Viena lieta, ja jaunības trakumā gar taviem stāstiem vai romāniem grābstās režisors iesācējs, kaut arī ģēnijs (Stenlijs Kubriks taču ir ģēnijs), cita - ja tavus darbus sāk ekranizēt britu intelektuālā kino visēdājs Maikls Vinterbotoms (psiholoģiski seksuālā trillera Slepkava manī 2010. gada versija, bijušas vēl divas).Šmita markaUn, ziniet, gadījumā ar Gati Šmitu, kurš Dailes Lielajā zālē kopā ar savu radošo komandu (Rūdolfa Bekiča provinciāla postakadēmisma dizainam līdzīgā gaišā scenogrāfija, Ērika Ešenvalda muzikālais «celiņš» hommage 50. gadu kinoretro, Keitas kostīmi a la filma Kalpone/Help) arī režisējis Tompsona romāna dramatizējumu (autorus programma neuzrāda) Wild Town/Mežonīgā pilsēta, gribot negribot sanāk kinematogrāfiska analoģija. Bet ne tamdēļ, ka Šmits ir profesionālas kinovides cilvēks, kurš teātrī ierasti taisa, hm, tādus inčīgus, stilīgus «kinematogrāfiskus» gabalus (atceramies klaustrofobiskos Nažus vistās DT, film noir latvisko lokalizāciju Tas notika ar viņiem un niansēto rotaļgabalu Drāmas kursi pieaugušajiem JRT, pat panorāmiskajā mūziklā Nožēlojamie, pseidohistoriskajā parabolā Trakāk vēl kā piektā gadā NT vai Šmita līdzšinējā režijas virsotnē - Ešenvalda operas Augļu koks ir Jāzeps LNO uzvedumā - varēja saskatīt un runāt par kino izteiksmes līdzekļu lietošanu uz skatuves: epizožu - «kadru» montāža, simultāndarbības principi, platekrāna mizanscēniskais naratīvs, telpas optikas deformēšana ar tuvplānu - kopplānu ilūziju, aktieru «ārpusteatrālās prakses» eksistence…). Tas viss ir dabūjams arī Dailes Mežonīgajā pilsētā un, cerams, piesaistīs teātrim jaunu skatītāju segmentu - Šmits tiešām jau pelnīti ir «marka» tādiem cool & stylish un drusku gīkainiem mākslas projektiem.Taču kinoanaloģija ir, lūk, kāda. Par Tompsona patlaban slavenāko romānu Killer Inside Me/Slepkava manī gadiem interesējās kinorežisors Endrū Dominiks - puisis, kas uzņēmis, manuprāt, piecgades otru labāko filmu Džesija Džeimsa slepkavība no gļēvuļa Roberta Forda rokas (pirmā, saprotams, ir P. T. Andersona Plūdīs asinis/There Will Be Blood; turklāt abām ir viens operators ģēnijs Rodžers Dīkinss). Taču beigu galā nofilmēja Slepkavu manī režisors inteliģents Maikls Vinterbotoms, kurš provēja asiņainā lubenē par snaudošo (katrā) maniaku iemīcīt freidisku nopietnību, panākot sprādzienbīstamu halucinogēnu efektu. Šķiet, Gatim Šmitam arī bijis līdzīgs triks prātā.
Zīmīgi, ka visu še pieminēto filmu pamatā ir t. s. lubu literatūra, un patiesi - Nafta, Mežonīgā pilsēta, Slepkava manī tiešām ir viegli lasāma viela ar sociālkritisku piesitienu un vārgi slēptām simpātijām pret «taisnīgo pasauli» (tikai nebrīnieties - sociālismu), tomēr tāda, kas savā mākslinieciskajā ambīcijā grib «iztaisīties» par kaut ko vairāk - tādu kā «jeņķu dzīves/sadzīves tikumu hrestomātiju», kaut ko līdzīgu Zolā izglītojošajām tikumu lubenēm.
Grīļīga plastika. Un viss?
Uz Dailes teātra izrādi diemžēl pārceļojusi tieši šī «nenoteiktība» - īsti nav skaidrs, kas tad ir izrāde - «tikai» krimiķis, amerikāņu provinciālās, naftas drudža apsēstās vides enciklopēdija vai skumji smieklīgs «laikmeta pastišs» ar ekscentrisku, slēpti noziedzīgu īpatņu kolekciju? Formulēšu vēl brutālāk - nav skaidrs, kas izrāde ir žanriski - smalka skice pasteļtoņos vai tomēr šķietami daudzkrāsaina eļļas glezna. Farss vai melodrāma? Dīvaiņu karnevāls, kurā katram ir «kaut kas aiz ādas» vai sociālkritiska buržuāziskās sabiedrības niecības apliecība, izspēlēta dzīvās bildēs?
Jo «mežonīga» šī pilsēta ir tikai acīmredzami bagātākā cilvēka - Jura Bartkeviča laiski, tak pārliecinoši tēlotā slimā večuka Maikla Henlona - dēļ. Viņa sadzīves komplekts - miljoni, bezierunu ietekme vietējās aprindās, smuka, jauna, tēviņmiesas kārīga sieva - slepena alkoholiķe (burvīgo maitu Džoisu ierasti perfektā formālismā eleganti nolīgo Rēzija Kalniņa, kura šādu «femme fatale ar d---efektu» tēlos jūtas kā zivs ūdenī) - plus neapgrūtinoša nodarbe vecumdienās - aprūpēt sev piederošās viesnīcas grāmatvedību.
Tas, ka sieva Džoisa veci krāpj, pats par sevi saprotams un pieder pie lietas. Krāpj ar šerifu (Valdis Liepiņš cilvēcisko kokainā likuma mūdža Lū Forda tēlu, cik nu spēj), kurš ielaižas «bīstamos sakaros» uzreiz ar diviem citiem izrādes personāžiem. Pirmā ir šerifam jaunībdienās pierakstītā brūte Eimija Stendiša (izrādes vislielākais pārsteigums un spožākā loma - Kristīnei Nevarauskai, kuras uz maniakālas idiotijas un klīrīgas «vecmeitiskas» sirsnības veidotais tēls tiešām «norauj jumtu», turklāt ir absolūti cilvēciski simpātisks). Otrais ir (it kā) izrādes centrālais varonis - apķērīgais neveiksminieks Deivids Makkena, kuru darbā par apsargu - spiegu - viesnīcā nolīgst šerifs, jo, raugi, bagātajam naftiniekam radušās aizdomas, ka viņu grasās nogalināt, un kuru centīgi tēlo Artūrs Skrastiņš.
Taču tieši ar Makkenu noticis izrādes lielākais pārpratums, pareizāk, «baltais plankums». Jā, Artūrs Skrastiņš virtuozi atveido simpātisku, apdullušam, lēmētam lemuram līdzīgu tipiņu, kurš iekuļas ķibelēs pret savu gribu, tomēr ir tik jauki gļēvs, lai reizi par visām reizēm pateiktu nē savam «slīpi uz nekurieni slīdošajam» dzīvesveidam. Protams, viņš nav rakstnieka Tompsona zīmētais šerifs - psihopāts - slepkava Lū Fords no Slepkavas manī (Tompsonam ir kaislība negatīvos tēlus romānos saukt par Fordiem), tomēr viņš nav arī inocents eņģelis lemura ādā. Jocīgākais, ka tā arī netop skaidrs, kas īsti ir šis Makkena, un aktieris A. Skrastiņš nojausmu nepiedāvā. Tāds naivais īpatnis ar grīļīgu plastiku, un viss? Kādu «nospiedumu» viss, kas gāžas virsū, atstāj Makkenas personībā - atbildes nav. Varbūt viņš ir autists?
Apmēram tikpat savdabīgu «karakteri» lieliski veido arī nakts istabenes Rozijas tēlotāja Ērika Eglija, bet viņas rakstura abstinencei un «nozieguma anatomijai» vismaz ir sociāls izskaidrojums. Kas ir Makkena - mīkla, «cilvēks no nekurienes»? Protams, aktierus «vainot» šādā neskaidrībā nevar. Taču mazuma iespaids no izrādes nepazūd. Tas skatīšanās process maķenīt atgādina - o, jā, stilīgi, bet par ko īsti bija «cepiens», tā arī nav skaidrs. Jo nav nedz tās draudīgās «slepkavas manī» sajūtas pret katru no potenciālajiem vainīgajiem (jo slepkavība/pašnāvība izrādē tomēr ir gan), un nav arī tik garšīgi, lai smietos dūrītē par jeņķu meža spokaiņiem.
No Mežonīgās pilsētas sanācis tāds, atvainojos, «vinter-botoms» (auksts kā suņa deguns). Ne īsti atšķetināts krimiķis, ne īsti pašpietiekams pasaulīgo savdabju panoptikums. Bet varbūt tā ir neonuāra estētikas šķautne - runājam vienu, darām citu, domājam vēl ko citu, un tā līdz bezgalībai? Freida, Bībeles un frīkšova putra?