Pēdējās dienas Merilai Strīpai ir bijušas piesātinātas – svētdien Londonā viņa saņēma Britu kinoakadēmijas balvu BAFTA kā labākā aktrise. Iespējams, tā izrādīsies vērtīgākā no balvu ražas, ko Merila Strīpa ievāks par Mārgaretas Tečeres lomu filmā Dzelzs lēdija, – saņemt uzslavu no britiem par viņu premjerministres tēlojumu ir augstākas raudzes atzinība nekā līdzīgs novērtējums Amerikā vai kur citur. Pēc īsās uzturēšanās Londonā Merila Strīpa devās uz Vācijas galvaspilsētu, kur otrdien, 14. februārī, Berlīnes kinofestivālā viņu godināja ar mīlestību un vērienu.
Jau krietnu laiku pirms festivāla sākuma bija zināms, ka Merila Strīpa saņems Berlināles goda balvu par īpašu ieguldījumu kinomākslas attīstībā. Protams, arī Berlīnē tiks rādīta Dzelzs lēdija, tāpat kā Rīgā un citur Eiropā, kur šī filma nonāk uz kinoekrāniem.
Lēdijas rekords
Dzelzs lēdija ir ļāvusi Merilai Strīpai uzstādīt jaunu Oskara nomināciju rekordu – tā ir viņas 17. nominācija, absolūts rekords ASV Kinoakadēmijas vēsturē. Lai gan no šīm nominācijām Oskaros ir pārtapušas tikai divas – par filmām Krāmers pret Krāmeri un Sofijas izvēle, regularitāte, ar kādu aktrise tiek nominēta šai balvai ik pēc dažiem gadiem, viņu ir padarījusi unikālu. Visā kinovēsturē – ne pagātnē, ne tagadnē – nav nevienas citas aktrises, kuras karjera būtu tik stabila un pārliecinoša. Un ir taisnība reklāmiņām tīklā Facebook, kas atgādina – hei, draugi, Merila Strīpa nav saņēmusi Oskaru jau 29 gadus! Filma Sofijas izvēle – satricinoši dramatiska filma par holokausta šausmām, par kuru Merila Strīpa tika pie labākās aktrises Oskara, ir uzņemta 1982. gadā.
Viņas pirmā balva par lomu filmā Krāmers pret Krāmeri ir vēl senāka – to Merila Strīpa saņēma 1979. gadā, turklāt par otrā plāna lomu – viņa tēloja māti, kura pamet ģimeni personiskās brīvības vārdā. Nezinu, kam īsti adresēta Facebook reklāma – ASV Kinoakadēmijas biedri pamatā ir vecāka gadagājuma ļaudis, kuri diez vai intensīvi notriec laiku, virtuāli socializējoties feisbukā, kaut droši vien šis vēstījums sasniegs arī viņus – pa citiem kanāliem. Taisnībai ir jātriumfē, beidziet ākstīties, nominējot Merilu Strīpu n-tās reizes un 29 gadus viņai nepiešķirot balvu! Zinot, ka aiz filmas Dzelzs lēdija stāv mārketinga ģēnijs un producents Hārvijs Vainstīns, turklāt viņa lolojums ir arī filma Mākslinieks – šā gada balvu sezonas rekordiste –, nav jāšaubās, ka taisnība triumfēs.
Imunitāte pret paranoju
Merila Strīpa patiesi ir unikāla personība. Viņa ir vienīgā, kura atļāvusies nepakļauties globālajai un īpaši Holivudā valdošajai novecošanas paranojai. Viņa ir teju vienīgā, kura apstrīd tipisko pieņēmumu, ka aktrisēm pēc četrdesmit, kur nu vēl pēc piecdesmit, komerciālajā Holivudā nav ko meklēt – lomu viņām ir maz vai nav nemaz, turklāt lielo piķi filmu industrija pelna, uzrunājot tīņus, nevis nobriedušu ļaužu auditoriju.
Sātans Pradas brunčos, mūzikls Mamma Mia, kurā Merila Strīpa atgādināja par savu muzikalitāti un kādreizējo ambīciju kļūt par dziedātāju (operdziedātāju!), veltījums pavārmākslas dievietei Džūlijai Čaildsai Džulī un Džūlija – tie ir Merilas Strīpas nesenie blokbasteri, kas apgāž šos pieņēmumus. Kaut arī Dzelzs lēdija neierakstās lielo peļņas uzvaru kategorijā, filma ir bijis ideāls materiāls, kurā izvērsties Merilas Strīpas talantam.
Viņa spēj nevainojami imitēt, perfekti iestudēt biogrāfiska personāža vissīkākās mīmikas un plastikas nianses. Mārgaretas Tečeres loma ir tā, kurā Merila Strīpa to dara perfekti, kaut gan perfekciju nevar piedēvēt pašai filmai. Fakts, ka tā Oskaram ir nominēta divās kategorijās – par labāko aktrises darbu un labāko grimu – ļoti precīzi uzrāda Dzelzs lēdijas trumpjus: tā ir Merila Strīpa, un tas ir viņas grims, kas maksimāli uzsver līdzību ar kādreizējo britu premjerministri.
Sieviete aiz kadra
Amerikā Dzelzs lēdijas pirmizrāde notika vairāk nekā pirms mēneša, turklāt filma jau ir saņēmusi pamatīgu aukstu dušu. Recenzijas ir vēsas, pat ļoti vēsas. To galvenais arguments – filma par vienu no vispretrunīgāk vērtētajām XX gadsimta politiķēm, britu premjerministri Mārgaretu Tečeri (dzimusi 1925. gadā; premjera amatu ieņēmusi no 1979. līdz 1990. gadam), neko daudz neatklāj ne par šīs personības lomu vēsturē, ne par pašas Tečeres būtību. Tomēr, par spīti kritikas skābumam, Merilas Strīpas darbs, viņas nospēlētā vizuāli šķietami autentiskā Tečere ir viens no vispārliecinošākajiem gada aktierdarbiem.
Lielākie pārmetumi tiek adresēti sievietei, kura ir aiz kadra, – filmas režisorei Filidai Loidai, kura kino debitēja ar mūziklu Mamma Mia un pirms tam bija muzikālo izrāžu režisore. Viņa uzsvērusi, ka Dzelzs lēdija nav bijusi iecerēta kā filma par politiku, bet gan pašas Tečeres atskats uz dzīvi... Riskants apgalvojums. Turklāt, ja filma nav par politiku, tad par ko tā ir? Par eksistences traģismu, vecuma nespēku, kas vienlīdz skarbi mēdz piemeklēt gan dīvas, gan vēsturiskas personas, gan vienkāršos mirstīgos? Dzelzs lēdija sākas brīdī, kad Tečeres politiskā karjera jau ir palikusi tālā pagātnē.
Dzīve atmiņu pasaulē
Ekspremjere Tečere ir večiņa, kura čabinās gar piena pudelēm necilā bodītē, – tāda ir viena no pirmajām filmas epizodēm. Sieviete ar izkoptu stāju un valdonīgu izturēšanos, kura jauc pagātni un tagadni, lēnīgi čunčinās arī pa savu savrupnamu, sarunājoties ar vīru Deividu (Džims Broudbends). No Tečeres asistentes satrauktajām piezīmēm saprotam, ka Deivids jau vairākus gadus ir aizsaulē, kaut Tečerei viņš joprojām ir sarunu un strīdu biedrs.
Vecs cilvēks, kurš dzīvo atmiņu, iedomu un impulsīvu iegribu pasaulē, – tāda no pirmā acu uzmetiena ir šīs filmas dzelzs lēdija. Mārgaretas jaunība, iepazīšanās ar Deividu Tečeru, viņas spēka gadi un politiskā karjera maskulīnajā politikas telpā filmā tiek piedāvāta kā pašas Mārgaretas atmiņu epizodes, atmiņu tēli, kas iznirst vecās dāmas apziņā. Taču tiem netiek uzspiesta kāda īpaša subjektīva interpretācija – tās vienkārši ir ainas no pagātnes, kurās summēti spilgti Tečeres dzīves mirkļi.
Karjeras kolāža
Mārgareta, veikalnieka meita, izveidoja politisko karjeru jomā, kurā joprojām dominē vīrieši, un kļuva par Konservatīvo partijas līderi un premjerministri. Taču, noskatoties filmu, tā arī nekļūst skaidrs, kas bijis Tečeres spēks un karjeras pamats. Jā, ambīcijas, bet vai tikai? Tečeres karjeras triumfa un sakāves brīži filmā mijas kā vizuāli pievilcīgu epizožu kolāža. Savukārt viņas opozīcija, atšķirība pat savējo, partijas biedru, vidū tiek izspēlēta gluži dekoratīvi ar kadra kompozīciju un spilgtu krāsas akcentu, Merilu Strīpu kā Tečeri ieģērbjot krāsainos kostīmiņos, kas koši izceļas uz pelēcīgo politiķu uzvalku fona (šo taktiku savulaik veiksmīgi izmantoja Vaira Vīķe-Freiberga).
Filmā ir dāsni lietoti hronikas materiāli, kam inscenētajām ainām ir jāpiešķir īpaša autentiskuma garša, taču tās vēl jo uzkrītošāk akcentē kontrastu starp dokumentu un nereti pozētajām Tečeres politiskās karjeras epizodēm. Cēla, savās izpausmēs paštaisna kundze, kuras ekonomiskos lēmumus pavada vētraini protesti, kundze, kura uzstāj uz Lielbritānijas ģeopolitisko interešu aizstāvību un sāk Folklendu karu. Kundze, kura cēli raksta vēstules kritušo karavīru mātēm un kašķīgi uzbrūk savam partijas biedram sīkuma dēļ, galu galā iemantojot arī savā partijā kritisko ienaidnieku masu, – tās ir tikai dažas epizodes šajā kolāžā, kas iznirst vecenītes apziņā, kad viņa klimst pa savu namu, tērzējot ar vīra spoku.
Drāma bez smaguma centra
Dzelzs lēdijā ir virkne lielisku epizožu, teiksim, tā, kurā vēl pirms savas lielās politiskās karjeras sākuma Tečere mācās runāt publiski, vai tā, kurā viņa uzklausa ieteikumu atbrīvoties no cepurītēm politiķes imidža vārdā. Tomēr šai Dzelzs lēdijai pietrūkst smaguma centra – kā eksistenciāla, vecuma drāma filma īsti nespēj pārliecināt. Savukārt kā Tečeres politiskās karjeras, tās spožuma un posta analīze tā ir bezspēcīga. Nav iespējams radīt filmu par politiķi, politiku izmantojot tikai kā dekoratīvu materiālu un visu filmas dramaturģisko kapacitāti cenšoties iegūt tikai un vienīgi no Merilas Strīpas spēles. Pārējie filmas aktieri ir konceptuāli nebūtiski.
Lai nu kā, lai Merilai Strīpai tiek viņas pelnītais Oskars, ASV Kinoakadēmijas biedri augsti vērtē acīmredzamas un uzskatāmas fiziskas aktiera transformācijas – un biogrāfiskas filmas, gan veiksmīgas, gan ne īpaši, ir tās, kas to ļauj paveikt.
Dzelzs lēdija/ The Iron Lady
Biogrāfiska drāma. ASV. 2011.
Režisore Filida Loida
Lomās Merila Strīpa, Džims Broudbends u. c.
Merilas Strīpas Oskari
Krāmers pret Krāmeri/Kramer vs. Kramer, 1979
Sofijas izvēle/Sophie’s Choice, 1982
Merilas Strīpas Oskara nominācijas
Briežu mednieks/The Deer Hunter, 1979
Franču leitnanta sieviete/The French Lieutenant’s Woman, 1982
Silkvuda/Silkwood, 1984
No Āfrikas/Out of Africa, 1986
Dzelonis/Ironweed, 1988
Kliedziens tumsā/A Cry in the Dark, 1989
Pastkartes no malas/Postcards from the Edge, 1991
Medisonas apgabala tilti/The Bridges of Madison County, 1996
Kāda patiesa lieta/One True Thing, 1998
Sirds mūzika/Music of the Heart, 2000
Adaptācija/Adaptation, 2002
Sātans Pradas brunčos/The Devil Wears Prada, 2006
Šaubas/Doubt, 2009
Džulī un Džūlija/Julie & Julia, 2009
Dzelzs lēdija/The Iron Lady, 2012