slucka Nacionālajā teātrī iestudējusi Pintera Nodevību, kurā pati savulaik spēlējusi galveno lomu latviešu teātra galvenā "pinterista" Jura Rijnieka JRT versijā, savukārt Degunradži atgriežas Dailes teātrī, daļai skatītāju ļaujot atcerēties Arņa Ozola izrādi uz šīs pašas skatuves ar Gundaru Āboliņu Beranžē lomā.

Teātris kopš tā laika gan ir būtiski mainījies, tāpat kā pasaule aiz teātra sienām, un tas, kas 90. gadu sākumā šķita fantāzija, 2021. gadā pēkšņi izrādās realitāte. Piemēram, neskaidra infekcija, kas pārņēmusi visu pasauli un biedē Jonesko 1959. gadā sarakstītās lugas varoņus – kādas mazas pilsētiņas iedzīvotājus. Jonesko Degunradži patiešām skan pārsteidzoši laikmetīgi, un oriģinālā teksta izmaiņas Dailes teātra izrādē nav principiālas. Tomēr objektīvi absurda lugas teātrim ir sarežģīts uzdevums. Apzināti uz vietas rotējošas situācijas, valodas komunikatīvās funkcijas zudums, cilvēku un pasaules lelliskošanās un sabrukums – tas viss top skaidrs diezgan ātri un, ilgstoši atkārtots, riskē kļūt garlaicīgs.

Garā absurda lugu iestudējumu vēsture rāda, ka vienas pareizās metodes nav. Riskanti ir spēlēt šo lugu neticamās situācijas kā ikdienišķas, un tikpat riskanti ir dīvainības spēlēt dīvaini, tā sakot, labo ausi pakasot ar kreiso pakaļkāju.

 

Šausmīgi interesanti

Dailes teātra izrādē Jonesko tekstam virsū gan tiešā, gan pārnestā nozīmē sabūvēta megasarežģīta muzikāla, vizuāla un plastiska konstrukcija. Tik iespaidīga, ka rodas tāda kā lunaparka sajūta – viss griežas, grimst, ceļas, krīt, skrien, izgaismojas, satumst, rēc, spiedz… Brīžiem neko nevar saprast, beigās drusku reibst galva, bet vispār ir šausmīgi interesanti.

Muzikāli tās ir nemitīgas pārejas no dažādu trokšņu un skaņu partitūras uz Bernadetes Tarras oriģinālmūziku un populāru dziesmu citātiem.

Vizuāli Dzudzilo pāris sadarbībā ar gaismu māksliniekiem Tamāšu Bāņai un Oskaru Pauliņu un videomākslinieku Andrāšu Juhāsu radījuši fascinējošu pasauli ar daudzām perspektīvām – no pazemes līdz kosmosam, no kameras pievilkta tuvplāna uz milzu ekrāna līdz krāsainos logos izkārtotām dekoratīvām grupām. Vilciens, kas pārtop liftos un metrostacijā; konferenču zāle un dzīvoklis, kas kļūst par pazemes alu; uzraksti, kas atdzīvojas, un garš filmas Titāniks fragments kā ikoniskas katastrofas ironiska parodija. Dzudzilo radītā Degunradžu telpa ir liels un ekskluzīvs Austrumu ekspresis, kurš dārdēdams rauj līdzi raibo izrādes dīvaiņu kompāniju, un tajā tiešām viss ir iespējams.

Plastiski ungāru horeogrāfe Veronika Sabo kopā ar aktieriem radījusi gan kolektīvas, gan individuālas, gan pāru "dejas", kas, protams, nav nekādas dejas. Katram tēlam atrasts noteikts fiziskais ķermenis, kurā relatīvs kļuvis dzimums un vispār piederība Homo sapiens sugai. Artūrs Skrastiņš ir gan paveca un patukla bodniece, gan liliputa lieluma ierēdnis, Indra Briķe – pavecs un panīcis veikalnieks. Anete Krasovska ir blonda lelle, kura pārvietojas, līgani pārvirzīdama ķermeņa smaguma centru no mākslīgi uzkuplinātām krūtīm uz sēžamvietu un atpakaļ. Ievas Segliņas formas izjūtai un amplitūdai robežu nebija jau pārdabiskajā Rainītī izrādē Smiļģis un nav arī šeit – no kabatas naža leņķī saliekušās neapgāžamas sirmgalvītes līdz gandrīz paralēli skatuvei augumu atšāvušai un erotiski sēcošai sievietei vampam (Jonesko lugā, starp citu, Ievas Segliņas spēlētā Didāre ir vīrietis Didārs). Katrs savu lomas «ķermeni» precīzi atraduši arī Juris Bartkevičs, Ģirts Ķesteris, Dainis Gaidelis un Aldis Siliņš.

 

Vienā solī un ritmā

Gan lugas, gan izrādes centrā esošie Laura Dzelzīša Žans un Toma Veličko Beranžē pirmo reizi uz skatuves parādās kā dubultnieki, vienā solī un ritmā, kopā salipuši. Viens elegants un pareizs, otrs sadzēries un nolaidies, bet vispār – sarkanais un baltais klauns, viens, kurš smejas, un otrs, par kuru smejas. Jau Smiļģī bija redzams, cik izcilā profesionālajā formā šobrīd ir Lauris Dzelzītis – dažāds un vienlaikus precīzs katrā ainā. Žans, kurš, izlobījies no tvīda uzvalka, ļaujas gluži dionīsiskai stihijai, noteikti ir Degunradžu fascinējošākā aina. Savukārt Toms Veličko ar Beranžē lomu pārliecinoši "pierakstās" uz Dailes lielās skatuves, triju cēlienu maratonā noturot domu, tēlu un publikas uzmanību salīdzinoši neizdevīgos apstākļos – lielākoties bez izteiktas maskas.

Trešais cēliens faktiski pārvēršas par Toma Veličko monoizrādi, kurā publikas empātija drīzāk ir vērsta uz aktieri, nevis varoni, jo uzdevums ir maksimāli apgrūtināts – caur skafandru jāliek noticēt pēdējā "normālā" cilvēka bailēm un cerībām. Aktieris to izdara, bet pēdējā cēlienā režisore viņam nepalīdz, un vispār droši izsekot Ildiko Gāšpāras Degunradžu idejiskajam vēstījumam neizdodas.

Režisores attieksme pret degunradzības skartajiem it kā ir ironiska, bet vienlaikus to (degunradzību) uz skatuves reprezentē šķietami cienījamas garīgas kvalitātes. Jura Strengas Vecais vīrs, kurš nesatricināmi lasa grāmatu, ir gandrīz paša intelektuālā aktiera paštēls; Vitas Vārpiņas trīsslāņu zefīra torti atgādinošā Befa kundze pēkšņi sāk dziedāt klasisku āriju; jau minētā Žana pārvēršanās arī tā kā būtu atbrīvošanās, nevis bojāejas zīme. Galu galā visi varoņi, kas pārvērtušies degunradžos, beigās parādās tādā kā antīkā kora transformācijā – deformācijas, pārspīlējumi un krāsas ir nokritušas, un apakšā atklājušies parasti, mazliet noguruši cilvēki. Arī Jonesko asprātīgo izteicienu: "Nevar taču pieļaut, ka kaut kādi degunradži samin mūsu kaķus" izrādes un Latvijas aktuālajā kontekstā gribas pārfrāzēt kā: "Nevar taču pieļaut, ka kaut kāds Brekte apķēpā mūsu skolas." Citiem vārdiem sakot, izrādes zīmju sistēmā varbūt nav nemaz tik slikti būt degunradzim. Jonesko gan tam diez vai piekristu.

Degunradži nav nevainojami, bet… lai nav. Jo ir aizraujoši un ar jēgu. Jaunā Daile turpina iepriecināt.

 

Degunradži
Dailes teātra Lielajā zālē 8., 9.X, 12., 13.XI plkst. 18 Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 10–25

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja