Virsrakstā citētais formulējums, kas tik tiešām precīzi raksturo arī šodienas klausītāju izjūtas par pianisma leģendas Martas Argerihas spēli, mākslinieces cienītājiem zināms jau kopš 1978. gada un ir tik bieži atkārtots, ka sen jau folklorizējies. Tomēr tam ir konkrēts autors. Šādi savā atsauksmē par tobrīd vēl 37 gadus vecās Argerihas uzstāšanos Ņujorkā, Everija Fišera zālē, kur viņa bija soliste Volfganga Amadeja Mocarta klavierkoncerta atskaņojumā, sajūsmā izsaucās pianists, mūzikas skolotājs, publicists un daudzu starptautisku konkursu žūrētājs Dīns Elders, kura grāmatā Pianists at Play (1982) publicēta arī viena no nedaudzajām Martas Argerihas sniegtajām intervijām.
Svētdienas, 12. oktobra, vakarā Vidzemes koncertzālē Cēsīs cēli sirmā 73 gadus vecā pianiste, kura muzicēja kopā ar savu ilggadējo skatuves partneri vijolnieku Gidonu Krēmeru un viņa orķestri Kremerata Baltica, bija apbrīnojamā formā. Tajā vien retajam sasniedzamajā virsotnē, kurā izkopta meistarība ir savijusies kopā ar pašas dabas dāvātu interpretācijas mākslinieces sūtību. Var teikt – ģenialitāti. Un var arī teikt – nolemtību, jo tā vienkārši ir un citādi nevar, dārgi par to samaksājot ar valūtu, ko sauc par laimi personiskajā dzīvē. Dienu iepriekš Viļņā viņi atklāja Eiropas turneju – ar turpinājumu Minhenē (14. oktobrī), Barselonā (16. oktobrī) un Milānā (19. oktobrī).
Gavilējoša brīvība
Šis bija vēsturisks koncerts. Lai gan priekšā bija kārtējās pirmdienas darba rīts, jaunajā Cēsu koncertzālē nebija nevienas brīvas vietas un tās tuvākajā apkārtnē bija pilns ar mašīnām, ar tām bija atbraukuši klausītāji ne tikai no Cēsu apkārtnes, bet arī Rīgas, Rēzeknes un daudzām citām vietām. Lai netrūktu skābekļa, koncertā visas zāles un balkona durvis bija atstātas plaši vaļā, un publika klausījās Bēthovena un Mocarta skaņdarbu lasījumos, elpu aizturējusi. Šādi notikumi liek lepni izslieties apziņā, ka mēs Latvijā tomēr neesam Eiropas kultūras perifērijā. Jau drīz šo pārliecību stiprinās arī slavenās argentīniešu čellistes Solas Gabetas viesošanās Rīgā, drīz pēc tam – maestro Marisa Jansona un viņa vadītā Bavārijas Radio simfoniskā orķestra vieskoncerts.
Te gan jāatgādina, ka Marta Argeriha Latviju neapciemoja pirmoreiz. Trīskārtējo Grammy laureāti, Japānas Mākslas asociācijas prestižā apbalvojuma Praemium Imperiale ieguvēju, skaņu ierakstu nama Deutsche Grammophon mākslinieci, Argentīnā dzimušo klavierdīvu ar katalāņu un Krievijas ebreju asinīm Gidons Krēmers uz Rīgu atveda jau toruden 2006. gadā, kad Rīgā notika NATO samits. Toreiz viņi muzicēja divatā, atkal satikušies kopspēlē pēc vairāk nekā desmit gadu pārtraukuma. Programmā bija Roberta Šūmaņa un Bēlas Bartoka darbi, un viņu duets bija divu spēcīgu, dziļu, gudru, jūtīgi smalku un mūzikā dabiski dzīvojošu personību saruna, kurā abi bija vienlīdz līderi. Vēl tagad man spilgtā atmiņā, kā toreiz Marta Argeriha nospēlēja Šūmaņa klavierdarbu krājumiņu Bērnu ainas un kādas neparastas, iepriekš nepamanītas krāsas, tēlus un noskaņas tajā atrada un izcēla.
Šūmanis viņas izpildījumā skanēja arī šoreiz Cēsīs, koncerta pirmās daļas piedevā uzreiz pēc Ludviga van Bēthovena Otrā klavierkoncerta atskaņojuma apbalvojot ar vienu no Šūmaņa Fantāzijskaņdarbiem op. 12. Skaņas aizvirpuļoja gaisā atbilstoši miniatūras nosaukumam Dīvainības (jebšu Neparastības) – smalki, virtuozi, dzīvespriecīgi un neprognozējami radošā, gavilējošā brīvībā. Šo raksturojumu tiklab varētu attiecināt arī uz pašu Martu Argerihu – dīvu, kura ir ļoti īpaša, radoši brīva, ekscentriska un dabiska visās savās izpausmēs, sākot ar principiālo izvēli nekrāsot savus garos, bagātīgi kuplos sirmos matus.
Skaņdarbu pārvērtības
Kā arka, kas savienoja tik dažādos koncertus 2006. gadā un tagad, bija Friča Kreislera valsis Skaistais rozmarīns, kurā Marta Argeriha un Gidons Krēmers atkal ar baudu izgaršoja labas salonmūzikas sentimentālo valdzinājumu.
Protams, vislielāko interesi un ovācijas baudīja Martas Argerihas solo Bēthovena Otrā klavierkoncerta interpretācijā, par kuru viņa savulaik saņēma vienu no savām trim Grammy. Taču šis fakts vairs pat nelikās būtisks, jo interpretācija nebija rutinēts, nemainīgs "konservs". Klausījāmies neparasti dzīvajā, dabiskajā un no jauna jaunajā skaņdarba lasījumā Argerihas pirkstos – tā, it kā viņa šo, vēl gaiši mocartiskā garā rakstīto, Bēthovena klavierkoncertu spēlētu pirmo reizi, piedzīvodama īpašu atklāsmi. Līdztekus neierobežotai pianisma tehnikai, izkoptajam piesitienam, delikātajam frāzējumam un daudzām citām Martas Argerihas mūzikas paradīzei piemītošām īpašībām pianistei ir īpaša spēja un prieks vienkārši dzīvot mūzikā un ievilkt šajā pasaulē ikvienu.
Iesākuši koncertu ar inteliģenti neuzbāzīgu, muzikāli poetizētu klasikas apdari – Aleksandra Raskatova opusu Četras minūtes no Mocarta dzīves –, Gidons Krēmers ar savu orķestri deva nepārprotamu zīmi, ka šis (izņemot Bēthovena Otro klavierkoncertu) būs muzikālo pārlikumu vakars. Nekavējoties turpinot ar populāro, virtuozo, rotaļīgi "dusmīgo" Bēthovena klavieru rondo un kapričo Dusmas par pazaudēto grasi Viktora Kisina pārlikumā vijolei un stīginstrumentiem, Krēmers ar savu orķestri atklāja šajā darbā jaunas krāsas un nianses, turklāt tik dabiski, it kā pazīstamās melodijas un klavieru pasāžas būtu rakstītas tieši vijolei. Pat refrēns, kuru pianisti nereti mēdz saplūdināt veiklā pirkstu skrējienā pār klaviatūru, skanēja artikulēti, izteiksmīgi, personiski.
Žēl, ka neesmu arfiste, lai visā pilnībā novērtētu Volfganga Amadeja Mocarta dubultkoncerta flautai, arfai un orķestrim pārvērtības, kuras Gidons Krēmers un Marta Argeriha atklāja, spēlējot pēc notīm, jo Viktora Kisina pārlikums vēl pavisam svaigs, tieši šai turnejai radīts. Taču tas netraucēja vienkārši baudīt muzicēšanas prieku, abu mākslinieku saprašanos un izsmalcinātos muzikālos dialogus tik organiskā solistu divvienībā, kura, paša Gidona Krēmera vārdiem, ir "ideāls pāris mūzikā". Tas ir labi, jo bija skaidri redzams, ka pianistei, kura izteikusies, ka solokoncertos uz skatuves jūtas vientuļa, Krēmers un Kremerata Baltica ir uzticami domubiedri mūzikā. Tad var izturēt koncertturnejas fabrikas režīmu.