Kremerata atkal ir lieliskā formā, un par to prieks - skan intensīvi, lokani, niansēti. Šis koncerts bija vēl viens apliecinājums, ka laikmets, kad uz viļņa ir diktators diriģents, tuvojas beigām; to rāda arī daudzu citu Eiropas un ASV orķestru iekoptā prakse vienoties teicamā saskaņā bez maestro palīdzības. Programma pievilcīga - burvīgs Veinberga neoklasicisma paraugs, Vaska zīmētu rudens lauku tālīns vientulīgums, Desjatņikova divertismenti, kur mūziķiem sirsnīgi izspēlēties. Koncerta īpašās vērtības - Gijas Kančeli līdz sirdij dzelošais fatālisms un Šostakoviča koncerts, kur Luks Geņušs (kopā ar brīnišķu trompetistu un līdz žilbumam uzasinātu orķestri) demonstrēja satriecošu virtuozitāti un dziļu saprašanu gan ironiskajās, gan sapņainajās epizodēs. Daudz veiksmes šim izcili apdāvinātajam mūziķim, ko drīz dzirdēsim Pianisma zvaigžņu festivālā! Gidona Krēmera spēle ne vairs spoža, toties maksimāli personiska, sevišķi Veinberga un Kančeli mūzikā. Klausījāmies dzīvē daudz pieredzējuša pasaulslavena mākslinieka intīmu sarunu ar vijoli un publiku, kas apliecināja orķestrim un solistiem mīlestību un pelnītu sajūsmu.
Ieva Rozentāle * * * * *
Gidona Krēmera uzstāšanās nav aizmirstamas. Ikreiz, kad viņš spēlē, viņš pauž savu iekšējo pārliecību. Un spēlēt viņš var jebko, jo būtiskāko saturu skaņdarbā rada viņš pats, iespējams, neatkarīgi no tā, kāds bijis darba sākotnējais uzdevums. Unikālais saturs slēpjas vienreizīgā skaņā - filigrāni trīsuļojošs, teju caurspīdīgs tonis komplektā ar ārkārtīgu tīrību (ka ausis sāp) un izsmalcinātu tembru. Neaizmirstams vizmojums, kurā ik pa brīdim zūd robežas starp skaņu un klusumu. Viss būdams mūzikā, viņš pārtop no izpildītāja par radītāju. Klausītājs ir gudrs un to jūt. Mans divkāršās jubilejas koncerta uzliesmojums bija Rīgā pirmatskaņotais Krēmeram veltītais Kančeli Chiaroscuro, jo Kančeli klusuma vibrācijas spēj vistiešāk reflektēt Meistara smalko būtību. Krēmers programmu sakārtojis tā, lai centrā Kančeli meditācija, bet finālā - prieks, draiskums un jubilejas salūts. Pēc Vaska Epifānijas, kas turpina komponistam raksturīgo stila dienasgrāmatu, dzirksteļojošu spozmi uzšķiļ jaunais lietuviešu pianists Luks Geņušs Šostakoviča Pirmajā klavierkoncertā. Visa koncerta spēks slēpjas arī joprojām jauneklīgajā orķestrī - saliedēts, precīzs, muzicēt motivēts un Krēmeram atdevīgs. Un ar jauniešiem neraksturīgu smalku humora izjūtu, par ko priecājos šarža caurvītajos, dauzonīgajos Desjatņikova Mērķa fragmentos.
Inese Lūsiņa * * * * *
Izsmalcināti, patiesi, vitāli, izsāpēti, arī asprātīga humora piepildīti mūzikas vēstījumi vienā samērīgā un harmoniskā programmā bija pati pilnība. Taču, izrādās, arī pilnībai ir reljefs - ar Gijas Kančeli ģēnija pieskāriena emocionāli satricinošo virsotni speciāli Krēmeram rakstītajās skaņu gaismēnās Chiaroscuro - uz klusuma un kliedziena, esības un mūžības robežas. Kurš gan cits spētu ar savu vijoli tik silti un gaisīgi identificēties ar bērnišķi naivo sirsnību, kāda strāvoja no mums jaunatklājamā komponista Mečislava Veinberga (1919-1996) Concertino. Tas, kas citiem liktos necils, Krēmera rokās iemirdzas kā pērlīte, tāds interprets ceļ jebkuru komponistu. Pētera Vaska Epifānija uzrunāja ar nostalģiju latviskas dabas un lieliska orķestra ansambļa ainavā. Lietuviešu pianists Luks Geņušs aizrāva ar virtuozu azartu, vīrišķīgu piesitienu un interpretācijas stratēģiju Šostakoviča 1. koncertā kopā ar spožo trompetistu Klemensu Štāmeru-Ilgneru. Finālam piestāvēja ar garšu izspēlētās Leonīda Desjatņikova intelektuālās rotaļas - provokācijas par ķīniešu invāziju Eiropas kultūrā (no skaņu celiņa Aleksandra Zeldoviča filmai Mērķis pēc Vladimira Sorokina scenārija).