Interesanti, vai pasaules kino industrijas fabrikās joprojām turpina ražot izklaidējošas lielbudžeta kara filmas uzbūvētās dekorācijās ar sprādzieniem, degošām un sagrautām mājām, norautu locekļu imitācijām? Plecu pie pleca ar scenogrāfiem tur strādā grima mākslinieki, un viņu uzdevums ir notriept "nogalinātos" aktierus ar asinīm līdzīgu šķidrumu, savukārt ziņās un sociālajos tīklos ik dienu parādās mūsdienu realitāte tepat Austrumeiropā, ko iepriekšminētie speciālisti mēģina attēlot, lai izskatās maksimāli tuvu realitātei. Varbūt pat drosmīgākos kino un kara datorspēļu jomas speciālistus vajadzētu aizsūtīt izglītojošā komandējumā uz īstu karadarbības zonu, lai turpmāk strādātu vēl kvalitatīvāk?
Droši vien 80. gadu sākumā, kad sākās britu heavy metal jaunais vilnis un grupas Iron Maiden slavas ceļš, karš Eiropā nebija noticis jau tik sen, ka cilvēkiem vienkārši pietrūka asu izjūtu. Bet 2022. gada 2. jūnijā Rīgā, kad īsts karš notiek tepat blakus, piepūšama kara lidmašīnas maketa šūpošanās virs skatuves Iron Maiden koncerta izskaņā diemžēl sabojāja sajūtas pēc citādi augstā līmenī nostrādāta un daudzu gaidītā koncertšova.
Parastais zili dzeltenais
"Arī Rīgā tas viss būs – virs skatuves tiek solīta iznīcinātājlidmašīna Spitfire, liesmu metēji utt., kas tagadējos reāla kara apstākļos iegūs papildu nozīmi," tā pats rakstīju pirms koncerta, iztēlojoties, kā grupa šos savus ierastos šova elementus, veicot nelielas korekcijas scenārijā (jo koncerts tomēr nav kino), šo rotaļāšanos ar kara estētiku pārvērtīs protestā. Varbūt mūziķi no kaut kā tāda izvairās, lai Iron Maiden nepārstātu klausīties Krievijā un brīdī, kad karš beigsies, tur joprojām aicinātu uz koncertiem? Ar gadījumiem, kad mākslinieki šī iemesla dēļ cenšas ieņemt neitrālu pozīciju, ir nācies sastapties arī pie mums, vismaz kara sākumā, līdz tiek saņemti pārmetumi, un tad nolemts ātri laboties.
Citi saskatīja Iron Maiden attieksmes paušanu ar Ukrainas karoga krāsās izgaismotu zāli, skanot dziesmai The Chansman, kas ir par brīvības cīņām. Koncertā Vācijā 2018. gadā Brūss Dikinsons (dziesma gan radusies viņa aizstājēja Bleza Beilija laikā) to esot pieteicis, atgādinot, ka daļa šīs valsts kādreiz bijusi austrumbloka sastāvdaļa, tāpēc vācieši gan jau zina, ka šī dziesma ir arī par to, taču Rīgā viņš neko tamlīdzīgu neteica, kaut Latvijas okupācija atstājusi daudz paliekošākas sekas un arī Ukraina ir tepat līdzās. Bet šī dziesma ir tik pazīstama, ka Iron Maiden to spēlētu jebkurā gadījumā, savukārt zilo un dzelteno krāsu gaismu mākslinieki koncertos lieto visbiežāk.
Paaudzi par Iron Maiden vecāku roka klasiķu – grupas Pink Floyd – bundzinieks Niks Meisons, kurš arī nesen sniedza izcilu koncertu klubā Palladium Rīga, aizvedot klausītājus brīnišķīgā ceļojumā uz agrīno Pink Floyd daiļradi, drīz pēc kara sākuma pirmo reizi 28 gadu laikā apvienojās studijā ar bijušo kolēģi ģitāristu Deividu Gilmoru, lai ierakstītu protesta dziesmu Hey Hey, Rise Up! kopā ar ukraiņu dziedātāju Andreju Hļivņuku.
Iron Maiden savu mūziku spēlē izcili, bet visā, kas ap to, savos vairāk nekā sešdesmit joprojām ir kā tādi nepieauguši bērni, kuri dzīvo savā pašu uzbūvētajā pasaulē, kur nekas nenotiek pa īstam. Ne velti viņu mūzika izmantota datorspēlēs, un arī briesmonis Edijs, kurš parādās uz skatuves, ar zobenu pa jokam griežot grupas dalībniekiem nost galvas, tikai izskatās bīstams, jo patiesībā ir vien jautrs briesmonītis.
Spēks vēl kaulos
Ieejot Arēnā Rīga, kad tur jau bija sākusi spēlēt Iron Maiden iesildītājgrupa Lord of the Lost no Vācijas, sajūtas bija diezgan sirreālas, jo kaut kā pa diviem gadiem aizmirsies, kā tas ir – vērot mazus cilvēciņus milzīga pūļa priekšā. Un šiem mazajiem cilvēciņiem nav ne jausmas, pat ir vienalga, vai tu uzmanīgi klausies un esi sajūsmā vai izsaki kritiskas piezīmes par notiekošo apkārtējiem.
Smagā metāla žanrā ir kaut kas ne vien no aktiermākslas, kurā ir jāprot nereaģēt uz to, kas notiek lejpus skatuves, bet arī no sporta – mūziķiem ir jāuztur sevi lieliskā fiziskajā formā, un šodien Brūss Dikinsons dzied ne sliktāk kā 80. gados un pavisam noteikti labāk nekā pirms divdesmit gadiem, kad redzēju Iron Maiden Roskildes festivālā, kas bija notikums kaut vai tāpēc vien, ka dziedātājs bija tikko atgriezies grupā. Iespējams, toreiz Brūss Dikinsons vēl nebija atradis organismam piemērotāko un veselīgāko vitamīnu kokteili, kas neļauj ķermenim, kura sastāvdaļa ir arī balss saites, kļūt stīvam un palīdz iegūt enerģiju, nepaņemot to avansā no tuvās nākotnes, kā to dara visādi ķīmiskie stimulanti, ko nejauši var arī pārdozēt. Apspīlētas ādas vai tās imitācijas bikses, astē sasieti pusgari mati, kas uz beigām tiek izlaisti. Tāpat var apbrīnot arī bundzinieku Niko Makbreinu, kurš trīs dienas pirms savas 70 gadu jubilejas spēlēja tā, kā spēlētu pats Dievs, ja viņš būtu bundzinieks. Un būt bundziniekam smagā metāla žanrā nepavisam nav fiziski viegls darbs – ne velti mūsu pašu apvienība Skyforger bundziniekus ir mainījusi vairākkārt, un tas noticis nevis kaut kādu nesaskaņu dēļ, bet tāpēc, ka esošais tādu slodzi vairs nevar turēt.
Visi trīs ģitāristi arī strādā perfekti, galvenais dziesmu autors un grupas dibinātājs basģitārists Stīvs Heriss, kurš ģērbies tikpat īsās biksēs kā Anguss Jangs no AC/DC, uztur auļojošu zirgu ritmu. Sākumā izskan jaunākas dziesmas, bet tālāk tiek mests galdā trumpis pēc trumpja, publika katru veco hitu sagaida ar vētrainām ovācijām. Koncertpiedzīvojums – neaizmirstams, bet liesmu mēles, kuru karstums iesitas arī tālu no skatuves esošo vaigos, šodien nespēj sajūsmināt.