Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas

Mazāk manis, vairāk mūsu. Survival Kit 12 – viens no pēdējo gadu veiksmīgākajiem mākslas festivāliem

Šis ir viens no pēdējo gadu veiksmīgākajiem festivāliem Survival Kit, jo mākslinieciskais jūtīgums mijas ar cilvēcisko, kuratores ir iedziļinājušās tajos stāvokļos un stāstos, no kuriem būvēta izstāde.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotais festivāls Survival Kit 12 pirmo reizi tā pastāvēšanas vēsturē vairs nenotiek pamestās Rīgas ēkās, un atšķirībā no pēdējiem gadiem tam nav arī tematiskā apakšnosaukuma. Šīgada festivāla kuratores Joanna Varša un Evila Durmušoglu ekspozīciju izveidojušas Rīgas memoriālajos muzejos un viesnīcā Neiburgs, tematiski pievēršoties dažādiem jautājumiem, kas lielākā vai mazākā mērā saistīti ar cilvēka novecošanu. Kā jau laikmetīgās mākslas izstādē pienākas, par vecumu, nāvi, ķermeniskumu, jaunības un veselības kultu izraudzītie mākslinieki reflektē no dažādiem skatpunktiem un dažādos medijos, aptverot gan jaunākajos zinātnes un biotehnoloģiju sasniegumos balstītas atziņas, gan kultūrantropoloģiskus vai gluži ikdienišķās, personiskās situācijās balstītus novērojumus. Kā tēlaini pavadtekstā formulējušas kuratores, tas viss vērsts uz centieniem "(..) kopīgi iztēloties citu sabiedrības imūnsistēmu, kura sākas līdz ar mākslinieku austās kolektīvās ādas virsmu".

Es teiktu, ka izstāde ir mēģinājums citādi paraudzīties uz tām dzīves formām un veidoliem, kurus lielākoties diskriminējam un izstumjam no sabiedrības apziņas kā pilnvērtīgai dzīvei nederīgus, vienlaikus baidoties no pašu nevarības un atkarības no citu rūpēm.

 

Māju motīvs

Memoriālie dzīvokļi kļūst par aktīvu daļu no mākslas pieredzes, un šīs vietas nav tikai pasīvas telpas. Lai arī festivāla apmeklēšana daudzās vietās ar atšķirīgu darba laiku ir mazliet vairāk apgrūtināta, nekā ierasts, jo mūsu dārgajā un allaž trūkstošajā laikā jāierēķina pārvietošanās pa pilsētu, memoriālie muzeji šķiet brīnišķīga un konceptuāli pamatota izvēle, jo memoriālās piemiņas vietas lielākajā daļā gadījumu aktīvi un veiksmīgi mijiedarbojas ar mākslas darbiem kā citu laiku atdarinošas vietas, mazas laika mašīnas. Turklāt katrs apmeklējums izvēršas par ciemošanos un liek ar mākslu sastapties nepastarpināti un personiski.

Zīmīgi, ka arī liela daļa mākslas darbu ir saistīti ar māju vidi vai dzimtajām vietām, jo sevišķi videodarbos, kas fiksē fiktīvu vai reālu varoņu dzīvi, kas visbiežāk norit viņu mājās. Tādējādi festivāla apmeklējums lielā mērā izvēršas par ielūkošanos citu privātajās telpās, taču dziļākā līmenī māju motīvs apliecina to, kas vistiešāk izteikts Jāņa Akuratera muzejā aplūkojamā Johannas Hedvas darbā manifestā Slimās sievietes teorija – vecums un slimības izslēdz cilvēku no publiskās telpas, mājas bieži vien ir arī vienīgā viņam pieejamā telpa: "Slimās sievietes teorija ir domāta tiem, kuri katru dienu saskaras ar savu ievainojamību un nepanesamo trauslumu un kuriem tādējādi jācīnās ne tikai par to, lai viņu pieredze tiktu cienīta, bet lai tā vispirms kļūtu redzama."

 

Jaunības slogs

Izstādē publiskais tiek konfrontēts ar privāto gan caur atmiņu, gan māju konceptu, taču tās intonācijas ir samērā neuzbāzīgas – tajā īsti nav kareivīgas anarhijas vai pārmetošas didaktikas, kas liktu kolektīvi pašausmināties par sabiedrību, kurā dzīvojam un kuru tomēr paši veidojam. Izstāde jūtīgi, bez savus varoņus ekspluatējošām provokācijām atsedz tēmas un pieredzi, par kurām daudzi, arī es, iepriekš diez vai ir īpaši aizdomājušies. Un kāpēc gan lai būtu aizdomājušies, ja novecošanas pieredze kā specifisks sociāli bioloģisks process lielākoties tiek izstumta no kultūras un masu mediju telpas un citām modernajām kolektīvās apziņas formām, protams, ja vien tās nav elēģiski izskaistinātas pārdomas par visa pastāvošā sairumu vai filosofu sarunas par nāvi.

Viens no izstādes mērķiem ir piešķirt redzamību pieredzei, kas sabiedrības apziņā tiek ignorēta, un norādīt uz mehānismiem, kas sistemātiski veido šāda veida diskrimināciju. Spēcīgu iespaidu atstāj Polinas Kirnjē-Žardēnas darbs Netīrās asinis, kas brīvi interpretē Žana Ženē homoerotisko Mīlas dziesmu, ieslodzītu vīriešu mīlasstāstu aizstājot ar nereproduktīva vecuma sievietēm, kuras svin savu erotisko spēku, kas vairs nav piesaistīts citu iekārei un vairošanās funkcijām. Darbs liek citādi – kā uz spēku, nevis vājumu – palūkoties ne vien uz novecojušiem sieviešu ķermeņiem, bet arī pašu jaunības slogu uz sievietes miesu, kas to objektificē un pakļauj sabiedrības demogrāfiskajām vajadzībām.

 

Konteksta izjūta

Daļa darbu apzināti eksponēti tā, lai saplūstu ar memoriālu interjeriem un it kā paslēptos tajos. Ne visos gadījumos tā izrādās veiksmīga pieeja, daži darbi muzeju vidē pazūd pavisam, taču, piemēram, Ingrīdas Pičukānes zīmējumi ar dažādiem sejas tuvplāniem, ko skaistuma industrija mūs iemācījusi dēvēt par nepilnībām, telpā ir grūti pamanāmi un tādējādi atbalso arī sabiedrības attieksmi pret šiem "defektiem", kas ir jāpaslēpj un jānotušē. Kontekstuālā līmenī telpa iesaistās arī Vikas Ekstas piktoriālisma stila pašportretos, kuri rada dialogu ar Jaņa Rozentāla mākslu, savukārt Ievas Kraules-Kūnas darbs konfrontē sevi ar muzeja galvenā varoņa Jāņa Akuratera skaistuma filosofiju, māksliniecei demonstrējot skaistuma jēdziena ētisko devalvāciju. Kopumā patīkami pārsteidz, cik pārdomāti izstādē ir iekļauts lokālais kultūrvēsturiskais konteksts, iedziļinoties arī memoriālo muzeju stāstos un tiem veltīto kultūras personību nozīmē, nevis atkārtojot nacionālos stereotipus par dainām.

Dainu skapis šoreiz izstādē ienāk tikai kā scenogrāfisks fona elements Annas Salmanes darbā Pagrabā paslēptais tēvs Krišjāņa Barona muzejā, kuru – tāpat kā otru mākslinieces festivāla darbu Viņa sēž uz krēsla Eduarda Smiļģa Teātra muzejā – gribas izcelt kā veiksmīgu vecuma un Rietumu kultūras attiecību interpretāciju, kam māksliniece pievēršas caur silti humānistisku asprātību.

Uzkrītoši lielākā daļa izstādes dalībnieku ir sievietes – šis fakts Survival Kit publicitātē, šķiet, netiek uzsvērts, tāpēc pieņemu, ka šāda proporcija ir sanākusi dabiski, nevis ņemot vērā kādus īpašas feministiskās matemātikas aprēķinus, un domāju, ka šāda proporcija īpaši nepārsteigs nevienu, kas kultūras norisēm seko līdzi arī no dzimumu vienlīdzības un tiem specifiski raksturīgo interešu perspektīvas.

Lai arī mākslas pasauli iedomājamies kā radošo intelektuāļu veidotu, tātad liberālāku, atvērtāku dažādajam, mazāk hierarhisku un jūtīgāku pret netaisnīgo, arī tajā rūpes par otru lielākoties ir sieviešu mākslinieču pārziņā. Vīrieši biežāk pievēršas personiskajai mitoloģijai, (viņuprāt) abstraktai metafizikai, savukārt sievietes biežāk šķetina vai vēro sociālās struktūras un tajās iekausētos varas mehānismus – jo acīmredzot joprojām tām ir pakļautas daudz lielākā mērā nekā vīrieši. Pieļauju, ka Survival Kit 12 gadījumā dzimumu disproporcija arī uzsver to, ka vecums daudz spēcīgāk ietekmē sievietes, nevis vīriešus, kuru sociālo kapitālu novecošana bieži vien tikai pavairo vai arī skar krietni vēlāk nekā sievietes.

 

Dīvainā laika cilpā

Šis ir viens no pēdējo gadu veiksmīgākajiem festivāliem Survival Kit, jo mākslinieciskais jūtīgums mijas ar cilvēcisko, kuratores ir iedziļinājušās tajos stāvokļos un stāstos, no kuriem būvēta izstāde. Tas darīts ar empātiju, nevis virspusēji ilustrējot un veidojot kārtējo izstādi, kas robotiski atkārto pretkapitālisma un pretapspiešanas saukļus, – daudzi izstādes darbi piedāvā ne vien sistēmas kritiku, bet arī glābšanas scenārijus un alternatīvas. Piemēram, Dagnas Jakubovskas un Joannas Gavroņskas-Kulas projekts Nākotnes maize apkopojis praktiskus nākotnes pārtikas piedāvājumus, kas ļautu samazināt planētas ekspluatāciju. Arī nekur nenorādītais videodarbu garums šķiet stratēģiski apzināts pretošanās žests ierastajai attieksmei pret laiku mūsu ikdienā, nepieciešamībai steigties un visu saplānot iepriekš.

Šo sajūtu paspilgtina mākslinieces Dineo Sešē Bopapes zīmējumu sērija Kad sen būsim miruši, joprojām būs darāmas lietas – zīmējumi kā dažādu lietu un darbu saraksti izkaisīti festivāla norises vietās un liek domāt par dzīves absurdo pakļautību termiņiem, produktivitātei un pienākumiem, kuriem dzīves nogalē, visticamāk, nebūs nekādas nozīmes un vērtības. Liela daļa darbu ir pašvērtīgi arī ārpus kopējā izstādes naratīva un radīti, izrietot no katram māksliniekam personiski svarīgas un tuvas pieredzes.

Nevar ignorēt faktu, ka pandēmija ir likusi saasinātāk uztvert lietas, par ko runā Survival Kit, – turklāt izstāde notiek periodā, kad mājās esam bijuši spiesti pavadīt daudz vairāk laika, nekā ierasts, nonākot dīvainā laika cilpā, kurā vakardiena saplūdusi ar šodienu, rītdienu, parītdienu. Iespējams, šī visiem kopīgā pieredze mums kādu laiku ļaus vismaz par dažām tēmām sarunāties ar daudz lielāku sapratni vienam par otra vajadzībām. Kā vēsta viens no mākslinieces Gezdes Ilkinas savvaļas augu izšuvumiem – mazāk manis, vairāk mūsu.

 

Survival Kit 12
Izstāde Rīgas memoriālajos muzejos un viesnīcā Neiburgs līdz 31.X www.survivalkit.lv

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja