Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +16 °C
Skaidrs
Otrdiena, 9. augusts
Madara, Genoveva, Genovefa

Nikns rekviēms. Alvja Hermaņa un Čulpanas Hamatovas kopdarba Post scriptum recenzija

Diez vai visjaukākais patvērums, kāds šobrīd aktrisei Čulpanai Hamatovai ir Jaunā Rīgas teātra mākslas zona, spēj remdēt piespiedu emigrantes slāpes pēc mājām un savas skatuves Maskavā.

Izrādē galvenajā un vienīgajā lomā krievu aktrise Čulpana Hamatova – rakstīts Jaunā Rīgas teātra pēdējā sezonas iestudējuma Post scriptum anotācijā. Pēc jēgas būtu jāraksta – lomās, jo aktrise panāk iespaidu, ka pusotru stundu garajā monoizrādē esam saskārušies ar plašu un daudzkrāsainu balsu kori – izvarotā meitenīte pārmetoši krata dūrītes pret debesīm un Stavrogina sirdsapziņu, Zosimu pārņem šausmu panika, pēkšņi apzinoties Stavrogina slimo apziņas mehānismu, kurš, visticamāk, nekad nemainīsies, literatūras skolotāja savā pusmūžā Nord-Ost ķīlnieku krīzē pazaudējusi vīru un dēlu, pelnu pelēka un izdzisusi, nomazgātajā naktskreklā saplūdusi ar sienas paklāju un bezgalīga tukšuma skumjām, tikai kājas monotoni šūpojas līdzi kārtējam ārprātam, ko izverd cauru diennakti ieslēgtais televizors – vienīgā "dzīvā būtne", kas sievieti vakarā sagaida mājās. Balsu tembri, intonācijas un raksturi klājas pāri cits citam, dažs uzzibsnī tikai uz īsu brīdi, cits aizkavējas ilgāk, bet tam visam ir viens avots – Čulpanas Hamatovas talants. Vīrieši, sievietes, bērni, televizors, spilvens, mazs sarkans zirneklītis, vakara gaisma, begonija uz palodzes – tas viss šajā izrādē ir aktrise Čulpana Hamatova. Viņa ir arī Krievija, precīzāk – nostalģija pēc Krievijas, kāda tā varētu būt kā mājas, valoda un dzimtā zeme, un Krievija – nepiesātināma slepkava, kas, plakstiņiem nenotrīcot, nomoka kā fiziski, tā garīgi arī savus cilvēkus, visam pāri klājot jaunu melu, gāzes un betona kārtu.

Izrādes fināls ir emocionāli iedarbīgs. Tas, kā jau režisoram Alvim Hermanim raksturīgs, ir reizē gan operiski majestātisks un sentimentāli griezīgs, gan burtisks un poētisks. Izrādes beigu mizanscēnai ir zināma radniecība ar Hermaņa un Mihaila Barišņikova izrādes Baltais helikopters finālu. Izmisīgi zvanot baznīcu zvaniem, pāvests izbēga no pasaules, kurā vairs nevarēja sev atrast vietu. Skolotājas istaba pamazām pieplūst dūmiem, pāri istabai kā melns šķidrauts nolaižas siena, un visbeidzot viss ieslīgst pilnīgā tumsā. Šajā "iemūrēšanas" aktā var saskatīt kā burtisku, tā simbolisku nozīmi. Iespējams, skolotāja, nespēdama vairs atdzīvoties pēc Nord-Ost ķīlnieku krīzē nogalinātās ģimenes, izlemj līdzīgā veidā pielikt punktu arī savai dzīvei.

Plašākā nozīmē šī kustība atgādina mūsdienu Krieviju, kura pār sevi, līdzīgi kā pār Černobiļas elektrostaciju, uzbūvē sarkofāgu, kas to atšķels un izolēs no gaismas pasaules. Nevar bez skudriņām domāt par to, ko, krītot melnajam priekškaram un izrādē paliekot tā otrā pusē, jūt Čulpana Hamatova. Kā cilvēks. Diez vai visjaukākais patvērums, kāds šobrīd aktrisei ir Jaunā Rīgas teātra mākslas zona, spēj remdēt piespiedu emigrantes slāpes pēc mājām un savas skatuves. Varu iztēloties eksistenciālu nostalģiju, ilgas pēc dzimtenes, bet nespēju iedomāties, kā jūtas cilvēks, kas būtībā ir Velnu Stavrogins, kurš pa šķirbiņu lūr, vai bērns pats jau ir pakāries vai viņam tas jāpalīdz... Reāli Ukrainā izvarotajiem bērniem pievienojas arī šie "bērni" – Krieviju atstājušie cilvēki.

Slavena klusumā

Alvis Hermanis ar aktrisi Čulpanu Hamatovu sadarbojas jau trešo reizi – 2008. gadā Maskavas Nāciju teātrī tapa Šukšina stāsti, bet 2020. gadā Hamatova kopā ar Jevgeņiju Mironovu izdzīvoja pēdējā PSRS līdera Mihaila Gorbačova un viņa Raisas mīlestības stāstu mūža garumā iestudējumā Gorbačovs. Visās šajās lomās aktrise notver sava talanta varā, liekot iekšēji izsaukties pavisam neprofesionāli – nu kā viņa to dara? Tā nav tikai spēja zibenīgi iemiesoties jebkurā Dieva radībā, spilgti to raksturot ar dažiem štrihiem, bet arī prasme, lai cik īss skatuves laiks būtu veltīts konkrētajam tēlam, pieslēgties viņa iekšējai dvēseles plastikai un pat liktenim.

Neliela sadzīviska atkāpe. Uz izrādi nācās braukt ar taksi. Parunājām dažus vārdus. Šoferis, jauns puisis, uzklausījis, kur un kāpēc braucu, pavaicāja – vai viņa ir slavena? Nodomāju – laikam jau ļoti loģisks jautājums, bet, skatoties Post scriptum, Hamatovas slavenums šķita pats mazsvarīgākais. Slavenā aktrise Rīgas skatītāja priekšā parādās palsu matu ērkuli, gadiem nekrāsotu, jau izraudātu asaru izbalsinātu seju (Sarmītes Balodes filigrānais darbs), treniņtērpā un vienkāršās čībās, kādas literatūras skolotāja būtu varējusi nopirkt kādā "lavočkā" pie savas "kastīšu" mājas. Alvja Hermaņa un Čulpanas Hamatovas satikšanās šajā izrādē nav "par slavenumu". Tā ir klusa un sāpīga. Arvo Perta mūzikas caurstrāvojošā klātbūtne izrādē to padara līdzīgu rekviēmam, bet Post scriptum ir ļoti nikns rekviēms, bez izlīdzinājuma piedošanas harmonijā. Diez vai izlīdzinošāks tonis varētu dzimt šajā laikā.

Nu labi, neklīrēsimies, Hamatova ir slavena, pat ļoti, bet izrādes beigās režisors ar titru palīdzību aicina skatītājus neplaudēt. Klanīties, piedzīvot stāvovācijas un saņemt milzu pušķus nav bijis Post scriptum mērķis. Pieļauju, ka pašai Čulpanai Hamatovai tas šobrīd būtu grūti. Vēl jo vairāk pēc izrādes, kurā viņas Stavrogins visai brutāli, pat ja nosacīti, objektu teātra tehnikā saspēlējoties ar spilvenu, ir izvarojis mazu meiteni.

Post scriptum ir izrāde, kuras balss, lai arī tiek izrunāts ļoti daudz vārdu, slēpjas dziļā klusumā.

Patiesība aizklāja

Post scriptum sagādā gandarījumu ne vien Čulpanas Hamatovas talanta mirdzuma dēļ, bet arī tāpēc, ka Alvis Hermanis šajā iestudējumā materiāla atlasi un montāžu veido mākslas tēlu līdzekļiem, kas, manuprāt, ir daudz iedarbīgāk nekā režisora pēdējo iestudējumu "vikipēdiskās" kolāžas, kas savā iecerē uz publicistiku par aktuālām futuroloģiskām tēmām tomēr mulsina ar zināmu virspusējību un seklumu.

Izrādes Post scriptum teksta materiāls aizgūts no kadiroviešu nogalinātās krievu žurnālistes Annas Poļitkovskas publikācijām laikrakstā Novaja gazeta, kā arī cenzūras aizliegtas nodaļas no Dostojevska romāna Velni. Šāda izvēle ir Alvja Hermaņa mākslinieka žests un mājiens nenovērsties no krievu kultūras un mākslas bagātībām. Filozofs Nikolajs Berdjajevs Dostojevski ir dēvējis ne vien par "diženu mākslinieku", bet arī "ģeniālu dialektiķi, spožāko krievu metafiziķi", kura literatūru caurstrāvo "apokalipses atmosfēra" reizē ar humānisma meklējumiem cilvēkā. Videoformā dramaturģijā integrēta arī Latvijā sociālo tīklu vidē populārā Ukrainas prezidenta padomnieka, blogera, aktiera un politiskā komentētāja Oleksija Arestoviča intervija ar Dmitriju Bikovu. Arestovičs aicina reāli izšķirties sevī, kādiem spēkiem kalpo tavs iekšējais cilvēks, jo ne jau visi velni ir sakoncentrēti Krievijā. "Taču mūsu radītais stāsts ir par ko citu – par Krievijas (un ne tikai) apziņu, sirdsapziņu un zemapziņu pēdējo notikumu kontekstā. Izrāde krievu valodā ar subtitriem latviešu valodā." Šoreiz programmiņā rakstītajam ticēt.

Ar sev piemītošo detaļas ģenialitāti atkal ir pastrādājusi māksliniece Kristīne Jurjāne. Līdzīgi kā Čulpanas Hamatovas skatuviskajā eksistencē, arī mākslinieces darbā apvienojas hiperreālisms faktūrā reizē ar kādu netveramu virsstāstu. Māksliniecei sadarbībā ar Alvi Hermani un arī kinofilmu mākslinieces pieredzē šī ir neskaitāmā istaba un tapešu rakstiņi, bet Kristīne Jurjāne nebūtu Kristīne Jurjāne, ja, noņemot no sienas rakstaino paklāju, aiz tā neatklātos tumšāks, jo neizbalojis, tapešu taisnstūris. Tā ir uzmanība pret dzīves/mākslas īstenību, kas liek uzticēties un sekot.

Post scriptum
JRT Lielajā zālē 16.–19.VIII, 6., 7.IX plkst. 19
Biļetes pārdotas

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Noskaidrotas visu laiku labākās Latvijas kinokomēdijas

Aika Karapetjana melnās komēdijas Sema ceļojumi pirmizrādes gaidās tika aptaujāti komiķi un kritiķi par visu laiku labākajām latviešu komēdijām, kas apliecina – latviešiem ir lieliska humora izjūta un...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja